Dzīvnieks, lai kas tas arī būtu, neizskatījās pievēršam mums uzmanību, un peldēja mums blakus pie labā borta tajā pašā virzienā
aptuveni sešas minūtes. Tad tas iznira mums otrā pusē un visiem par lielu prieku palika redzams vēl apmēram pusstundu. Noteicām, ka radījuma garums bija vairāk nekā divi simti pēdu.
DŽONS V. VKBSTERS S. S. Nestor komandas kapteinis Singapūra, 1876. gada 18. septembris
Tvaikoņa Nestor apkalpei un pasažieriem tiešām vajadzēja redzēt kaut ko, domāja Kamilla. Kā teikts rakstā, dzīvnieks bija peldējis blakus kuģim vairāk nekā pusstundu, tā ka visi pasažieri un apkalpes locekļi to bija redzējuši.
Vai tvaikoņa kapteinis būtu uzdrošinājies rakstīt ko tādu savā vārdā, ja visi kuģa pasažieri un apkalpes locekļi kaut ko patiešām nebūtu redzējuši, apsvēra Kamilla. Ja stāsts nebūtu patiess, jebkurš pasažieris varētu iznīcināt kapteiņa Vebstera reputāciju. Viņš turpmāk tiktu uzskatīts par lielu meli, un Viktorijas laika džentlmeņi taču nemeloja. Vai vismaz nebija labi ļaut sevi melos pieķert.
Vai S. S. Nestor pasažieri un apkalpes locekļi varētu būt noturējuši kādu lielu vali par jūras čūsku? Diez vai. Kā Marti jau daudzreiz bija teicis, vaļi tolaik bija ierasti pasaules jūrās. Harpūnu lielgabalus un rūpniecības kuģus izgudroja vēlāk. Jūras kļuva tukšas tikai divdesmitajā gadsimtā. Katrs deviņpadsmitā gadsimta jūrasbraucējs noteikti bija redzējis tūkstošiem vaļu. Jūrasbraucējiem tam vajadzēja būt ierastam, varbūt pat ikdienišķam skatam.
Taču dzīvnieka izmērs…
Divi simti pēdu? Tātad sešdesmit metru! Kapteinis Vebsters noteikti bija pārspīlējis. No otras puses, radījums, pēc Vebstera vārdiem, lielos vilcienos bija tikpat garš kā viņu kuģis. Vai tad jūras kapteinim nevajadzētu spēt noteikt ko tādu apmēram pareizi? īpaši tad, kad radījums bija salīdzinoši tuvu?
Nākamais bija izgriezums, kurā Sanhajā iznākošas avīzes Celestial Empire komentētājs rakstīja par to pašu atgadījumu. Viņš izdarīja secinājumu, ka dzīvnieks varētu būt arī kāds pie Chelonidaedzimtas piederošs milzu jūras
bruņurupucis, proti, dzīvnieks, ko Sumatras iedzīvotāji devēja par visu bruņurupuču ciltstēvu.
Starp citu, Baumgartens savā darbā “Malaizija”, kas ir izdots Amsterdamā 1829. gadā, apraksta šo briesmoni un lēš, ka tā garums varētu būt simt divdesmit un platums trīsdesmit kubiti… Baumgartens piebilst, ka Sumatrā ir izplatīts ticējums, ka katrs, kas ierauga bruņurupuču ciltstēvu, mirst gada laikā (nr. ii, 321. lpp., red. 1829).
Šie ticējumi izskatās mazliet apšaubāmi, Kamilla domās pasmaidīja. Hanojā lielā bruņurupuča ieraudzīšanai vajadzēja nest laimi, taču Sumatrā tas bija uz miršanu.
Ko viens kubits nozīmēja? Kamilla nekad nebija dzirdējusi par garuma mērvienību ar tādu nosaukumu. Taču bruņurupuča teorija, viņasprāt, nešķita sevišķi ticama.
Deivids Eitkens to pašu diskusiju turpināja Singapūrā iznākošajā avīzē Daily Times.
DEAR SIR — Kā daudzi citi, esmu pārsteigts par tās jūras čūskas garumu, par kuru jūsu avīzē nesen bija stāstīts. Tāds dzīvnieks būtu milzīgs, daudz lielāks nekā jebkas cits, ko agrāk pats esmu redzējis vai par ko esmu dzirdējis.
Eitkena lietotie vārdi piesaistīja Kamillas uzmanību: “…būtu milzīgs, daudz lielāks nekā jebkas cits, ko agrāk pats esmu redzējis”, it kā notikums, pēc Eitkena domām, būtu bijis pats par seyi saprotams, pat ikdienišķs.
Bet teksts uz beigām kļuva vēl interesantāks.
Lielākā čūska, par ko esmu agrāk dzirdējis autentisku stāstu, bija jūras čūska, kas 1858. vai 1859. gadā izpeldēja starp divām tolaik leitnanta Varda komandētām brigām Krishna un Menx, kuras pētīja Sumatras piekrasti. Šis nezvērs papeldēja brigām garām kādā
svētdienas ritā, kad tās rāmajos laika apstākļos bija noenkurotas iepretī Malakai. Noteica, ka tā garums atbilst apmēram Krishna garumam, kas ir simt pēdu, pēc dažiem piesardzīgākiem aprēķiniem dzīvnieks bija varbūt tikai sešdesmit pēdu garš.
