Tolaik cilvēki laikam šāva uz visu, kas kustējās, domāja Kamilla. It kā tas būtu automātisks reflekss, kam nav nekādu seku. Dabas postīšana Rietumvalstīs par nosodāmu rīcību tā īsti bija kļuvusi tikai divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Kapteinis Kusto bija vēl triecis “Kalipso” pret kašalotiem un medījis delfīnus. Tūra Heijerdāla plosta “Kon-Tiki” komanda vienkārši intereses pēc ar harpūnu bija bakstījusi pie plosta piepeldējušu vaļhaizivi, lai gan viņiem nebija nekādu iespēju nogalināt dzīvnieku vai vismaz izvilināt to sausumā.
Kamilla nezināja, vai doma bija drīzāk nomācoša vai cerību raisoša. Viņa brīdi to apsvēra un nonāca pie secinājuma, ka cerību raisoša. Jo, ja cilvēki vien pirms trīsdesmit gadiem bija vēl barbariskāki nekā mūsdienās, varbūt cilvēcei ir cerība.
Tīd viņa iedomājās par ko citu. Viņa sāka šķirstīt jau lasītos izgriezumus un meklēja pieminētos gadījumus, kuros aculiecinieki bija atklājuši uguni pret jūras čūsku.
“Precīzā mērķējuma dēļ [kapteinis Losons] ticēja, ka ir trāpījis dzīvniekam galvā,” lasīja Kamilla. “Smita kungs iešāva dzīvniekam galvā ar musketi”, “kapteinis Grejs izšāva no lielgabala, kas atradās kuģa priekšgalā, un trāpīja dzīvniekam pa galvu. Tas pēc tam ienira un vairs neparādījās virs ūdens”, “mēs nolēmām iešaut dzīvniekam galvā, un tas pazuda no acīm”.
Vismaz katrs trešais teksts lielos vilcienos beidzās līdzīgiem, proti, ar “un tad mēs iešāvām tam galvā”, apgalvojumiem. Lai arī runa bija par liela izmēra dzīvnieku, vai tad galvā trāpīta musketes vai lielgabala lode tomēr nebūtu nāvējoša? Nemaz nerunājot par dažādiem mūsdienīgākiem ieročiem.
Ja nu runa jau sākumā bija par salīdzinoši mazskaitlīgiem jūras dzīvniekiem? Ja nu tā populācija saruka jau tāpat, jo vairošanās vietas upju deltās bija izzudušas? Vai tad ar šaušanu paveiktā efektīvā retināšana vairošanās periodā nebija iznīcinājusi atlikušo dzimtu vēl ātrāk?
Marti izgriezumos vien bija vismaz vairāki desmiti gadījumu, kad angļu vai amerikāņu kareivji vai jūrnieki bija iešāvuši jūras nezvēram galvā. Gadījumi, par kuriem sniegti ziņojumi, acīmredzot bija tikai aisberga virsotne, un no tiem Marti noteikti bija atradis pavisam mazu daļu. Ja nu gadījumu kopumā bija simt reižu vairāk? Vai tūkstoš reižu vairāk, ja pieskaitīja arī Francijas, Spānijas, Portugāles, Itālijas un visu citu valstu kara un kravas kuģus un bruņotās zvejas laivas?
Bija skaidrs, ka mirušie konriti neuzpeldēja, bet gan nogrima dibenā. Ja tie būtu vieglāki nekā ūdens, to līķi būtu redzēti biežāk. Tie būtu izskaloti krastā arī citreiz, ne tikai tad, kad taifūns tos pārsteidza Halonas līcim līdzīgos seklos un labirintveidīgos ūdeņos.
Kamilla bija lasījusi, ka tad, ja kāda dzīvnieku suga izmirst, iemesls bieži vien ir bijis daudzu stresoru kopums. Eiropas ūdeles bija izzudušas daudzo pret tām vērsto darbību dēļ. Mazo upju un strautu bija mazāk. Sapuvušo koku bija mazāk. Varžu, gliemeņu un zivju bija mazāk. Mednieki, Amerikas ūdeles un Amerikas ūdeļu vīrusi bija tikai pastiprinājuši iznīcību.
Varbūt ar lielajām jūras čūskām bija noticis tāpat. Vairošanās vietu iznīkšana. Ūdens piesārņošana. Troksnis un vajāšana.
Kamilla piepeši sajuta dziļu līdzjūtību pret taifūna pārsteigto jūras briesmoni. Droši vien Halonas pa pusei zem ūdens esošais kaļķakmens plato, taifūnam uznākot, no nepareizajā vietā iepeldējušā konrita skatpunkta bija īsts nāves slazds. Šķīstošie viļņi un piekrastes bangas to bija apjozuši no visām pusēm un nobloķējuši jebkuru iespēju atkāpties dziļāk ūdenī. Vētrai pieaugot, bangas bija pietuvojušās vēj vairāk un beigās nāvīgi triekušas konritu pret šķautņaino kaļķakmeni. Ak, nabags, nodomāja Kamilla.
