Rakstu ilustrēja karte, kurā bija norādīta Naden Harbour atrašanās vieta. Tas bija Karalienes Šarlotes salā, Kanādas rietumkrastā uz ziemeļiem no Vankūveras. Pēc tekstā apgalvotā, jūras biologi un citi pētnieki vairākkārt apstiprinājuši, ka skelets nevar piederēt valim, ronim, jūras govij, krokodilam vai kādai no pazīstamajām zivju sugām un ka runa neapšaubāmi ir par zinātnei pagaidām nepazīstamu sugu. Viens no intervētajiem biologiem tomēr brīdināja no pārāk lielas uzmanības pievēršanas skeleta šķietamajam čūskveidīgumam, jo tā varētu būt maldinoša ilūzija, ko radījis pūšanas process. Daudzi jūras dzīvnieki pūstot pēc skata kļūst visai dīvaini, tāpēc tos reizēm ir ļoti grūti atpazīt.
Effingham Carcass, Efingemas radījums, spriežot pēc raksta, visticamāk, piederēja tai pašai sugai, kam Naden Harbour skelets. Diemžēl arī tas bija iznīcināts, pirms kaut viens pētnieks bija ticis tam klāt.
Marti lapas malā bija izdarījis piezīmes. Dažus skricelējumus bija neiespējami saprast, taču dažus varēja viegli izlasīt. “NB plaksti apakšā — t.i., acis atveras no augšas uz leju. NB galvas forma tuva jūras govs galvaskausam bez apakšžokļa, bet: 1. Stellera jūras govs ir jau izmirusi; 2. ievēro mugurkaula atšķirības; 3. ari liels kašalots nevar norīt jūras govi, radījumam vajadzēja būt tievākam un čūskveidīgākam, lai tiktu kašalota vēderā; 4. kur ribas?”
Kā bija norādīts rakstā, vismaz daļa Kanādas pētnieku ticēja, ka abi skeleti pieder noslēpumainam jūras dzīvniekam, kas bija nokristīts par
kadborozauru vai caddy. Radījums pēdējo sešdesmit gadu laikā bija vairāk nekā simt reižu manīts Kanādas un Savienoto Valstu rietumu piekrastē, un šiem novērojumiem, domājams, varēja ticēt. Izskatījās, ka caddy varēja izaugt vismaz divpadsmit vai piecpadsmit un, iespējams, pat divdesmit metru garš. Tā ķermenis bija garens, gandrīz čūskveidīgs, un tam bija savā ziņā tādas pašas formas galva kā zirgam vai kamielim. Turklāt tiem, pēc apraksta spriežot, bija lielas, uz priekšu izvalbītas acis un tādas kā īsas krēpes uz galvas.
Pēc rakstā teiktā, vienā no Sanhuanas salām 1991. gadā bija izskalots neliels caddy mazulis. Tas bijis vien sešdesmit centimetru garš. Mazulis bija nožēlojami zvalstījies pa seklo piekrasti, pats netikdams atpakaļ dziļākos ūdeņos. Kad cilvēki tam bija palīdzējuši nokļūt dziļumā, tas bija ieniris un aizpeldējis savu ceļu.
Vai tas viss varēja būt patiesība, Kamilla domāja. Kāpēc es par to neesmu dzirdējusi agrāk? Ja vaļu mednieki bija atraduši kādu jūras čūsku vai čūskveidīgu, zinātnei nepazīstama liela jūras dzīvnieka skeletu, vai tad tas jau nebija diezgan labs iemesls uztvert nostāstus par jūras čūskām daudz nopietnāk nekā agrāk?
Zem attēliem, kas bija saistīti ar Efingemas un Naden Harbour skeletu, bija nokopētas dažas lappuses no vecas grāmatas. Grāmatas nosaukums bija Notes on the Malay Archipelago and Malacca jeb “Piezīmes par Malajas arhipelāgu un Malakas pussalu”. To bija sarakstījis V. P. Grēnevelds. Lai arī grāmata bija angliski, izdevējs šķita esam holandiešu vai indonēziešu. Vide Verhandeligen van Het Bataviaasch Genootschap van Kusten en Weten Schappen, Deelxxxix, IereStuk, Batavia, 1877, Kamilla lasīja titullapā.
Tekstā citēta Ķīnas Minu dinastijas hronika vai, precīzāk sakot, tās 325. grāmata. Teksts stāstīja par vietu, ko dēvēja par Pūķa siekalu salu. Interesanti, domāja Kamilla. Pūķa siekalu sala?
Pēc Minu dinastijas hronikas 325. grāmatas, Pūķa siekalu sala atradās Lambri jūrā, pusotras dienas ceļojuma attālumā no Sumatras. Tā pēkšņi un negaidīti pacēlās virs jūras kā stāva klints, un baltas viļņu bangas triecās pret tās krastu.
Katru pavasari vairāki pūķi dodas pie šis salas rotaļāties, un tie atstāj aiz sevis siekalas. Kad pūķi ir aizgājuši, vietējie iedzīvotāji brauc turp savās kanoe, savāc siekalas un paņem tās līdzi.
