>
par jūras pūķu dzīvesvietām un uz kurām tie vairās burāt ar savām džonkām.
Kuras salu grupas tās ir, Kamilla drudžaini domāja. Cik daudzās vietās Ķīnas piekrastē bija mazi arhipelāgi? Viņš taču nedomāja Halonas līča arhipelāgu vai tā turpinājumu Ķīnas pusē? Ja nu mēs paši dodamies uz apvidu, kurā… kā nu tur bija… uz apvidu, “ko vietējie iedzīvotāji uzskatīja par jūras pūķu dzīvesvietām un uz kurām tie vairījās burāt ar savām džonkām”?
Dažas iezīmes stāstos par konritiem, nāgām, njaniem un citām jūras čūskām sāka urdīt Kamillu. Tajos bija pārāk daudz pretrunu. Daļa stāstījumu uzsvēra, ka konriti jeb jūras pūķi ir labvēlīgi un laipni dzīvnieki. Savukārt citi uzsvēra to bīstamību un nežēlību. Kā stāsti saderēja kopā? Vai viss bija tikai minējumi? Varbūt neviens patiesībā par to visu itin nekā nezināja.
Vai varbūt visi stāsti, par spīti acīm redzamajām pretrunām, vienlaikus bija arī patiesi? Ko gan Marti bija stāstījis par zobenvaļiem? Lielākā daļa pasaules plēsoņdelfinu ēda zivis, bet dažas populācijas bija specializējušās un ēda roņus, jūras lauvas vai cūkdelfīnus. Daži bari dzīvoja, nogalinot pelēko roņu mazuļus vai jaunus pelēkos roņus, kad tie migrēja no Aļaskas uz Meksiku un atpakaļ. Tie apēda tikai spuras un ļāva atliekām nogrimt jūras dibenā.
Ja nu arī konriti — ja tie patiešām pastāvēja — bija sadalījušies vairākās dzimtās, kas ēda atšķirīgu barību?
Ja nu daļa populācijas no cilvēku viedokļa bija bīstama, bet cita atkal…
Ja nu kādas sevišķi negantas populācijas kā Birmas njani vai Kalimantānas nāgas bija pat specializējušās tieši cilvēku ēšanā? Vismaz, pirms cilvēki atriebjoties tās bija iznīdējuši no lielo upju deltām?
Un tad pēdējais — tūkstoš dolāru jautājums.
Ja Halonas līcī joprojām dzīvo konriti, kādai populācijai tie pieder? Vai tie ēd tikai zivis, vai… viņiem garšotu arī kāds mazliet lielāks radījums? Piemēram, sešdesmitkilogramīgs cilvēks?
Kamilla atcerējās Kvoka stāstīto par jūras pūķi, kas ar asti bija sviedis laivu pret klinti, tā ka visi tajā esošie miruši, un pēkšņi viņa sajuta, ka mugurai pārskrien aukstas tirpas.
Kvoks bija teicies ceram, ka viņam nekad nevajadzēs redzēt jūras pūķi. Viņš visu mūžu bija dzīvojis Halonas līcī un droši vien par to kaut ko zināja. Varbūt viņiem vajadzētu uztvert Kvoka uzskatus nopietnāk.
Neviens nekad nenirst tik tālu jūrā, aizdomājās Kamilla. Ja nu tas, ko mēs grasāmies darīt, nemaz nav tik droši? Kā mēs varam zināt, kas mūs sagaida zem ūdens?
18
Pie TSao salas “Smejošais pūķis” nogriezās uz ziemeļaustrumiem. Tas iepukšķināja šaurumā starp lielo Bansenas salu un garo, taču šauro Kuanlanu. Ainavas bija vēl mežonīgākas par tām, ko viņi līdz tam bija redzējuši. Kamilla pēc Marti ierosinājuma uz mirkli izgāja uz klāja, un Hua pienesa viņai krūzi kūpošas, karstas kafijas.
Bija diezgan rāms, un augsto klinšu atspulgi atspīdēja jūrā apstulbinoši skaidri un detalizēti, pat katrs koks un plaisa. Bija tā, it kā viņu priekšā pēkšņi būtu pavēries pasakains skats uz kalniem un ēkām jūras dibenā un dzelmē augošiem mežiem. Kā Jūras karaļa zeme, domāja Kamilla un atcerējās senas pasakas, ko mamma viņai pavisam mazai bija lasījusi.
Abās pusēs tagad pletās desmitiem kilometru gara asu kaļķakmens kalnu rinda. Starp kalniem, kas slējās tieši no jūras, stiepās vien šaura ūdens strēle.
— Tevis savāktie teksti ir ļoti interesanti, — Kamilla teica, malkodama kafiju. — Bet pastāsti man vienu lietu. Vai šie kanādiešu caddy, konriti un Olava Magnusa meerhorse ir dažādas sugas? Vai arī, tavuprāt, būtu iespējams, ka runa ir par vienu un to pašu dzīvnieku?
