— Vai tas varētu būt… kaut kas cits? — jautāja Kamilla.
Kvoks paraustīja plecus. Kustība bija domāta kā relaksēta un mierīga, taču tā uz Kamillu atstāja pretēju iespaidu.
— Varbūt, — Kvoks teica aizsmakušā balsī. — Kurš zina. Mēs esam diezgan tālu. Šeit varētu… vispārībā. Būt jebkas.
— Piemēram…
— Ejiet vien gulēt, — Kvoks ātri ierosināja, pirms Kamilla paguva pateikt vairāk. — Lai kas tas arī būtu bijis, tas diez vai nāks vairs atpakaļ. Es varu pamodināt Marti kungu un pastāstīt viņam, ka kaut kas mums pāršļakstīja ūdeni. Ja viņš, piemēram, gribētu iznākt uz klāja palūkot, vai vēl ko var redzēt.
Kamilla cieši skatījās uz kapteini, bet tad nolēma, ka vairs itin neko nenoskaidros, pat ja uzdotu vēl jautājumus. Kapteinis nezināja, ko viņi nupat bija sastapuši. Taču bija acīm redzams, ka viņš neticēja, ka runa būtu par vaļhaizivi vai vali.
— Varbūt tā ir labāk, — piekrita Kamilla. — Ar labunakti!
— Ar labunakti, Kamillas kundze, — novēlēja Kvoks.
Kamilla iegāja atpakaļ kajītē, taču nespēja aizmigt, pirms saule atkal parādījās virs apvāršņa.
Kamilla skatījās uz Tsina jeb Pūķa salas stāvus augšup tiecošos krasta klinti. Lielākā daļa Halonas līča tālāko salu bija koniskākas nekā tuvāko arhipelāgu kaļķakmens torņi, kas slējās no jūras. Tas droši vien radās vētru un lielo viļņu izraisītās erozijas ietekmē. Taču Tsina bija stipri stāviem krastiem.
— Cik šeit ir dziļš? — Kamilla vaicāja.
— Piecpadsmit metru, — teica Tšiongs.
— Tas ir diezgan daudz, — Kamilla piezīmēja.
Krasta klintis ietiecās stāvus jūrā kā viduslaiku bruņinieku pils sienas. No klintīm bija atdalījušies lieli gabali. No tiem klintāju pakājēs bija izveidojies plašs robainu akmeņu zemūdens lauks, kas vietām sniedzās līdz pat ūdens virsmai. Salas austrumu pusē bija arī iedobes un viļņu līdzeni nopulētas kaļķakmens klintis.
-— Tuvāk pie salas ir seklāks, — teica Marti, berzēdams zodu. — Jācer vien, ka straumes nav aiznesušas ķermeni pārāk tālu.
— Vai jūs zināt precīzāk, kur tie zvejnieki atklāja savu atradumu? — Kamilla jautāja.
— Jā, es viņus izjautāju pēc iespējas konkrētāk, — apstiprināja Hua.
Viņa atvēra ielaminētu un kārtīgi salocītu jūras karti un ar pirkstu apvilka salas austrumu daļu.
— Viņi teica, ka tas bijis šeit, ka tas gulējis uz tās plakanās krasta klints.
Hua ar roku norādīja uz plakanu, zemu klinšu apgabalu.
19
— Viņi to redzējuši jau tālu no jūras, un no sākuma nav pievērsuši tam sevišķu uzmanību,—teica Hua.—Viņi domājuši, ka krastā izskalotas brūnas jūraszāles vai kādi citi mēsli. Taču, kad viņi devušies uz māju pusi, kurss viņus pievedis tuvāk krastam. Tad viņi sapratuši, ka krastā ir kaut kas neparasts.
Kamillai bija jāatzīst, ka stāsta detaļas izklausās ticamas. Varbūt viss noticis tieši tā, kā zvejnieki bija stāstījuši Huai.
— Vai arī mums būtu iespējams ar viņiem parunāt? — jautāja Marti.
— Jā, kad viņi atgriezīsies, — teica Hua. — Viņi tagad zvejo mazliet tālāk uz dienvidiem un atgriezīsies tikai pēc pāris nedēļām.
Marti izskatījās vīlies, taču tur neko nevarēja darīt.
— Kurā virzienā dzīvnieks, visticamāk, būtu virzījies? — Kamilla jautāja. — Un apmēram cik tālu?
Hua nopūtās.
— To ir ļoti grūti noteikt, — viņa atbildēja.
Hua pamāja ar roku virzienā starp rietumiem un ziemeļrietumiem.
— Ja tas peldēja ūdens virspusē, taifūns to aizskalojis uz to pusi, — viņa teica. — Diemžēl mēs nezinām, vai miruši konriti uzpeld. Kvoks teica, ka zemūdens straumes šajā vietā virzās uz austrumiem. Gandrīz pretējā virzienā.