Pūķa siekalas sākumā ir kā tauki, pēc krāsas melnas un dzeltenas, un tām ir zivs smaka. Ar laiku tās sacietē lielos kunkuļos. Līdzīgus kunkuļus var atrast arī lielu zivju vēderos, un arī tie ož pēc zivīm. Taču, kad pūķu siekalas dedzina, no tām paceļas tīra un brīnišķīga smarža.
Pūķa siekalas pārdod Sumatras tirgos, un viens tael, kas ir oficiālā svara vienība, tur maksā divpadsmit vietējās zelta naudas, un viens cati maksā simt deviņdesmit divas tādas naudas, kas pēc vērtības atbilst deviņiem tūkstošiem ķīniešu vara naudām, tā ka pūķa siekalas nav diez ko lētas.
Ko par šo tagad vajadzētu domāt, sprieda Kamilla. Fragments šķita īsts. Bet vai tas kaut ko pierādīja? Izņemot to, ka cilvēki Minu dinastijas laikā ir ticējuši, ka pusotras dienas jūras brauciena attālumā no Sumatras ir sala, uz kurieni pūķi dodas vairoties. Pūķa siekalas, saprotams, ļoti izklausījās pēc ambras, smaržīgas vielas, ko reizēm atrod lielu vaļu, teiksim, kašalotu, gremošanas orgānos. Turklāt tekstā bija skaidri teikts, ka līdzīgu vielu var atrast lielo zivju vēderos. Ar lielajām zivīm droši vien bija domāti vaļi.
Bet, ja ķīnieši zināja, ka ambru var iegūt vaļu vēderos, kāpēc viņi bija iejaukuši pūķus? It kā viņi būtu domājuši vai varbūt pat zinājuši, ka pūķi ir kaut kas cits, nevis lielās zivis jeb vaļi un ka abi ražo kādu ambrai līdzīgu, labi smaržojošu vielu.
Nākamais izgriezums rādījās apspriežam to pašu jautājumu. Tas bija no 1871. gadā Šanhajā izdotas grāmatas. Doktors F. Porters Smits, Contributions to Materia Medica and Natural History of China, Šanhaja un Londona, 1871.
Doktors F. Porters Smits tekstā minēja, ka Ķīnā ar vārdu lungsin pazīstamā viela jeb pūķa siekalas, visticamāk, ir tieši ambra. Bet, pēc Portera Smita rakstītā, Kantonā un Fučenā pārdeva arī citu, mazliet līdzīgu vielu, kas tomēr nebija tas pats, kas lung sin.
Stāsta, ka šī līdzīgā viela, ko vietējie sauc vārdā kih-tiau-chi un ko agrāk ieveda no Kantonas un Fučenas, esot kih tiau vārdā dēvēta pūķa vai kādas jūras čūskas ola (vai ikri). Kih tiau izklausās tāpat kā grieķu valodas vārds, kas ari nozīmē jūras briesmoni.
Marti kopijas malā bija pierakstījis daudzas izsaukuma zīmes. Spriežot pēc rokraksta, viņš bijis satraukts. Kih tiau. Kamilla izgaršoja vārdus uz mēles. Vai ķīniešu kih tiau varētu būt tas pats, kas vjetnamiešu koti rit?
Nākamo no kaudzītes Kamilla paņēma singapūriešu izdevuma Straits Times Overland Journal redaktora sleju un galveno rakstu, kas, šķiet, bija izdoti 1876. gadā.
Straits Times Overland Journal galvenais raksts 18. septembrī bija pievērsis uzmanību tam, ka Henrijs Lī, kas bija piedzīvojis daudzus negadījumus, vācot informāciju par lielo jūras čūsku dzīves paradumiem savai grāmatai Land and Water, droši vien bija apmierināts, dzirdot par novērojumu, ko bija izdarījusi iepriekšējā rītā Singapūras ostā iebraukušā tvaikoņa S. S. Nestor apkalpe.
Nākamajā numurā Straits Times Overland Journal bija publicējis arī S. S. Nestor kapteiņa redaktora sleju, kurā bija aplūkota tā pati tēma.
Atsaucoties uz vakardienas numura galveno rakstu, kurā stāstīts, ka mūsu redzētais jūras briesmonis būtu apliecinājis vispārējo uzskatu par to, ka lielās jūras čūskas pastāv, esmu no savas puses gatavs apstiprināt mūsu kuģa ārsta un viena pasažiera jau agrāk sniegto informāciju avīzē.
Kamēr es atrados uz komandtiltiņa tajā laikā (pulksten 10 no rīta) kopā ar pirmo un otro stūrmani, iztrūkāmies, kad dīvains, tajā pašā virzienā, kurā mēs, un apmēram mūsu kuģa ātrumā peldošs jūras briesmonis parādījās skatienam apmēram sešsimt pēdu attālumā no mums. Tam bija četrstūraina galva un melni balti svītraina pūķa aste, un milzīgs ķermenis.