Taču nākamais raksts bija vēl satraucošāks par iepriekšējo. Tas stāstīja par vaļu mednieku kuģi Monongahelan, kas 1852. gadā bija saticis mazāku brigu un apstājies tai blakus. Monongahelan komanda bija stāstījusi, ka viņi ir uzgājuši jūrā laiski peldošu trīsdesmit divus metrus garu jūras čūsku un nogalinājuši to ar harpūnām kā vali. Viņi ar lielām grūtībām bija
izvilkuši milzīgo ķermeni no ūdens, izkaltējuši ādu un notīrījuši skeletu. Brigas komanda bija dabūjusi aplūkot atliekas. Pēc viņu teiktā, čūskveidīgā dzīvnieka mutē bija deviņdesmit četri uz iekšu virzīti zobi, asi un apmēram pieauguša vīrieša īkšķa izmērā. Monongahelan kapteinis bija iedevis brigas kapteinim kaudzīti vēstuļu, ko aizvest Ņūbedfordas muzeja vadītājam. Vaļu mednieku kuģim, redz, bija noteikts atgriezties ostā tikai tad, kad kravas tilpne būs pilna. Briga bija sasniegusi Ņūbedfordas ostu bez problēmām, taču par Monongahelan vairs nekas netika dzirdēts. Tas nogrima viesuļvētrā, kura parāva līdzi arī visu apkalpi.
Vai tā var būt patiesība, Kamilla domāja.
Kāpēc ar šādiem neaizstājami vērtīgiem paraugiem tā vienmēr notiek? Kāpēc tie vienmēr tiek nozaudēti? Vai tajā maz ir kas mistisks? Kuģa nogrimšana tolaik bija visai parasta lieta. Ja vien Kamilla pareizi atcerējās, pasaules jūrās burukuģu laikmetā bija nogrimuši apmēram četri tūkstoši kuģu katrā gadsimtā. Marti taču bija teicis, ka starpība starp kriptīdu un oficiāli pastāvošu sugu bieži ir tikai vienā galvaskausā, ādā vai skeletā.
Kamilla salēcās, kad kāds klauvēja pie durvīm.
— Sākam tuvoties galamērķim, — Marti ziņoja, kad Kamilla atvēra durvis. — Šodien vairs nepaspēsim ienirt, bet, ja gribi redzēt mūsu galamērķi, pirms noriet saule…
— Paldies, ka atnāci pateikt, — sacīja Kamilla.
Kamilla iznāca uz klāja.
— Skaisti, — viņa teica un nozibināja pret Marti mirdzošu smaidu.
Viņi lūkojās uz ātri lejup grimstošo sauli. Rietumu padebesis mirdzēja
oranžs un dzeltens, un no jūras izcēlušies kalni satumsa pret to kā melni silueti. Šajā vietā ir burvība, domāja Kamilla. Šeit ir viegli uz mirkli aizmirst visas nepatīkamās lietas. Justies tā, it kā tās pat nekad nebūtu notikušas.
— Un ja nu mēs atrodam to mirušo konritu, — Kamilla pēkšņi jautāja. — Ko tas tev dos?
Marti pārsteigts paskatījās uz viņu.
— Tagad gan es nesapratu.
— Sapņiem ir slikts paradums kļūt tukšiem, līdzko tie ir sasniegti, — teica Kamilla.
Cilvēka prāts kādā dīvainā veidā mazina katra sasniegtā panākuma nozīmi gandrīz nekavējoties, tāpēc neko un nekad tā īsti nevar izjust, domāja Kamilla. Tikai īsu, zūdošu brīdi. Kamilla bija satikusi desmitiem cilvēku, kuru īpašumu vērtība bija miljardiem dolāru. Neviens no viņiem ne reizi nebija juties gana bagāts.
— Tas nu gan ir filosofiski, — Marti komentēja.
Krāsainā vizma nolaidās zemāk, un biezs, tumši zils Visums no augšas pārgūla tam pāri, itin kā aizgrūžot krāsu mirdzumu aiz salu siluetiem. Austrumu debess bija jau pavisam tumša.
— Mans vectēvs vienmēr teica, ka cilvēka laime ir mazajās lietās, — Kamilla atbildēja. — Ka tikai cilvēki, kuri to saprot vai nu apzināti, vai instinktīvi, var būt īsti laimīgi.
Arī saulrieta pēdējā atblāzma pagaisa redzamībai, un kalnu aprises sāka saplūst ar zilimelno krēslu.
— Pēc mana vectēva vārdiem, tie, kas spiesti meklēt laimi lielākās lietās, tikai reizēm var būt apmierināti, — apdomāja Kamilla. — Bet laimīgi viņi nekad nevarot kļūt.
— Varbūt dažiem no mums ir jāpiepilda Mūsu Lielie Sapņi, — aizstāvējās Marti.
Tālāko kalnu silueti izgaisa kā tik tikko pamanāmi rēgi zilā melnuma vidū.
— Starpība starp sapni un apsēstību bieži ir tikai ūdenī ievilkta līnija,— atzīmēja Kamilla. — Vai vari pateikt, par kuru ir runa tavā gadījumā?