izīrētājs nav atbildīgs, ja čūska paslīd zem vērša; izīrētājs nav atbildīgs, ja ūdensbifelis nomirst tāpēc, ka dzeguze nolaižas atpūsties uz tā ragiem;
izīrētājs nav atbildīgs, ja vērsis vai ūdensbifelis nomirst no nosmakšanas, norijis lielu siseni;
izīrētājs nav atbildīgs, ja zilonis nomirst tāpēc, ka njans tam apkārt apvij savu ķermeni.
Pokinaka Dhāmathāta dzejiskajā versijā, kas ir apkopojums no vairākiem atšķirīgiem Dhāmathātām, ir līdzīgi brīdinājumi.
No šiem avotiem redzams, ka pastāv biedējošs nezvērs, kas ir tik ārkārtīgi spēcīgs, ka spēj aizvilkt sev līdzi pat tādu dzīvnieku kā zilonis.
Njā, ko gan par to tagad vajadzētu domāt, Kamilla gudroja.
Ja kādu dzīvnieku pieminēja pat veco birmiešu likumu grāmatu daļās, kas aplūkoja liellopu izīrēšanu un izīrētāja pienākumus un kompensēšanas atbildību, vai tas gan nenozīmēja, ka vietējie pārvaldnieki un likumsargi
bija izturējušies pret dzīvnieku ar visu likuma nopietnību? Itin kā tas patiešām būtu pastāvējis?
Ja mājlopus ēdošas jūras čūskas vecajās likumu grāmatās uzskatīja par tādiem pašiem gadījumiem kā no čūskas kodiena nomiris vai ar siseni elpceļus nosprostojis ūdensbifelis vai vērsis, vai tad tā jau nebija savā ziņā ļoti pragmatiska un pat ikdienišķa attieksme pret šādu zvēru un apliecinājums tā eksistencei?
No otras puses, tekstā, protams, minēts arī tas, ka ūdensbifelis var nomirt, ja dzeguze uzsēžas tā ragiem. Kas skaidri un gaiši ir kāds sens, māņticīgs uzskats. Lej kafiju tikai tukšā tasē vai dabūsi sev jaunu ienaidnieku. Nerokojies pār slieksni. Nekad nepadod sālstrauku no rokas rokā, bet noliec to uz galda.
Kurai sērijai piederēja njans? Vai tas bija čūsku un siseņu grupā vai tāds pats stāsts, kā uz ragiem sēdoša dzeguze un tās dēļ mirstoši ūdensbifeļi? Kā, pie velna, var zināt, kas no tā ir patiess un kas ir pasaka, prātoja Kamilla.
Bet Kavilakhana depanen nodaļa par jūras čūskām turpinājās vēl. “Ticības zvērestā, ko vasaļi un lēņu pārvaldītāji deva karalim, ir pieminēta vieta: ja es nomirstu tā dēļ, ka aligators vai njans mani notver…”
Vismaz var teikt, ka viņi ir uztvēruši lielo jūras čūsku eksistenci daudz nopietnāk nekā mēs, domāja Kamilla. Ja jūras čūska ir pieminēta pat feodālo kungu zemes īpašumtiesību mantojuma noteikumos, senajiem birmiešiem tiešām ir vajadzējis ticēt, ka njans pastāv!
Kavilakhana depanen vēl apliecināja, ka jūrā ir četras bīstamas radības, no kurām viena ir aligators, otra — haizivs un trešā — njans. Ceturtā jūrā dzīvojošā bīstamā dzīvnieka daba Kamillai palika miglā tīta.
Njans dienvidu un dienvidaustrumu Āzijas nostāstos bieži bija raksturots kā vēl krietni lielāks nekā, piemēram, Olava Magnusa tekstos:
Ratansinghanas pilsētas dibinātāja karaļa Alaung-mindara-gjena valdīšanas laikā karalis devās karagājienā pret Ajudharu jeb Jodhaju (Siāmu). Kad viņš cēlās pāri Martabanas upei, viņš zaudēja divus vai trīs ziloņus, kas pazuda uzreiz pēc iebrišanas upē. Karalis vaicāja
vietējiem iedzīvotājiem, kas ar ziloņiem noticis. Tie pastāstīja, ka njans tos ir aizvilcis un nokodis. Tāpat divi vai trīs ziloņi tika zaudēti arī Avā, un arī tad kā iemesls tika minēts, ka njans tos ir aizvilcis. Pēc vietējo sacītā, njans bijis divsimt metru garš.
Kamilla turpināja šķirstīt kaudzi. Viņai acīs iekrita izgriezums no avīzes New York Sun, kam nebija datuma.
