— Indonēzijas kūdra ir sevišķi skāba, — viņš teica. — Tāpat kā no tās radušās akmeņogles. Kaļķakmens un smilšakmens turpretī ir stipri sārmaini akmens tipi. Kad viens otram virsū atrodas skābi un sārmaini akmens tipi, sārmaino akmeni saēd vienos vertikālos un horizontālos caurumos.
Migla mazliet paklīda, un no tās atkal sāka parādīties salu tēli.
— Tā paša iemesla dēļ visas Halonas salas ir alu pilnas, — papildināja Hua.
— Šī parādība ir eksotiska īpatnība, — teica Marti. — Indonēzijā tam ir liela praktiska nozīme. Vienmēr, kad kādā apvidū iznīcina lietus mežus un kūdras purvus, akmeņogles aizdegas gandrīz vienlaikus daudzās vietās. Tas notiek, tiklīdz gruntsūdens līmenis pietiekami pazeminās.
— Jo kaļķakmens slāņi ir pilni caurumu? — Kamilla pārliecinājās.
— Jā,— Marti apstiprināja.
Debestiņ, nodomāja Kamilla. Simtiem tūkstošu pazemes akmeņogļu ugunsgrēku. Tas izklausījās patiešām biedējoši.
— Indonēzijas kūdrā varbūt ir desmit reižu vairāk ogļu nekā Somijas purvos, piecdesmit vai simt miljardi tonnu, jo neviens nezina, cik daudz ogļu slēpj daudzstāvu plato zem kūdras purviem.
Kāpēc es neesmu par to dzirdējusi agrāk, domāja Kamilla. Galvenokārt: kāpēc neviens no FPPC nekad par to nekā nav runājis?
— Taču mēs zinām, ka Norvēģu jūras dzelmē ir apmēram trīs tūkstoši miljardi tonnu ogļu, — turpināja Marti, — jo naftas un dabasgāzes uzņēmumi ir izurbuši jūras dibenā sešus simtus caurumu. Zem Papua kūdras
purviem varētu būt apmēram Norvēģijas krājumiem atbilstošas iegulas. Tāpat Kalimantānā un Sumatrā.
Jo, ja tas viss ir taisnība…
— Pagaidām visi tie zem zemes pamazām gruzdošie akmeņogļu ugunsgrēki ir bijuši diezgan mazi, taču daudzi ar laiku var izaugt lielāki, — teica Marti. — Savienotajās Valstīs reiz bija spiesti evakuēt veselu pilsētu, Centrāliju, kad zem tās izpletās akmeņogļu ugunsgrēks. Mājas, ceļi un stāvvietas sāka brukt, kad zem tām izdega alas un iebruka zeme, kas iepriekš netika paredzēts. Cilvēki zaudēja samaņu no saindēšanās ar tvana gāzi. Zem klajas debess.
Vai tad neviens no viņiem tiešām neko par to nezināja, domāja Kamilla. Vai viņi nezināja, jo negribēja zināt? Vai viņi zināja, tikai neuzdrošinājās man to pateikt?
— ļa ugunsgrēku temperatūra uzkāpj pietiekami augstu, kad ūdens tvaiks sadalās ūdeņradī un skābeklī, ugunsgrēki sāk ražot tā sauktās sintēzes gāzes. Tad atmosfērā izdalās mazāk oglekļa dioksīda, taču vairāk metāna, oglekļa monoksīda un brīvā ūdeņraža. Tiem visiem ir daudz lielāka ietekme uz globālo sasilšanu nekā oglekļa dioksīdam.
Kamilla mēģināja sakārtot domas. Vai bija iespējams, ka FPPC cilvēki nekad nebija uzdūrušies šādai informācijai?
— Ja ar to neko nedarīs, visa Indonēzija drīz varētu būt liesmās.
Vai Kamillas padotie visu laiku bija zinājuši visu, ko Marti nupat viņai pastāstīja, taču izturējušies, itin kā viņi nebūtu zinājuši nekā?
— Akmeņogļu degšana sausajā sezonā izraisa meža un kūdras ugunsgrēkus ikreiz, kad gruzdošais slānis atrodas bīstami tuvu augsnes virskārtai,— turpināja Marti.
Un kā es pati, vai es arī patiesībā esmu zinājusi to visu, aizdomājās Kamilla. Vai esmu tikai izslēgusi šo informāciju no apziņas? Vai esmu aizmirsusi visu tik perfekti, ka nekas no tā nepastāvēja līdz šim mirklim? Tāpat kā biju aizmirsusi daudz ar Marti un mūsu attiecībām saistīto, jo man vairs nevajadzēja ar mums saistītās atmiņas.
— Un meža un kūdras degšana var izraisīt akmeņogļu ugunsgrēkus
vietās, kur ogļu slānis pienāk tuvu zemes virskārtai, — Marti nobeidza stāstu.
Ko gan Marti bija teicis, kad viņi bija sēdējuši Hoana Kjema ezera krastā? Mums ir bīstama spēja nezināt lietas, kuras mēs negribam zināt. Arī tad, kad tās zinām. Arī tad, kad zinām, ka zinām tās.
