Pusstundu vēlāk viņu priekšā bija atklāts okeāns.
Viss milzīgais, pamazām jūrā grimstošais kaļķakmens plato nu bija aiz muguras. Pēc dažiem kilometriem labajā pusē varēja redzēt vientuļu cukurgalvas formas salu. Pavisam tālu kreisajā pusē tāpat varēja izšķirt vientuļu, mazliet lielāku salu un tieši priekšā divas paugurainas klintis. Vienu no tām varbūt varētu saukt par mazu salu, taču otra nebija apjomīgāka par lielu erātisko akmeni. Aiz tām vairs nebija nekā, tikai atklāta jūra līdz pat horizontam.
— Tā tālākā sala pa kreisi ir Koto, — paskaidroja Kvoks. — Tā ir šī arhipelāga vistālākā klints uz austrumiem, bet mēs uz turieni nedosimies. Mūsu mērķis ir tā sala mazliet tuvāk pa labi ar augsto virsotni.
— Kāds ir tās nosaukums? — Marti jautāja.
— Tsina, — atbildēja Kvoks. — Pūķa sala.
— Daudzsološi, — apliecināja Marti.
— Šeit gan ir arī diezgan daudz citu vietu, kuru nosaukumā parādās vārds “pūķis”, — Hua piezīmēja. — Ja neesi vēl pamanījis.
Kamilla domīgi skatījās uz Tsina salu.
— Zvejnieki sprāgoni atrada tieši tās salas krastā?
— Jā, — apstiprināja Hua. — Ja viņi runā taisnību.
— Kāpēc lai viņi būtu melojuši?
— Cilvēki šajā pusē reizēm ir mazliet māņticīgi, — teica Hua. — Ir iespējams, ka esam apmuļķoti. Zvejnieki varētu būt nodomājuši, ka pūķis sadusmosies, ja viņi mums dos norādes uz tā ligzdu.
Ak vai, Kamilla domās nopūtās. Tā tikai vēl trūka! Ja mēs meklēsim pie nepareizās salas, nav ne mazāko izredžu, ka mums laimēsies.
— Bet, manuprāt, viņi gan nešķita ļoti māņticīgi, — Hua ātri piebilda.
— Drīzāk diezgan mūsdienīgi domājoši.
“Smejošais pūķis” pagriezās pa labi un sāka pukšķināt Tsina salas virzienā. Vējš tagad pūta tieši pretī, un pār mazā kuģa bortu sitās skaļi šļaksti ikreiz, kad viņi uztriecās kādam lielākam vilnim.
Kamilla atkal iegāja savā kajītē. Viņa atkorķēja alus pudeli un turpināja lasīt Marti rakstus un avīžu izgriezumus. To bija vēl paliela kaudze. Viņa iemalkoja alu no pudeles kakliņa un sāka lasīt fragmentu no doktora Dennisa sarakstītā darba Folklore of China.
Un bez visa cita mūsu vecā draudzene jūras čūska parādās arī Ķīnas krastos, un tas, ko par viņu šeit stāsta, daudz neatšķiras no citās valstīs pierakstītā. Pēc vispārzināmiem nostāstiem, Čientanas upē agrāk dzīvoja lielā kiau jeb jūras čūska… Kā iepriekš ir jau norādīts, tiek ticēts, ka daudzi upju dievi parādās jūras čūsku formā, un Ķīnas hronikās pieminētās jūras čūskas vienmēr parādās upju deltās.
Doktors Denniss acīmredzot nav ticējis jūras čūskām, sprieda Kamilla. Rakstītā tonis bija sarkastisks. Tomēr, ja runa bija par neticamiem dievību mītiem, kāpēc gandrīz visās Ķīnas hronikās atzīmētie jūras pūķu vai jūras čūsku novērojumi saistīti tieši ar upju deltām? Novērojumu veidotais kopums
šķita… bioloģiski ticams. Kāpēc pasakas vai mīti par dievībām būtu tiekušies pēc bioloģiskas ticamības?
Turklāt, vai nebija diezgan neglīti un augstprātīgi salīdzināt Ķīnas lielās un mūžvecās civilizācijas oficiālās hronikas ar bērnu pasakām? Ķīnā jau piecpadsmitajā gadsimtā bija izdots desmit tūkstoši grāmatu uz katru Eiropā sarakstīto darbu. Eiropas kultūras dominējošais stāvoklis ir svaiga parādība, kas, iespējams, nesaglabāsies visai ilgi.
Zem doktora Dennisa gaudām bija gabals no mūžsenas ķīniešu grāmatas Yuen Keen Lei Han angļu tulkojuma. Marti tajā ar sarkanu bija pasvītrojis vietu, ko viņš acīmredzot uzskatījis par sevišķi svarīgu: “Po Vu Či saka: ja pamērcē pūķa gaļu skābē (un to apēd), iemācīsies rakstīt esejas.”
Jā, nodomāja Kamilla, man vajadzētu paturēt prātā šo gluži praktisko padomu, ja, piemēram, nolemšu kādreiz kļūt par rakstnieci. Man tātad vajag tikai atrast pūķi, nokaut to un iemērkt tā gaļu skābē, un pēc pusdienām spēšu jau radīt labus daiļliteratūras tekstus vai vismaz biznesa literatūru. Izklausās pavisam viegli!
