Kvoks atspiedās pret margām un klusēdams noskatījās uz garām slīdošo divvirsotņu salu. Tās apakšējās nogāzes bija stāvas un kailas. Tā bija kā pa pusei sagruvis, no jūras taisni izslgies pils tornis vai bāka, kas augstāk sadalījās divos asos pīķos.
— Es pazīstu kādu vecu zvejnieku, — stāstīja Kvoks. — Viņa vārds ir
Ngujens Vans Mjens, bet viņš nav man radinieks, lai arī viņam ir tāds pats uzvārds. Viņš reiz man stāstīja, ka jaunībā redzējis jūras pūķus, vairākkārt. Vienreiz viņš redzējis, kā pūķis ar asti uzmetis laivu augstu gaisā tā, ka visi tajā nomiruši.
Kvoks uz mirkli apklusa.
— Tāpēc es negribētu redzēt dzīvu to radījumu, — viņš piebilda.
— Saprotu, — Kamilla klusi teica.
Divu virsotņu cietoksnis palika aiz viņiem. “Smejošā pūķa” priekšā tagad bija no ūdens pacēlusies puslodi atgādinoša sala. Tā bija apaugusi līdz virsotnei. Starp mazlapu kokiem un krūmiem varēja izšķirt savvaļas banānkokus un palmas. Piekrastē bija maza baltu smilšu iejozta krasta strēle. Abpus smilšu joslai bija no klintīm atdalījušies un cits uz cita sagūluši bluķi.
Aizvien jaunas salas slīdēja garām. Viņi redzēja augstu klinti, kuras pelēkais kaļķakmens augšpusē bija daudz biezāks nekā lejasdaļā. Visa sala bija itin kā sasvērusies pa kreisi. Izskatījās, it kā tā kuru katru brīdi varētu nogāzties uz sāniem kā kūstošs aisbergs.
Kad Kamilla aplūkoja tuvākās salas binoklī, viņa redzēja, ka to nogāzes ir pilnas vertikālu, horizontālu un ieslīpu plaisu, mazu caurumu un dažāda lieluma alu. Daļa plaisu bija šauras un sīkas, citas atkal tik lielas, ka cilvēks, iespējams, pa tām varētu uzrāpties līdz salas virsotnei.
Daļa dobumu bija tikai seklas iegrimes klintī, kas droši vien bija radušās, kad no to sienām bija atdalījušies lieli akmens gabali. Daži atkal bija tik dziļi, ka alu kakti bija noslēpti biezā tumsā. Tām vajadzēja būt ūdens izgrauztām. Kamilla ievēroja, ka īpaši daudz alu bija tieši pie ūdens robežas. Bet tas, saprotams, nebija nekas pārsteidzošs.
Viņi pabrauca pavisam tuvu garām šaurai klintij, kas sniedzās daudzu desmitu metru augstumā. Asajā klintsradzē viļņi bija iedobuši arku virkni, un viņi uz mirkli varēja redzēt tām cauri tālāk jūrā.
— Daudzas Halonas līča salas ir pilnas alu, — Hua atzīmēja. — Daudzas joprojām ir pilnīgi neizpētītas. Daļa iesniedzas pavisam dziļi zem jūras.
— Ledus laikmetā jūras līmenis brīžiem ir bijis pat simt divdesmit metru zemāk nekā tagad, — papildināja Marti. — Turklāt visa šī augstiene
kādreiz ir bijusi daudz augstāka. Vietās, kur uz klintīm miljoniem gadu auguši skāba ūdens baroti augi, kaļķakmenī ieēdušies pat simtiem metru dziļi dobumi. Diemžēl mūsdienās tie lielākoties ir zem ūdens.
— Izklausās fantastiski,— Kamilla atzīmēja.
— Citur Vjetnamā ir vairāk nekā divus kilometrus dziļas kaļķakmens alas, — apstiprināja Hua. — Tā ka tas nav nekas pārāk neparasts.
— Šī tātad būtu īsta alu nirēju paradīze, — sacīja Kamilla.
Viņa savus vārdus vēlāk atcerēsies.
17
Viņi turpināja taisni uz austrumiem, caur tūkstošiem stāvkrastu klinšu salu izveidotu labirintu. Par visu izlemjošais Kvoks pazina ūdeņus patiešām labi. Viņš ne reizi nebija šaubījies par lēmumu, kurā virzienā “Smejošajam pūķim” kādā brīdi vajadzētu pagriezties.
Marti sekoja līdzi ceļam ar kompasa un kartes palīdzību. Viņi atkal tuvojās atklātai jūrai, prom no Halonas simtiem mazo saliņu labirinta. Pēc pusstundas viņi pagriezās starp austrumiem un dienvidaustrumiem un mērķēja starp Konga Do un Konga salu. Liels delfīnu bars izšāvās līdz ūdens virsmai ap “Smejošo pūķi”. Dažas minūtes izskatījās tā, it kā visa jūra būtu pilna slaiku un graciozu delfīnu ķermeņu. Tie visapkārt pacēlās virspusē. Kamilla redzēja, ka delfīnu sāni ir neskaitāmu tumši pelēku plankumu izrakstīti.