Kamilla skatījās uz biezās miglas apjoztajām salām.
Marti dzird tikai argumentus, kas runā par labu tam, ka konrits patiešām pastāv, viņa sprieda. Marti neredz pierādījumus, kas pamato, ka konrits, visticamāk, ir tikai leģenda, tikai mītisks dzīvnieks. Es savukārt gribu atcerēties un redzēt tikai to, ko FPPC ir darījis labi. To, kur tam ir veicies. Taču negribu nonākt aci pret aci ne ar ko tādu, kas varbūt bijis pavisam citādi. Tumšāk.
Smogs atkal sabiezēja, tas viļņojās gaisā pelēkos virpuļos un vērpetēs kā cigarešu dūmi.
Varbūt spēja salikt lietas pa plauktiņiem cilvēkiem ir nepieciešama, domāja Kamilla. Varbūt cilvēki zaudētu saprātu, ja būtu spiesti visu laiku skatīties Visuma šausmām acīs, kaili un neaizsargāti. Taču vai šie mūsu veselā saprāta aizsargmehānismi vienlaikus nav mūsu lielākā problēma? To dēļ taču neviena krīze vai problēma nevar būt mums tik iepriekš neparedzama, lai uzkristu uz galvas kā pilnīgs pārsteigums. Bet tas tā beigu beigās tomēr notiek. Vai mums varētu būt atomieroči, karš un rasisms, ja nebūtu šīs īpašības? Vai mēs varētu ēst rūpnīcu būros audzētu lopu gaļu, ja mums nebūtu šīs izvēlīgās kurlmēmi aklās dāvanas? Biedējošās īpašības, ko varam likt lietā vienmēr, kad vien vēlamies, un kas padara iespējamus visas šīs pasaules Ruandas, Aušvices, Ļeņingradas blokādes un Mao Lielos lēcienus?
— Vai tu vēl esi šeit? — jautāja Marti balss kaut kur no tālienes.
— Piedod, es…
— Nu, tas nekas, esmu pieradis pie tā, ka cilvēki aizspiež ausis uzreiz, kad sāku runāt par kādu patiešām svarīgu lietu, — žēlojās Marti.
Tā gan, nodomāja Kamilla.
— Vai tu patiesi esi tādās domās, ka FPPC darbība ir pasliktinājusi situāciju? — viņa jautāja Marti.
Marti izbrīnīts paskatījās uz Kamillu.
— Kāpēc tu…
— Vai tu varētu tagad tikai atbildēt, bez nekādiem jociņiem, — lūdza Kamilla. — Esi tik laipns, man tas ir svarīgi.
— Vai tu tiešām esi droša, ka gribi dzirdēt, ko es par to domāju?
— Koncentrējoties uz to, ko vēl var darīt lietas labā.
Marti apjukums kaitināja Kamillu. Nesāc tagad, velns parāvis, izskatīties tik apstulbināts, Kamilla sakaitināta nodomāja.
— Tiešām? — jautāja Marti.
Tas, protams, ir atkarīgs arī no tā, ko tu grasies tālāk teikt, domāja Kamilla.
— Klāj tik vaļā, — ierosināja Kamilla.
— Nu… Tie tavi naudas vergi ir ļāvuši indonēziešiem pieļaut milzīgu kļūdu.
— Okei. Kā?
— Ja purvaino lietus mežu kokaudzēm ļautu atjaunoties un tās aprūpētu tā, lai kūdras slānis būtu mitrs, arī akmeņogļu ugunsgrēki apdzistu. Vismaz simt kilometru rādiusā no tuvākā kūdras masīva. Vissvarīgāk ir nodrošināt, lai visus kokus neizcērt vienlaikus un lai augsnē neizrok koksnes pludināšanas kanālus.
Tas vēl neizklausās sevišķi grūti, domāja Kamilla.
— Kas attiecas uz eļļas palmu plantācijām, arī tās noteikti nedrīkstētu noklāt kūdras purvus, ne arī labā stāvoklī esošus lietus mežus, — teica Marti. — Taču citādi tās droši vien ir ekoloģiski prātīgākais iespējamais veids, kā ražot biodegvielu. Ja no presēšanas atliekām ražo biogāzi un no palmu lapotnēm, stumbriem un tukšiem augļu ķekaru apvalkiem celulozes etanolu, kopējā raža minerālu augsnē atbilst jau trīsdesmit naftas tonnu ekvivalentiem uz hektāru gada laikā. Taču vienlaikus virs eļļas palmām vajadzētu audzēt arī dažus desmitus hektāru dipterocarpaceae, teiksim, astoņu gadu ciklā. Tad iegūtu arī daudz vērtīgas cietās koksnes. Turklāt palmas ir C3 tipa augi, tie tropos aug labāk, ja lielāki koki, piemēram, tieši dipterocarpaceae, tos mazliet apēno, fotorespirācijas zaudējumi ir mazāki, kad