— Ko mēs darīsim, ja ķermenis aiznests vēl tālāk, pirms tas sācis grimt? — jautāja Kamilla.
— Tad mēs to nekad neatradīsim, — teica Hua. — Tad tas var būt jebkur. Vējš to varēja ienest atklātā jūrā. Ja tas ir iegrimis dziļākos ūdeņos…
Kamilla skatījās uz jūras karti un neskaitāmo mazo salu izveidoto labirintu.
— Mums būtu vērts to meklēt, nirstot tikai šī mazā apļa iekšienē, — Hua rezumēja. — Pa to laiku sampans izķemmēs lielāko ovālu ar eholoti.
— Domā, ka mums patiešām ir cerības to atrast? — vaicāja Kamilla.
Hua paraustīja plecus.
— Neiespējami pateikt. Varbūt jā, varbūt nē. Viss var būt atkarīgs no veiksmes.
Tā, kā tas bieži notiek, nodomāja Kamilla. Ja nu mani vecāki būtu nopirkuši Nokia vietā kādas citas firmas akcijas?
— Ķeramies pie lietas? — Hua ierosināja.
Tšiongs un Vu piestiprināja eholoti pie sampana. Tad Vu iedarbināja sampana mazo elektromotoru, kamēr Tšiongs atraisīja sastiprinājuma ķēdes. Motora skaņa bija ļoti klusa, tikko dzirdama. Ievērojams uzlabojums kopš veco laiku benzīna mašīnām, kas rēca tā, ka ausis krita ciet, domāja Kamilla. Viņa aizgāja pēc kafijas. Kad viņa atgriezās uz klāja, sampans bija jau pārsimt metru tālāk un, j?ēc Kamillas domām, attālinājās pārsteidzoši ātri uz ovāla pusi, ko Hua bija iezīmējusi jūras kartē. Man arī vajadzētu dabūt laivu, kas darbojas ar elektromotoru, domāja Kamilla. Vai
vispār tādas vajadzētu noteikt par obligātām, vismaz Sāristomeri trauslajos apvidos.
— Jācer, ka viņi pratis attēlus iztulkot pareizi, — viņa teica somiski.
— Viss tiek ierakstīts videolentē, — teica Marti. — Varam pārbaudes pēc apskatīties.
Baigais darbiņš — caurskatīt lentes, domāja Kamilla. Tas paņemtu daudz laika, pat ja viņi tās tītu uz priekšu divu vai četru reižu paātrinājumā. Turklāt, ja viņu precizitāte pieviltu izšķirošā brīdī, viss darbs būtu vējā.
— Cik plašu joslu eholote vienā reizē attēlo? — jautāja Kamilla.
— Aptuveni simt metru, — atbildēja Marti.
— Tik maz? — Kamilla brīnījās.
— Līcis ir sekls, — Marti teica. — Taču attēls ir salīdzinoši precīzs.
Kamilla skatījās uz attālinošos sampanu.
— Viņi būs spiesti izbraukāt to spraugu diezgan daudzas reizes, — viņa atzīmēja.
— Tā tas ir, — piekrita Marti. — Taču domāju, ka mūsu grūtais uzdevums tomēr ir lielāks. Tā ka… vai tad nedodamies drīz arī mēs?
Kamilla pacēla kafijas krūzi.
— Es vēl neesmu beigusi. Dodu tev atļauju pagaidīt vēl piecas minūtes.
Marti izskatījās nepacietīgs, un Kamilla domās nolamājās, kad karstā
kafija apdedzināja mēli. Kāpēc es iekampu kafiju tik ātri, viņa nobāra sevi, mums taču īsti nekur nav jāsteidzas. Izņemot to, ka Marti nervozais nemierīgums — vai to vajadzētu saukt par entuziasmu? — sāka pielipt arī viņai.
Marti kaut kur nozuda, un Kamilla pārliecās pār bortu pārbaudīt ūdens temperatūru. Ūdens apņēma pirkstu kā putna piens. Tā temperatūra nevarēja būt daudz zemāka par cilvēka ķermeņa temperatūru. Kamilla pārsteigta atskatījās.
— Ir gan silts!
— Ūdens virsējais slānis šogad ir bijis krietni virs trīsdesmit grādiem, — apliecināja Hua. — Turklāt ūdens ir sasilis neparasti dziļi. Runā, ka daudzviet tas ir divdesmit astoņus grādus silts vēl simt metru dziļumā.
Divdesmit astoņi grādi simt metros, apsvēra Kamilla. Tas izklausījās traki. Varbūt globālā sasilšana tiešām sākusi kļūt nekontrolējama, kā daudzi pētnieki jau sen bija apgalvojuši.
— Tāpēc mums pēdējā laikā ir bijis tik daudz taifūnu, — paskaidroja Hua.
Marti atgriezās uz klāja ar diviem hidrotērpiem.
— Vai mums tos vajag? — brīnījās Kamilla.
— Temperatūras dēļ ne, taču hidrotērpi aizsargā ādu no saules apdegumiem.