Tātad mēs patiesībā pat nezinām, kurā virzienā līķis ir peldējis, domāja Kamilla. Tas nesolīja nekā laba.
— Kā konrits varētu būt izskalots salas krastā un atkal aizskalots no turienes prom, ja tas nebūtu uzpeldējis? — jautāja Kamilla.
— Ūdens ir tik sekls, ka taifūni var izskalot krastā arī lietas, kas ir smagākas par ūdeni, — paskaidroja Hua.
— Un kā ar pūšanas gāzēm? — tincināja Kamilla. — Vai tad tās neliek mirušam dzīvniekam uzpeldēt?
— Tās var uznest līķi līdz ūdens virsmai uz kādu laiku, — apstiprināja Hua. — Taču tas droši vien atkal nogrimst, kad audi ir sadalījušies un gāze tikusi laukā. Citādi beigtiem kon rit gadsimtu gaitā būtu vajadzējis ik pa laikam būt izskalotiem cietzemē. Vajadzētu tikai zināt, cik ilgi mirušais dzīvnieks ir turējies virs ūdens, pirms atkal nogrimis un sācis virzīties līdzi zemūdens straumēm.
Tas nu gan nebūs viegli, nodomāja Kamilla.
— Ja kort rit nogrima gandrīz uzreiz pēc tam, kad taifūns to noskaloja no krasta, tas ar zemūdens straumi nonācis apmēram kaut kur, — Hua domīgi teica un vilka ar pirkstu pa jūras karti. — Apmēram šeit, mazliet uz austrumiem no Tsina salas.
Marli lūkojās uz karti un tad pavērsa skatienu jūrā, Huas norādītajā virzienā.
— Tad tas būtu virzījies līdz ar straumi uz austrumiem, uz šejieni, līdz tas būtu atdūries pret kaut ko, — turpināja Hua. — Dibens ir tik robains un grumbuļains, ka ķermenis nevar būt aizvilkts pa to sevišķi tālu, pirms tas aiz kaut kā aizķērās. Katrā ziņā, ja tam ir daudz dzeloņveida spuru.
— Lielos vilcienos, tas būtu aptuveni šajā apvidū,— Marti rezumēja.
Viņš izņēma no krūšu kabatiņas zīmuli un uzvilka kartē mazu aplīti.
Pēc mēroga tas diametrā varēja būt apmēram puskilometru plats.
— Ja šis variants atbilst patiesībai, darba apjoms vēl ir aptverams, jo gabals ir tik mazs un sekls, ka mēs to spētu izpētīt apmēram nedēļas laikā,— piezīmēja Marti.
Bet ja nu konrits ir nogrimis lēnāk, domāja Kamilla.
— Cerēsim, ka tā ir, — sacīja Hua. — Jo, ja dzīvnieks ir aiznests tālāk, pirms tas ir nokļuvis līdz zemūdens straumēm un sācis ceļu uz austrumiem, izmeklējamais apgabals kļūst daudz lielāks. Teiksim, piemēram, ka, rupji rēķinot… apmēram šāds.
Hua paņēma zīmuli no Marti un uzzīmēja kartē aptuveni divdesmit metru garu un kilometru platu ovālu, kas sākās pie Tsina salas un izstiepās uz rietumiem, ziemeļrietumiem.
— Mēs nespēsim izpētīt tik lielu apgabalu nirstot,— teica Marti. — Ja skelets ir tik tālu, ķemmēšana ar eholoti ir mūsu vienīgā cerība.
Viņi, protams, nevarēja būt droši pat par to, ka konrita ķermenis būs redzams eholotes attēlos. Ja konritam patiešām ir bruņas, no kurām atskan stiprs džinksts, kad pa tām uzsit ar nazi, tam attēlos gan vajadzētu būt redzamam kā melnai, saliektai līnijai. Taču vai stāstītais bija patiess? Turklāt, ja dzīvnieka ķermenis būtu saliecies, vai tas atšķirtos no apkārtnes?
Eholotes attēlos bieži skaidri izcēlās tādi cilvēka atstātie mākslīgie veidojumi kā kuģu vraki vai zemūdens drupas. Tie atšķīrās savu taisnlīniju formu dēļ. Taisnas līnijas starp dabas formām bija salīdzinoši reti sastopamas. Taču daba bija pilna liektu līniju. Koraļļu veidojumi un kaļķakmens klinšu malas, smilšu kāpas un daudz kas cits attēlos izskatītos tieši tā.
— Šeit, mazliet tālāk, dibens ir pavisam līdzens smilšu un dubļu lauks, — turpināja Hua. — Kori rit šajā apvidū var būt ar pazemes straumēm aizvirzījies daudzus kilometrus, varbūt vēl tālāk, ne aiz kā neaizķeroties. Šeit nav nekā cita kā kustīga smilts un smilšu zuši. Daudz smilšu zušu.