Sapņu piepildīšana ir bīstama, Kamilla domāja. Jāuzmanās, lai pāri nepaliek vienīgi tukšums. Vien klēpis, pilns tukšuma.
Tālākie kalni saplūda ar visu apņemošo melnumu un pazuda. Tuvākās salas vēl brīdi bija redzamas. Tad tumsa aprija arī tās, un virs viņiem sāka iedegties zvaigznes.
Motors pukšķināja vienmērīgi un rimti, un ūdens skalojās pret “Smejošā pūķa” sāniem. Mazs vēja pūtiens pārskrēja viņiem pāri un sajauca Kamillas matus.
\
— Šķiet, ir laiks iet gulēt, — teica Kamilla. — Ar labu nakti, Marti.
— Ar labu nakti!
Kamilla gulēja nemierīgi. Viņa redzēja sapni par Pūķa siekalu salu un lielo jūras čūsku, kas pacēla galvu virs jūras un blenza uz Mora kungu ar acīm, lielām kā šķīvis. Ilora kungs skatījās apburts, kā pie zemes pienaglots, kad nezvērs sāka peldēt tieši uz viņa pusi. Viņš neizdarīja ne mazāko kustību, lai bēgtu.
Kas viņam kaitēja? Kāpēc viņš nebēga?
Skrien! Kamilla domās kliedza.
Tad viņa pēkšņi pati bija Hora kunga vietā. Viņa bija tieši krastā, tikai dažu metru augstumā virs ūdens, un milzīgā jūras čūska viņai tuvojās. Viņa saprata, ka paies tikai minūte, pirms briesmonis viņu sasniegs. Man jāmēģina tikt augstāk, domāja Kamilla. Taču viņas kājas šķila dīvaini bezspēcīgas. Zem tām bija kaut kas mīksts un staipīgs, un tās nevarēja izkustināt.
Kamilla novērsa skatienu no briesmoņa, kas aizvien tuvojās, un redzēja, kur iestigusi.
Viņa līdz jostasvietai bija iegrimusi asiņainu cilvēku līķu grēdā. Vīrieši, sievietes, bērni, veci ļaudis. Visiem tumsnēja āda kā melnkoks. Tukšas, taisni blenzošas acis, miruši skatieni. Sāpju grimasēs sastingušas sejas. Dažiem bija norauti visi locekļi, un pāri bija palikuši tikai robaini rumpji, no kuriem sūcās asinis. Dažiem bija norauta arī galva. Dažiem bija atplēsts vēders tā, ka varēja redzēt iekšas, un zarnas karājās laukā.
Kailu, gabalos sarautu miesu bija simtiem. Tās nosedza krasta klinti kā biezs paklājs, kas turpinājās uz visām pusēm tik tālu, cik vien viņa varēja saredzēt.
Jūras čūska jau bija sasniegusi krastu, tā pacēla milzīgi lielo galvu augstu virs viņas. Kamilla redzēja lielas acis un lielas nāsis, dīvainu pušķi galvvidū, asas trīsstūrveida spuras čūskveidīgā ķermeņa abās pusēs.
Kamilla mēģināja bēgt, taču asiņainās miesas spiedās viņai virsū no visām pusēm, aizvien ciešāk un ciešāk, un jo spēcīgāk viņa pūlējās, jo dziļāk
grima. Bija tā, it kā viņu noturošā līķu kaudze būtu dzīva radība, kam ir sava griba, ļaunprātīgs briesmonis, kas cenšas sagrābt viņu, vēl pirms jūras čūska paspētu viņu norīt ar savu aso zobenzobu pilno muti.
Un piepeši Kamilla saprata, ka daži nabaga cilvēki šai kaudzē vēl nemaz nav miruši. Līķi sāka trīcēt un drebēt, un vārgi vaidēt, arī tie, kam nebija galvas. Vaidi saplūda vienā korī, kas kļuva stiprāks un stiprāks tā, ka viņa būtu gribējusi aizspiest ausis ar rokām, lai tos nedzirdētu. Lai viņa nedzirdētu balsis, kas bija spīdzinājušas viņu jau tik daudzus gadus. Taču arī rokas jau bija iegrimušas starp ķermeņiem, un viņa vairs nespēja tās pakustināt.
Jūras briesmonis atvēra muti, un viņa redzēja briesmīgus zobus, garākus nekā tīģerim. Vismaz tas tagad beigsies, man vairs nevajadzēs redzēt sapņus par Ruandu, domāja Kamilla un uz mirkli sajuta dziļu atvieglojumu.
Nezvērs šāvās viņai virsū, un ūdens uzšļācās augstu gaisā.
Kamilla dzirdēja, kā tas šļakstās un pakšķ pret “Smejošā pūķa” klāju un viņas kajīti, un pamodās no sava kliedziena.
Pagāja dažas sekundes, pirms viņa atkal apjauta, kur atrodas. Viņa ieslēdza gaismu un, smagi elpodama, blenza kajītes sienā, slapja no sviedriem.