Nu, protams, domāja Kamilla. Viņi bija tropiskos vai vismaz subtropiskos ūdeņos. Ūdens bija tik skaidrs un caurspīdīgs, ka bez hidrotērpiem viņi ātri apdegtu, snorkelējot tuvu virsai.
Kamilla redzēja, kā Marti skatiens ātri pārslīd viņas augšstilbiem, kad viņa savilka hidrotērpu. Marti bikli novērsa skatienu, taču Kamilla bija pārliecināta, ka saredzējusi pareizi.
Marti piestiprināja skābekļa balonus un uzvilka uz sejas masku. Tad viņš iemetās ūdenī. Pasaule uzsprāga tūkstošiem baltu gaisa burbulīšu strūklā. Burbuļi pacēlās augstāk, un redzamība kļuva skaidrāka.
Viņš peldēja caurspīdīgajā, tirkīza zilajā bezsvarā. Ūdens spiedās pret bungādiņām. Jūras virsma vizēja dažus metrus augstāk kā skaidra, mirguļojoša membrāna. Dibens bija apmēram desmit metru zemāk. Tas bija tik tikko saredzams. Ūdenī sašķīda jauns burbuļu mākonis, kad Kamilla iemetās jūrā.
Marti pagaidīja, kamēr Kamilla viņu panāk. Kamillas mati locījās ūdenī, savijušies šķipsnās kā taustekļi. Marti pagrieza ķermeni un pacēla kājas stāvus, ar svina atsvaru palīdzību viņš krita dzelmes virzienā ar rokām un galvu pa priekšu. Dažus metrus dziļāk dibenā saskatāmie veidojumi iezīmējās skaidri un detalizēti, un Marti atkal pagriezās horizontālā stāvoklī.
Jūras dibens bija smalku, baltu smilšu noklāts, un tajās bija skaisti viļņveidīgi kārtojumi, kas slējās cits aiz cita, veidojot niecīgu kāpu tīklu. Šur tur bija zaļu ūdensaugu čemuri un tukši gliemežvāki. Smiltis bija pilnas apaļu caurumu un svītru, ko atstāja dzelmē dzīvojošie tārpi, vēži un gliemeži.
Nekur neredzēja nevienu zivi. Pirmais pieskāriens Halonas līča patiesībai, domāja Marti. Viņš ieskatījās dziļuma mērītājā. Septiņi metri. Ja viņi neies dziļāk, ar spiediena līdzsvarošanu un slāpekļa burbuļiem nebūs problēmu.
Marti peldēja tālāk. Viņš turējās septiņu astoņu metru dziļumā un ik pa brīdim palūkojās atpakaļ, lai pārliecinātos, vai Kamilla viņam seko. Vientuļa dzeloņraja nekustīgi gulēja smiltīs. Tikai tad, kad Marti bija gandrīz virs tās, zivs slinki aizpeldēja. Smalkas smiltis uzmutuļoja ap to lēni atpakaļ krītošos virpuļos.
Viņi papeldēja garām dažam metru augstam koraļļu uzbūvētam kolonnveidīgam iezim. Simtiem spirālveida figūru izrakstītu bumbu, un uz tām daži koši sarkani un spēcīgi zarojoši dzīvi koraļļi. Virs koraļļiem lidinājās daudzu tūkstošu zivju bars. Zivīm bija koši dzeltena aste, un tās bija apmēram pieauguša cilvēka vidējā pirksta garumā. Tās planēja gandrīz nekustīgi jūras bezsvara visumā.
Dzelmē bija pa pusei smiltīs iegrimusi Coca-cola pudele un dēlis, kurā bija pāris dzelzs naglu, kas bija pārvērtušās sarkanīgas rūsas kaudzītēs. Dramatiski atradumi, nodomāja Marti. Tad viņš pamanīja kaut ko tumšu, kas virzījās tieši uz viņu pusi, un viņa sirds mazliet salēcās. Taču peldošais dzīvnieks bija tikai jūras bruņurupucis. Viņi sajūsmināti noskatījās uz to, kad tas slīdēja garām. Tas kustināja pleznas piemīlīgi un apdomīgi, it kā tie būtu spārni un viņš pats — vējā planējošs fregatputns vai albatross. Katra pleznu kustība to viegli pavirzīja tālu uz priekšu. Bruņurupuča grumbuļainā esība un aizvēsturiskā rāpuļa galva radīja dīvainu kontrastu ar kustības skaisto, dejisko vieglumu un graciozitāti. Tas bija kā vēstnieks no citas pasaules, citas ēras. Viņi noskatījās, kā bruņurupucis nozūd skatienam jūras bezgalības noslēgtajā krēslā.
Jauni koraļļu veidojumi slīdēja zem viņiem. Daļa koraļļu bija pelēki un nedzīvi. Jūras ūdens skābuma palielināšanās un sasilšana, kā arī pieaugošās grūtības baroties droši vien tos bija iznīcinājušas. Pie mirušo koraļļu laukiem bija, augstākais, dažas zivis, parasti neviena. Taču vienmēr, kad tuvojās dzīvu koraļļu kumšķis, ap to bija lieli zivju bari. Viņi redzēja dažas