— Tropu plankumainie delfīni! — Marti sajūsmināts iesaucās. — Ja man jautātu, plankumainie ir pasaules visskaistākie delfīni.
Viens no delfīnu bariem, deviņi vai desmit dzīvnieki, mēģināja sērfot “Smejošā pūķa” ķīļūdens viļņos, bet laikam jau laiva, viņuprāt, nebija pietiekami ātra, jo delfīniem tas tūlīt apnika, un tie kaut kur nozuda. Dažs papeldēja tieši zem “Smejošā pūķa”. Kamilla redzēja to tirkīzā mirdzošos siluetus, kad tie nozibēja zem kuģa. I’ad tie bija prom, un viņi atkal bija vieni.
— Tā bija laba zīme, — apliecināja Hua. — Delfīni nes laimi!
Pēc stundas viņi atkal pagriezās uz austrumiem un burāja uz šaurumu starp Traonu un Ngoku Vungu. Apkārtne kļuva elpu aizraujoši skaista, abās pusēs pret zilajām debesīm milzīgi augstu slējās kaļķakmens klintis.
Kamillai apnika vērot ainavu, un viņa iegāja savā kajītē. Viņa paņēma ar Centrālās Kalimantānas mežsaimniecības plānu saistīto piedāvājumu un Palm Pulp Tech darījuma papīrus. Viņa pievērsās pirmajam protokolam, taču domas klejoja, un viņa nespēja koncentrēties. Ja nu Marti ir taisnība, Kamilla prātoja. Ja nu FPPCdarbība tiešām ir pasliktinājusi situāciju Indonēzijā, pavairojusi kūdras ugunsgrēkus un lietus mežu izvarošanu? Ja nu visam Marti teiktajam bija jēga? Vai viņai vajadzētu, tiešām drošības pēc, zināt par darījumu vairāk, pirms viņa apstiprina jaunus meža darbus tajā pašā apvidū?
Kamilla nopūtās un iegrūda mapes atpakaļ somā. Tā vietā viņa paņēma Marti jau Seutulā iedoto avīžu izgriezumu un fotogrāfiju kaudzi. Marti bija teicis, ka tajā ir rūpīgi izraudzīts apkopojums no redaktoru slejām, rakstiem un citiem avīžu izgriezumiem, kas varētu būt saistīti ar konritiem. Kamilla nogūlās uz gultas pārklāja un nolika Marti papīrus līdzās.
Virsējās bija divas pavisam dīvainas fotogrāfijas. Kamilla ilgi skatījās uz pirmo uzņēmumu, taču nesaprata, kas tajā attēlots.
Aizmugurē bija divas gaišas trīsstāvu celtnes. Logu rindas rēgojās no sienām kā melni caurumi. Fonā bija mežs. Drūmas, tumšas egles.
Taču priekšpusē bija kas cits. Smagas koka kastes un aiz tām acīmredzot zem pārsega noliktas laivas. Uz kastēm bija… kaut kāds skelets? Vai arī tas bija tikai mugurkauls. Kā liela, kaulaina čūska, kuras aste karājās lejup kastu rindas otrā pusē. Astes spicais gals sniedzās gandrīz līdz zemei.
Mugurkaula priekšpusē bija… tā… kas? Tam vajadzēja būt tādam kā galvaskausam, taču detaļas nevarēja saprast, jo galvaskauss izskatījās tikai kā nenoteikta melna forma. Gandrīz tikai kā siluets pret gaišo pārsegu. Galvas forma bija dīvaina. Garena, taču uz leju izstiepta. Kā milzīga, ar rahītu sirgstoša krokodila galva, domāja Kamilla. Malā kaut kas bija uzrakstīts. Naden Harbour, 1937.
Mazākajā bildē bija attēlots mazliet līdzīgs iegarens galvaskauss. Tas bija novietots uz plata koka sola. P'fingema, 1947, Vankūveras sala, varēja izlasīt attēla aizmugurē.
Uz ko fotogrāfijas vedināja?
Marti pie tās pašas kaudzītes ar saspraudi bija piestiprinājis no periodiska izdevuma izgrieztu, salocītu rakstu. Kamilla atvēra izgriezumu un uzreiz redzēja, ka tajā ievietoti tie paši uzņēmumi. Stāstā intervētie eksperti klāstīja, ka abas fotogrāfijas, ļoti iespējams, ir īstas. Viņuprāt, nekas nenorāda uz to, ka tie varētu būt viltojumi, par ko, protams, nevarēja būt simtprocentīgi pārliecināti.
Pēc intervēto jūras biologu teiktā, pirmajā fotogrāfijā ir zinātnei nepazīstama jūras dzīvnieka skelets, kura garums ir aptuveni trīs metri. 1937. gadā vaļu mednieki to bija atraduši kašalota vēderā vietā ar nosaukumu Naden Harbour. Diemžēl vaļu mednieki nav saglabājuši skeletu, bet to izmetuši kopā ar kašalota atliekām.