Marti pamāja ar galvu, izskatīdamies labā noskaņojumā.
— Tas ir viens no kriptozooloģiju nomokošajiem jautājumiem, — viņš teica.— Daudzi ir pārliecināti, ka runa ir par lielu grupu stipri atšķirīgām, pie dažādām dzimtām vai pat dažādām klasēm piederošām sugām. Es atkal pieļauju, ka runa vienmēr ir par to pašu sugu vai grupu tuvu radniecīgu sugu.
Viņi tuvojās šaurākajai vietai. Klinšainie krasti spiedās arvien ciešāk kopā kā milzīga piltuve. Sašaurinājuma pašā vidū slējās plāna, reibinoši augstu pret debesīm pacēlusies klintsradze. Vanhaina sala.
— Bet daļa aprakstu ir pavisam atšķirīgi, — piezīmēja Kamilla. — Piemēram, caddy nekad nezīmē ne pušķus uz galvas, ne arī trīsstūrainas, asas spuras ķermeņa sānos.
— Domāju, ka spuras var redzēt tikai noteiktos apstākļos, — Marti teica.
— Proti, tikai tad, kad konrits atpūšas rāmas jūras virsmā un tad sagriežas itin kā ap savu asi.
Bija skaidrs, ka viņš par to domājis.
— Ir taisnība, ka attēlos ir nelielas atšķirības, atkarībā no zemes un pasaules daļas, — Marti vēl teica. — Taču es domāju, ka runa vairāk ir par kultūru ietekmi, nevis patiesām atšķirībām.
— Tātad atšķirīgu kultūru cilvēki tikai attēlo redzēto dažādos veidos?
— Tā es domātu, — teica Marti. — Mēs pasauli attēlojam bildēs. Taču attēli, ko mēs redzam, nemaz neveidojas mūsu acu tīklenē.
— Tagad es nesaprotu, ko tu domā, — žēlojās Kamilla.
— Tie izveidojas mūsu smadzenēs. Tieši smadzenes apkopo mūsu acu pārraidīto sajaukto, haotisko un sadrumstaloto informāciju. Attēli, ko redzam, patiesībā ir daudz tuvāki datoru savāktajiem attēliem nekā ar kameru uzņemtajām fotogrāfijām.
— Paga, paga. Kāda īsti bija to atšķirība?
— Veco laiku fotogrāfija ir itin kā tiešs uzņēmums no tā, kas ir apkārt, — Marti pacietīgi skaidroja. — Caur lēcu nākošā gaisma negatīvu izgaismo tieši, nevis ar programmatūras starpniecību.
Viņi dzirdēja, kā Kvoks skaita motora apgriezienus. Tā mierīgā pukšķināšana pārvērtās vēl lēnākā rūkoņā. “Smejošā pūķa” ātrums samazinājās, līdz tas šķita gandrīz stāvam uz vietas. Kvoks, šķiet, negribēja uzņemties nekādu risku, iebraucot sašaurinājumā.
— Smadzenes attīsta dažādas redzēšanu atvieglojošas atpazīšanas formulas, — turpināja Marti. — Figūras. Programmas. Kad novērojums ir pārāk neskaidrs, no smadzeņu gribas neatkarīga dala ir spiesta nolemt indivīda
vietā, ko tas redz. Vai, precīzāk sakot, nolemt, ko viņš iztēlojas redzam. Ja cilvēks redz kaut ko pavisam negaidītu vai jaunu, smadzenes cenšas atpazīt un klasificēt novēroto ar kādu jau esošu programmu palīdzību. Tātad, ja esam redzējuši daudz kamieļu, nepazīstams jūras dzīvnieks viegli tiek pie kamieļa galvas. Attiecīgi agrāk redzēti zīmējumi vai formas itin kā ieprogrammē mūsu turpmākos novērojumus. Citiem vārdiem, mēs bieži redzam burtiski to, ko sagaidām redzēt. Vai, precīzāk, to, ko mūsu smadzenes sagaida mūs redzam.
Tas vispār ir diezgan labs izskaidrojums, domāja Kamilla. Bet vienlaikus arī mazliet nomācošs.
— Runa droši vien ir arī par katrai vietai raksturīgām mākslinieciskām paražām un tradīcijām, — papildināja Marti. — Turklāt uz mirkli redzētus jūras dzīvniekus nav viegli uzzīmēt precīzi, padomā kaut vai par Olava Magnusa karti!
— Varbūt jums būtu vērts tomēr arī uzmest aci ainavai, — ierosināja Hua. — Vismaz uz mirkli. Šī vieta, ziniet, ir diezgan izskatīga.
Aiz Kuanlanas bija otra garena tajā pašā virzienā vērsta sala Kaolo, kas jau skaidri bija Tulonas līča, ne vairs Halonas pusē. Kvoks tās galā pagrieza kuģi atkal uz austrumiem, uz šaurumu starp Kuanlanu un Kaolo.