Vu bija, augstākais, divdesmit piecus gadus vecs, Tšiongs varbūt dažus gadus jaunāks. Abi tomēr šķita pieredzējuši un kvalificēti jūrasbraucēji. Bija skaidrs, ka viņi uz kuģa jūtas kā mājās.
— Vai mēs dosimies jau šodien? — Marti jautāja, kad bija sarokojies ar Vu un Tšiongu.
— Es tā domāju, — apliecināja Kvoks.
Marti pameta skatienu Huas virzienā.
— Starp citu, vai tu dabūji to sānisko eholoti?
— Tā jau ir “Smejošajā pūķī”, — Hua, atteica.
— Vai aiziesim apskatīties?
Viņi uzkāpa uz laivas, un Kvoks parādīja noliktavu. Starp niršanas
piederumiem, risu maisiem un citām mantām gulēja ierīce, kas atgādināja mazu torpēdu. Tā bija kādu metru gara un apmēram desmit centimetru resna, apaļa kapsula. Tās aizmugurējā daļā bija divi horizontāli un viens vertikāls elerons.
— Vai tā ir eholote? — jautāja Kamilla.
Marti pamāja.
— Jā.
— Tās angliskais nosaukums side-scan sonar izklausās pēc kaut kā lielāka, — piezīmēja Kamilla.
— Šis ir nopietni ņemams zinātnisks instruments, — apliecināja Marti.
Viņš paskaidroja, ka jo cietāka viela ir dibenā, jo lielāka daļa no torpēdas izsūtītās skaņu viļņu enerģijas atstarojas atpakaļ. Akmeņi, klintis, kuģu vraki un zemūdens drupas datora izveidotajos attēlos izskatās melni. Tādas mīkstas vietas kā smiltis vai dubļi turpretī absorbē gandrīz visu skaņu viļņu enerģiju un neatstaro gandrīz neko atpakaļ. Tie attēlos izskatās kā balti plankumi.
— Jūs droši vien gribēsiet redzēt kajītes, — piedāvāja Hua.
Kamilla un Marti paņēma savas ceļasomas un sekoja Huai uz kuģa otru pusi. Ilua atvēra divas blakus durvis. Tad viņa pēkšņi par kaut ko iedomājās, skaidri redzami samulsa un mazliet nosarka.
— Tātad,— Hua sastomījās, — nupat sapratu, ka nezinu…
— Tā ir pavisam labi, — apstiprināja Marti.
Kamilla paskatījās uz Marti ar grūti izprotamu smīnu. Ko tā izteiksme nozīmē, Marti prātoja. Kamillas smaids pēkšņi sāka viņu ļoti kaitināt Kāpēc es tik spēcīgi reaģēju, Marti sev jautāja. Viņš tomēr negribēja izdomāt līdz galam, jo tas visu būtu nevajadzīgi sarežģījis.
16
TrIS stundas vēlāk viņi jau brauca. Halonas centrs attālinājās un sarāvās. Priekšā bija virkne augstu kaļķakmens salu. To stāvās nogāzes pacēlās tieši no jūras. Salu ķēde izskatījās kā ciešs un vienots aizsprosts. Kā tam var tikt cauri, brīnījās Kamilla.
Kad viņi piekļuva tuvāk, starp klintīm pavērās neliels šaurums, un viņi iebrauca tajā. Klintis slējās augstu virs galvām. Krasti un nogāzes bija bagātīgi nosegtas augiem, vienīgi stāvākās klintis bija kailas. Arī salu virsotnes bija koku un krūmu noklātas, it kā uz klintīm augtu biezi, zaļi mati. Vielām vientuļi koki un krūmi stiepās augšup kā mežonīgas, laukā izlīdušas malu šķipsnas.
Līča ūdens bija duļķains un pelēkzaļš, gandrīz necaurredzams.
— Mēs taču nevarēsim neko atrast šitādā putrā, — Kamilla bažījās.
— Ūdens tālāk kļūst dzidrāks, — paskaidroja Hua. — Apvidū, kurā atrada kon rit ķermeni, ir laba redzamība.
— Cik lielā dziļumā tur vēl var redzēt dibenu? — Kamilla jaulāja. — 'lajā apvidū?
Hua mirkli padomāja.
— Nemācēšu īsti precīzi pateikt. Labākajā gadījumā varbūt astoņus, varbūt desmit metrus. Varbūt mazliet dziļāk.
— Līcis vairākās vietās ir tik dziļš, ka tā dibenu nevar saredzēt, — rezumēja Marti. — Taču tas gandrīz jebkurā vietā ir aizsniedzams nirstot.