Linnas jūras čūska no šiem stāstījumiem šķiet visautentiskākā, jo ari šis rakstītājs personīgi ir saticis daudzus cilvēkus, kas ir redzējuši to no krasta un kas, savukārt, pazīst personīgi daudzus citus, kas arī to ir redzējuši. Pirmais ziņojums par šāda veida dzīvnieku Linnā ir no 1638. gada, kad dzīvnieku redzēja doktors Džons Džoselins; pēc tam tika redzēts otrs, šoreiz 1819. gadā ar Kebota kunga acīm. Eimoss Lorenss, viens no vecās Bostonas pīlāriem, pastāstīja sekošo: “Es nekad pat uz mirkli neesmu apšaubījis, ka lielās jūras čūskas eksistē, kopš tā rīta, kad vecais maršals Prinss ar savu slaveno teleskopu tādu redzēja pie kuģa Nahaiit. Divas stundas sarunājos ar Semjuelu Kebotu, Dānieļu P. Pārķeru un dažiem citiem tās kustībai tajā rītā sekojošiem cilvēkiem. Turklāt pulkvedis Heriss, Fort Independence komandieris, stāstīja, ka daudzi viņa kareivji, stāvēdami sardzē, redzējuši dzīvnieku mazliet agrāk, nekā tas bija manīts no Nahant klāja.”
Šāds ir stāsts par Linnas jūras čūsku, un nākamais ir fragments no Bostonas Linnaeus asociācijas, precīzāk, doktora Bigelova un F. C. Greja kunga, ziņojuma.
“Nezvērs bija astoņdesmit līdz deviņdesmit pēdu garš; tā galva visbiežāk bija aptuveni pāris pēdu virs ūdens līmeņa; ķermenis pēc krāsas bija tumši brūns, un tam bija trīsdesmit vai četrdesmit izaugumu, no kā daudzi atgādināja četru galonu kannas, otri — boju rindas un trešie — kušķus mugurā. Tā kustības bija krietni ātras — ātrākas nekā valim; tas nopeldēja jūdzi trīs minūtēs, reizēm ari vairāk, un aiz sevis atstāja ķīļūdens viļņus; tas acīmredzot peldēja
pakaļ makrelēm, siļķēm un citām zivīm, jo tās varēja redzēt pa piecdesmit vienā reizē lecam laukā no ūdens, tam tuvojoties. Radījums iznira tikai tad, kad bija rāms un skaidrs laiks. Prasmīgs šāvējs šāva tam no mūsu kuģa un precīzā mērķējuma dēļ ticēja, ka ir trāpījis dzīvniekam galvā. Radījums pagriezās pret viņu un tad panira zem kuģa, lai atkal iznirtu tā otrā pusē simt metru tālāk.”
1846. gada februārī vairākas avīzes publicēja kapteiņa Losona rakstīto vēstuli, kurā viņš stāstīja par lielu jūras čūsku, ko bija redzējis no sava kuģa Keipčārlzas un Henrijas piekrastē. Dzīvnieka garums, kā tika noteikts, bija aptuveni simt pēdu, un tā mugurā varēja redzēt asus izaugumus vai spuras. Dzīvnieka galva bija maza salīdzinājumā ar tā garumu.
Trīsdesmit vai četrdesmit izaugumu, Kamilla domāja. Stāstā bija ļoti daudz precīzu detaļu, un tie pārsteidzošā kārtā sakrita ar visu to, ko Marti viņai bija stāstījis.
Kamilla turpināja lasīt.
1817. gada augustā pie Glosteras bija redzēta lielā jūras čūska un pazīstams pētnieks Džeikobs Bigelovs, ko uzskatīja par vārda “tehnoloģija” radītāju, bija to redzējis tuvumā. Pēc Bigelova teiktā, dzīvnieka ķermenis bija izskatījies posmains, it kā tas būtu bijis kopā sastiprinātu boju vai mucu rinda. Otra jūras čūska bija peldējusi augšup pa Karolīnas Brodriveru un tālāk pa šaurāku tās pieteku, un bruņoti pavadoņi bija sekojuši tai simt metru platās upes abās pusēs. Viena jūras čūska bija redzēta pie Longailendas, Ņujorkas piekrastē, un otra bija peldējusi simt trīsdesmit kilometru augšup pa Hudzonas upi, cauri Manhetenai. Oho, nodomāja Kamilla, man vajadzētu pārstāt lasīt šos izgriezumus, pirms pavisam saeju sviestā un kļūstu par tādu pašu jūras čūsku ticīgo kā Marti. Katrā ziņā šķita, ka daudzos gadījumos simtiem cilvēku stundām bija varējuši izsekot jūras čūsku virzībai no jūras vai upju krastiem vai ceļojumu laineriem un karakuģiem.
1833. gada maijā Mahones līcī kuģojošie Halifaksas britu garnizona kareivji bija redzējuši baru sevišķi satrauktu īsspuru grindu. Tās bija
peldējušas turp un atpakaļ, panikas pārņemtas, un daļa kareivju bija sākuši uzjautrinoties pa tām šaut. Tad no ūdens bija pacēlies vismaz trīsdesmit metru garš čūskveidīgs radījums.