Vēl ir iemesls pieminēt, ka ari iepriekšējā izpētes ekspedīcija bija pamanījusi gandrīz tajā pašā vietā līdzīgu briesmoni.
Ja divas Britānijas flotes brigas bija redzējušas radījumu, vai runa jau nebija par diezgan uzticamu aculiecinieku novērojumu, Kamilla domāja.
Nākamais bija fragments no 1886. gadā izdotas grāmatas Mythical Monsters. To bija sarakstījis Čārlzs Gulds, B. A„ Tasmānijas Karaliskās biedrības loceklis; Tasmānijas vecākais ģeoloģiskais inspektors. Izdevējs bija W. H. Allen & Co, Londonā.
Čārlzs Gulds sniedza pārskatu par novērojumu, par kuru viņam 1880. gadā Singapūrā bija stāstījis kapteinis Andersons, tolaik kuģa Pluto kapteiņleitnants.
Kapteinis Andersons man apliecināja, ka viņš divas reizes redzējis lielo jūras čūsku. Vienu viņš bija redzējis 1861. gadā, braucot no Ušanti kā kuģa Delta pirmais stūrmanis. Far novērojumu netika ierakstīts kuģa žurnālā, ne arī minēts avīzēm, jo visi baidījās kļūt par apsmieklu. Taču visa kuģa apkalpe redzēja dzīvnieku, tas bija varbūt piecu jūdžu attālumā un no tā ķermeņa bija redzams varbūt aptuveni piecpadsmit pēdu. Tas atgādināja čūsku, uz kuras galvas bija tādas kā krēpes. Izskatījās, ka tas virzās uz priekšu un kustina galvu no vieniem sāniem uz otriem kā čūska. Tā ne reizi neizšļāca ūdensstrūklu kā valis un bija redzama aptuveni stundas ceturksni.
Otra reize bija Sarkanajā jūrā, kad viņš kā kuģa Sumatra kapteinis 1877. gada oktobrī vai novembrī devies promceļā. Močas piekrastē viņš redzējis dzīvnieku, kas pacēlis ķermeņa augšdaļu virs ūdens kā čūska. Visi bļāvuši: “Jūras čūska”, taču atkal netika veikts ieraksts kuģa žurnālā, ne arī sniegta tālāka atskaite par notikušo.
Mazliet vēlāk netālu no Suecas kuģojošs karakuģis redzējis to pašu
radījumu un sniedzis par to pārskatu.
Ja nu visi šie notikumi, par kuriem ir sniegtas ziņas, ir tikai aisberga virsotne, domāja Kamilla. Ja nu novērojumu ir daudz vairāk, taču lielākajā daļā gadījumu cilvēki nav uzdrošinājušies neko teikt, jo baidījušies kļūt par sabiedrības apsmiekla objektu? Vai tas nebija ticami? Iespējami? Vai pat neizbēgami?
Čārlzs Gulds stāstīja vēl par kādu jūrnieku, ar ko bija runājis. J. H. Hora kungs bija redzējis jūras čūsku, strādājot Ninbo, mazliet uz dienvidiem no Jančandzihes upes ietekas. Viņš bija atradies Činsaņas Loučū salas dienvidu krastā un pārlūkojis aptuveni desmit kilometru platu šaurumu. Gulds vēl pieminēja, ka Loučū sala atrodas kādu gabalu uz austrumiem noVērtas raga, taču neviens no viņa uzskaitītajiem nosaukumiem Kamillai nekā neizteica.
Katrā gadījumā Hora kungs bija stāvējis uz četrdesmit, piecdesmit metru augsta pakalna, kad bars ķīniešu pievērsuši viņa uzmanību jūras čūskai šauruma vidū, saucot “She, she, she", kas nozīmēja čūsku.
Kad Hora kungs ieraudzījis jūras čūsku, tā no sākuma atgādinājusi divus džonkas mastus, kas peld pa ūdeni kādu gabalu viens no otra. Tad radījums pēkšņi bija iztaisnojis ķermeni pilnā garumā, un tas, pēc Hora teiktā, bija simt divdesmit vai simt četrdesmit pēdu garš. Hora kungs bija pavērsis tālskati pret dzīvnieku. Pēc viņa teiktā, dzīvnieka acs bija kafijas apakštasītes lielumā.
Vēlāk Hors dzirdējis, ka pēdējo astoņu gadu laikā dzīvnieks tajā pašā vietā divas reizes redzēts arī agrāk.
Kāds Slomana kungs vēlāk bija uzrakstījis par notikumu rakstu vietējā avīzē, taču Hora kungs nebija uzdrošinājies rīkoties tāpat, jo viņš bija baidījies, ka cilvēki viņu izsmies. Viņš tomēr bija teicis Čārzlam Guldām, ka ir dzirdējis, ka Ķīnas piekrastē ir salu grupas, ko vietējie iedzīvotāji uzskata