“Smejošais pūķis” izpukšķināja laukā no pirmā šauruma, un tā priekšā
pavērās plaša atklātā jūra. No ūdens slējās robainas un pēc formas asimetriskas salas. Kopumā to bija daudzi desmiti, varbūt virs simta.
Daudzas salas bija kā no jūras pacēlušies kalni stāvām nogāzēm. Dažas atgādināja vulkānu konusveidlgās formas, bet lielākā daļa bija kā milzīgu bluķu mazliet noapaļotas, bet joprojām robainas galvas. Daudzviet klintis iegrima tieši jūrā, citviet tās no pamatnes slējās stāvus uz augšu, acīmredzot tāpēc, ka no klintīm bija atdalījušies lieli bluķi. Lielāko apdrupušo bluķu virsotnes vīdēja virs seklā ūdens kā zobi.
Kad viņi devās tālāk, pretī nāca vēl vairāk salu, līdz tās varēja skatīt desmitiem katrā pusē, dažbrīd kā cieši sablīvētas trīsstāvu vai četrstāvu augstuma mājas, starp kurām pavīdēja debess strēles. Ūdens no pelēkas un necaurredzamas biezputras kļuva skaidrs un smaragdzaļš.
— Ūdens krāsa rodas no kaļķakmens, — paskaidroja Marti.
No jūras pacēlušos kalnus šur lur apjoza balti smilšu krasti vai vasaras mājiņu izmēra bluķu kaudzes. Viņi pabrauca garām dažiem blakus salu izveidotiem mierīgiem, maziem līčiem. Dabas radītajās ostās bija noenkuroti desmitiem mazu kuģu.
— Halonas zvejnieki, — Hua teica. — Viņi dzīvo tajās laivās. Tās ir viņu mājas. Tas tātad ir tāds kā zvejnieku ciems.
— Skaista vieta, — Kamilla piezīmēja, acīm redzami aizkustināta.
— Pasaulē ir tikai divas citas apmēram tādas pašas vietas, — stāstīja Hua. — Ķīnas Guiliņa un Dienvidtaizemes Krabī.
Priekšā bija sala, kuras krastos peldēja simtiem pelēku bumbu garās, taisnās rindās. Kas gan tās tādas, Kamilla brīnījās.
— Pērļu ražotne, — paskaidroja Marti, pirms Kamilla paspēja pajautāt.
Sasodīts, viņš trakoti bieži lasa manas domas, Kamilla nodomāja. Kā
īsti viņš to dara?
— Vai Halona kaut ko nozīmē? — viņa jautāja Huai.
Hua un Marti apmainījās uzjautrinātiem skatieniem.
— Tas nozīmē vietu, kurā pūķis ir nolaidies jūrā, — teica Hua un pasmīnēja.
Kamilla nopūtās.
— Man to vajadzēja iedomāties!
— Arī visai Vjetnamai ir tāda forma, ka to bieži salīdzina ar pūķi, — smējās Marti.
— Vai šeit nav nevienas tādas vietas, kuras nosaukumā būtu kāds cits dzīvnieks, nevis pūķis? — Kamilla somiski žēlojās Marti. — Piemēram, ūdensbifeļa pussala, kobras klints vai zvirbuļa kakas sala?
— Tā nu gan neizklausījās pēc kādas indoeiropiešu valodas, — Hua pamanīja. — Tā laikam bija somu valoda.
— Vai to ir tik viegli atšķirt? — jautāja Kamilla.
— Nu, tas, ko tu teici, nenoliedzami izklausījās mazliet līdzīgi kā daudzi inuitu valodu vārdi. Kā angmasaliku vai itokortormitu.
— Tu māki eskimosu valodas? — Kamilla izbrīnīta vaicāja.
Hua nosmējās par viņas izbrīnu.
— Nepavisam. Bet Marti man ir iemācījis dažus vārdus.
Kvoks iznāca uz klāja. Viņš piegāja pie motora un paklausījās tā skaņu. Mašīna klabēja vienmērīgi, un Kvoks rādījās apmierināts. Arī izplūstošā ūdens temperatūra pēc mērījumiem bija atbilstoša. Kvoks tomēr drošības pēc palūkojās arī pār bortu un pārbaudīja, vai notekcaurule ūdeni izvada vienmērīgi.
— Vai jūs kādreiz esat redzējis kon riЯ — Kamilla jautāja Kvokam.
Kvoka seja kļuva nopietna.
— Nē,—teica kapteinis. — Un, ja godīgi, ceru, ka nekad arī neieraudzīšu.
Tad viņš saprata, ka teiktais ir pretrunā ar viņa klientu cerībām, un apjuka.
— Piedošanu, — piebilda Kvoks.
— Nekas, — Kamilla mierīgi teica. —-. Taču… vai pazīstat kādu, kas to būtu redzējis?