Šī gan bija pavisam jauna versija, domāja Kamilla. Viņa bija redzējusi šo pašu sapni dažādās variācijās jau simtiem reižu, lai gan pēdējo gadu laikā tas bija atkārtojies daudz retāk nekā pirms desmit vai piecpadsmit gadiem. Šī tomēr bija pirmā reize, kad darbojās arī lielā jūras čūska. Kamilla gan bija redzējusi vairāk elles baismu, nekā pienācās, bet jūras čūskas tomēr bija pratušās turēties prom no viņas sapņiem. Līdz šim. Nu varbūt bija iemesls to uztvert vien kā laipnu aicinājumu uz pārmaiņām.
Lai nu kā, tas bija tikai sapnis, domāja Kamilla. Tikai sapnis.
Bet tad viņa pamanīja, ka pie kabīnes durvīm ir ūdens peļķe. Kamēr viņa skatījās, tā paplašinājās un maz pamazām auga aizvien lielāka, līdz sasniedza gultu. Un ūdens vēl neapstājās, no peļķes malām novirzījās šaurākas tērcītes, kas ātri stiepās garumā. Viena no strēlēm patecēja zem gultas.
Mīļo debestiņ, Kamilla domāja. Tas patiešām notiek.
Viņas kabīnē tecēja ūdens no klāja. Pa durvju apakšu.
Vai tad šļaksts nebija daļa no viņas sapņa? Vai viņa tiešām bija dzirdējusi kaut ko, kas bija viņu pamodinājis? Vai kāds lielāks vilnis bija pāršļācis ūdeni pāri “Smejošajam pūķim”? Nē, nešķita, ka kuģis kustētos. Tas it nemaz nešūpojās, ari dēļi nečīkstēja, kā tie darītu, ja jūrā būtu kaut mazākais vilnis.
No kurienes tad ūdens nāca?
Kamilla apmeta rītakleitu un izgāja uz klāja. Pirmais, ko viņa redzēja, bija Kvoks. Sirmais kapteinis izgaismoja jūras virsmu ar spēcīgu kabatas lukturi. Viņa seja bija bez izteiksmes, bet cietāka un saspringtāka nekā parasti.
Vismaz Kvoks šķita izturamies pret situāciju ļoti nopietni. Šļāciens tātad bija īstenībā, ne daļa no viņas sapņa.
Ūdens ņirba mirguļoja baterijas gaismā, taču, Kamillasprāt, jūrā bija kaut kas dīvains. Tajā bija vismaz dažus metrus garš, gandrīz nekustīgs ovāls. Vieta bija daudz mierīgāka, nekā tai vajadzētu būt.
Izskatījās, ka zem ūdens, taču gandrīz pieskaroties virsmai, būtu… kaut kas liels.
Vai tā bija taisnība, vai arī viņa tikai iztēlojās? Vai viņa joprojām bija pa pusei aizmigusi? Kvoka lukturis spoži izgaismoja vien mazu pleķīti, taču apgaismojums bija tik nespodrs un nenoteikts, ka bija grūti būt par kaut ko pārliecinātam.
Kamilla vēroja, ka rāmā virsma atkal sāk atkal ņirbēt un kustēties. Pēc brīža tai pāri jau gluži ikdienišķi kustējās mazi vilnīši. Kvoks izslēdza lampu.
Kamilla tikai tagad pamanīja, ka viss “Smejošā pūķa” klājs zem viņas basajām kājām ir slapjš. Viņa pavērsa skatienu uz leju un pamanīja, ka stāv seklā peļķē. No tās ūdens pār klāju tecēja jūrā. Paskatījusies aiz muguras, viņa redzēja, ka arī viņas kajītes durvis un siena ap tām bija šļakstu saslapinātas. No jumta stiprās strūklās uz klāja tecēja ūdens.
Kaut kas patiešām kuģim bija uzšļakstījis lielu daudzumu ūdens. Vismaz dažus simtus litru, varbūt vēl vairāk.
— Kas tas bija? — viņa jautāja Kvokam.
Kapteinis centās izskatīties mierīgs, taču viņa seja bija satraukta, un Kamilla nojauta arī pārmērīgu saspringumu plecos.
— Nezinu, — teica Kvoks.
Kamilla saprata, ka kapteinis ir nobijies. Stindzinoši nobijies.
— Varbūt valis, — teica Kvoks dīvaini aizsmakušā balsī. — Vai vaļhaizivs.
Nakts bija visāda, tikai ne silta. Kamillai sala kājas, un viņa juta vēja pūsmas pieskārienu kā vēsu un mitru vieglu sitienu pa rokām. Taču pār Kvoka pieri lija sviedri. Kamilla skatījās, kā Kvoks noslauka tos ar krekla piedurkni. Viņa redzēja, ka Kvoka roka trīc kā malārijas slimniekam. Vai it kā viņš patlaban mēģinātu atlabt pēc nedēļu ilgas plostošanas. Viņa tikai nespēja noticēt, ka Kvoks aizrautos ar dzeršanu, un kapteinis arī neoda pēc alkohola.
Kāpēc tik daudz pieredzējis visu mūžu jūrā pavadījis kapteinis pēkšņi būtu pārvērties par bailēs trīcošu želeju vaļa vai vaļhaizivs dēļ?