Šū 1 Ki saka: Punina apgabalā ir salas, kurās ir apglabāti pūķi. Fu Lo saka, pūķi atstāj savus kaulus pie šīm salām, un ūdenī tagad ir daudz pūķu kaulu, tāpat kā kalnos, pauguros un aizās. Pūķi atnes vēju un lietu. Tur pūķu kauli ir it visur, gan seklumā, gan dziļākos ūdeņos. Arī zem zemes to ir daudz. Zobu, ragu, muguras skriemeļu, kāju, patiešām šķiet, it kā tic būtu visur. Lielākie ir simt pēdu vai vairāk nekā simt pēdu gari. Mazākie ir divas pēdas gari vai tikai trīs četras collas gari. Kauli ir visur. Tu redzi tos visu laiku, lai arī meklētu ar acīm ko citu.
Rakstnieks Šū I Ki, lai kas viņš arī būtu bijis, šķiet, nav spējis atbrīvoties no iztēles, domāja Kamilla. Kāpēc Marti ir uzskatījis, ka fragments ir svarīgs? Varbūt tāpēc, ka arī tajā norādīts uz salu. Salu Punina apgabalā.
Kur Punina apgabals atradās? Vai tāds vispār vēl pastāv? Droši vien kaut kur piekrastē.
Kamilla zināja, ka, piemēram, Gobi un Taklamakana tuksnesī ir atrastas vietas, kurās ir milzīgs daudzums dažādu dinozauru kaulu un skeletu pavisam tuvu zemes virsmai. Šū I Ki aprakstītā vieta izklausījās daudz vairāk pēc tādas kā dinozauru kapsētas, nevis maza jūras arhipelāga. Mazās saliņās taču nekad nebija atrasts lielāks daudzums dinozauru kaulu. Kamilla vismaz neatcerējās jebkad dzirdējusi par tamlīdzīgu atradumu.
Kamilla sajutās nedaudz bezcerīgi, apjaušot, ka viņa ir izskatījusi tikai mazu dalu no Marti izgriezumu kaudzes, varbūt desmito tiesu. Taču nākamais teksts atkal bija sevišķi interesants. Tas bija F. Riplija (eskv., tulkotājs Valdības sekretariāta departamentā, Jangona) deviņpadsmitā gadsimta beigu pusē veiktais angliskais tulkojums no acīmredzot daudz vecāka birmiešu teksta. Oriģinālā teksta nosaukums bija Kavilakhana tiepāties. To bija sarakstījis Mingi Tsiri Mahacejatsu, Birmas karaļa ārlietu palīgministrs, birmiski Myaunghla Myoza, Nanignan-gya Wutidauk.
Magadu valodā njatiy sauc par tanti-gaha, bengāļu valodā par gara, sakatu valodā tas ir graha vai avagrah, un birmiski tas ir nyan.
Uz tiem norāda, piemēram, šādi minējumi:
Par tanti-gaha — njanu saukts radījums, kas var būt šausminošus divus simtus metru garš, pieminēts Shri Sariputtara Apandan.
Graho vai avagraho — baismīgu sliekviedīgu plēsēju — piemin Atnarakosha Abhidhan un Dvagar samudda tnaha nady sanga meļa taka yazantu vigera itichate, apliecina Atnarakosha Abhidhan komentārs.
F. Riplija kungs, eskv., acīmredzot nebija atradis zinātāju, kurš būtu mācējis iztulkot, kas Amarakosha Abhidhan komentārā bija teikts par nyan, grah, avagraho vai tanti-gaha saukto lielo jūras čūsku.
Marti atkal malā bija izdarījis savas piezīmes. “Magada: svarīgākā no oriģinālajām prakrita valodām, sanskritq vienkāršotajām versijām, no kā ir attīstījušās visas Ziemeļindijā lietotās indoeiropiešu valodas,” lasīja Kamilla. “Nandu, Maurju un Guptu impērijas galvenā valoda.” Magadu valoda,
domāja Kamilla. Tādu gan nekad neesmu dzirdējusi. Ne ari sakatu, kas tā bija par valodu? Marti diemžēl nebija malā pierakstījis nekādus komentārus par to, varbūt sakatu valoda viņam nešķita tikpat svarīga valoda kā magadu valoda.
Taču teksts turpinājās, un jo tālāk Kamilla lasīja, jo dīvaināks, bet vienlaikus interesantāks tas kļuva.
Uz šo rakstu pamata, kuros ir definēts radījums njans, varam secināt, ka pastāv pēc formas slieku atgādinošs, liels gaļēdājbriesmonis, kas dzīvo lielo upju deltu un upju ieteku tuvumā.
Ja nonākam pie šī dzīvnieka plēsēja dziņām, ir labi saprast, ka tas uzklūp pat tādiem dzīvniekiem kā zilonis. Tādēļ, aplūkojot ar liellopu izīrēšanu saistītos likumīgos lēmumus, Dhāmathātā piemin virkni gadījumu, kad liellopa izīrētājam nav pienākuma kompensēt liellopa īpašniekam dabas izraisītu negadījumu dēļ mirušus dzīvniekus. Kā tādi gadījumi tiek minēti: