Marti bija niris daudzās vēl nomācošākās vietās, apgabalos, kur praktiski visi koraļļi jau sen bija miruši. Taču bija skaidrs, ka arī Halonas līča koraļļu rifi tuvojās iznīcībai. Vjetnamas ekonomika auga, un valsts strauji plauka, kas parasti nozīmēja lielākas piesārņojuma masas jūrā. Ekonomikas attīstība grauj vides aizsardzību, Marti saskābis nodomāja.
Jūras dibenā bija vientuļš milzu molusks. Tas bija ievērojami liels, krietni platāks par metru. Marti saķēra Kamillu aiz plaukstas locītavas un
norādīja uz molusku, taču Kamilla acīmredzot nesaprata, kas tas ir. Moluska čaula perfekti saplūda ar apkārtni. Vienīgais, kas to nodeva, bija atvērtā, pārsteidzoši koši violetā mute un tās kaktiņu apaļā, divdaļīgā forma. Kā vairāki viens ar otru savienoti S burti divās paralēlās rindās.
Kad viņi devās tālāk, priekšā sāka rēgoties kaut kas liels un tumšs, kas neizskatījās pēc koraļļu rifa. Nonākot tuvāk, viņi redzēja, ka tas ir kuģa vraks. Tam vajadzēja būt salīdzinoši vecam, jo dzelzs korpuss daudzviet bija caurs, arī no klāja būvēm nekas daudz nebija palicis pāri. Tie metāla stieņi un plātnes, kas vēl slējās stāvus, bija noklāti koraļļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Virs vraka planēja lieli mazu zivtiņu bari, ap kuriem riņķoja pāris mazas haizivis.
Viņi nopeldēja no viena vraka gala līdz otram. Tas bija salīdzinoši liels, septiņdesmit vai astoņdesmit metru garš. Tas, šķiet, bija kravas kuģis, taču nosaukumu vai valsti jau bija neiespējami noteikt. Saēdošais, sāļais jūras ūdens un jūras iemītnieku vēl aktīvākā darbība bija paveikuši savu. Vēl piecdesmit vai simt gadu, un kuģa karkass būs sagruvis zem jūras radību grēdas, un to jau būs neiespējami atšķirt no dzelmes dabīgajiem akmeņiem un koraļļiem.
Vēl stāvošajā kabīnes sienā bija rinda apaļu logu. Kamilla palūkojās iekšā. Vrakā bija piķa melna tumsa, gaisma sniedzās tikai pavisam mazu gabalu tālāk no loga. Viņiem nebija līdzi kabatas lukturu, tāpēc Kamilla nemēģināja doties tālāk.
Viņa aplūkoja dzīvniekus, kas bija piestiprinājušies loga rāmim. Koraļļi, jūras anemones, dažādi moluski, dažas jūras zvaigznes. Un dievs viņu zina, kas vēl, radības, kādas viņa nekad agrāk nebija redzējusi un kuru nosaukumu nezināja.
Atradums nenoliedzami bija interesants, domāja Kamilla. Taču tam nebija nekāda sakara ar to, ko viņi bija atbraukuši meklēt. Ja nu Vans Kons Trans un nupat izskaloto dzīvnieku atradušie zvejnieki bija pļāpājuši niekus? Ja nu konritiem nebija cieta apvalka kā zobenastēm? Tad miljoni zivju, krabju un citu jūras radījumu varbūt jau bija iestūķējuši to vaigos. Varbūt vairs nebija nekā, ko varētu atrast. Visa šī ekspedīcija tad acīmredzot būtu
tīrais neprāts. Kamilla ieskatījās pulkstenī. Viņiem vajadzēs uznirt pēc piecām minūtēm. Arī šoreiz niršana nebija nekā devusi.
Pēdējo četru nedēļu laikā viņi bija niruši divas vai trīs reizes dienā un katru reizi izpētījuši apmēram desmit hektāru plašu teritoriju. Turklāt “Priecīgais pūķis” bija izķemmējis dziļākus ūdeņus ar eholoti. Viņi jau agrāk bija atraduši dažas nogrimušas laivas un divus vidēja izmēra kuģu vrakus. Viens no vrakiem bija mūsdienīgs kravas kuģis, taču otrais bija šķitis krietni vecs. Viņi tomēr nebija apstājušies, lai izpētītu nogrimušos kuģus, lai arī tas būtu bijis interesanti. Viņi tagad meklēja ko citu, un bija neiespējami pateikt, cik ilgi viņi to vēl varēs darīt. Tas bija tikai laika jautājums, kad nākamais virpuļviesulis sasniegs Tonkinas līci.
Kad Marti nākamajā rītā modās kafijai, Hua uz viņu nolūkojās sadrūvusi. Marti uzminēja, par ko ir runa, pirms Hua bija paspējusi ko pateikt.
— Jauns taifūns?
Hua vārgi pamāja.
— Vai tas nāk šurp? — jautāja Kamilla.
Hua pakratīja galvu.
— Laika ziņās teica, ka tas paies garām pa dienvidu pusi. Arī šeit var mazliet šūpot, taču daudz diezin vai. Ja vien…
Hua pātrauca teikumu vidū, taču nebija grūti uzminēt, ko viņa domā.
— Ja vien vētra nemaina virzienu, — papildināja Marti.
— Taifūni ir neparedzami, — I lua piesardzīgi teica. — Un šī ir vismaz ceturtā līmeņa viesuļvētra. Ja tā pagriežas uz šejieni…
Marti domīgi noskatījās uz jūru. Tad viņš pieņēma lēmumu.
— Tātad tas nav izdevies, — teica Marti.
— Vai tu gribi padoties? — jautāja Kamilla.
Marti ielēja sev kafiju no liela termosa, ko Hua bija iznesusi uz klāja.
— Negribu apdraudēt neviena dzīvību, — teica Marti. — Turklāt… varbūt šis jau sākotnēji bija bezcerīgs mēģinājums. Izpētāmā teritorija ir pārāk liela. Mums šeit vajadzētu būt simtam, diviem simtiem nirēju un desmit eholotēm. Lai mums paveiktos ar pašreizējiem resursiem, būtu vajadzīga neiedomājami liela veiksme. Tā gadījies, ka mums tādas nav.
— Tu gribi teikt, ka mums vajadzētu doties prom jau šodien? — Kamilla jautāja.
— Manuprāt, tas būtu prātīgi, — Marti atbildēja.
Marti izdzēra kafiju un devās dot norādes Kvokam. Kad viņš atgriezās pie Kamillas un Huas, gaisotne bija nomācoša, un neviens neko neteica. Viņi dzirdēja, kā Kvoks paceļ enkuru. Pēc brīža “Smejošā pūķa” vecais dīzeļmotors sāka rūkt. Kuģis noraustījās un sāka mierīgi pukšķināt uz ziemeļaustrumiem.
— Nu, tas taču tāpat bija interesanti, — Kamilla mierinoši teica. — Ainavas bija brīnišķīgas, un esam redzējuši daudz delfīnu un interesantu zivju, un trīs vaļhaizivis. Tā ka man nerūp, pat ja neatradām neko ievērojamāku.
Taču Marti dažas vaļhaizivis laikam nespēj mierināt, Kamilla nodomāja.
Jūrā gandrīz nebija vēja, taču pretī vēlās mazas, pusmetru augstas viļņu rindas aptuveni no turienes, kurp viņi devās. Tās sitās pret kuģa priekšvadni un svieda šļakatas uz priekšējā klāja abās kuģa pusēs. Pilieni mirguļoja saulē, un ik pa brīdim gaisā uz mirkli varēja redzēt arī mazas varavīksnes. Smalka ūdens migla smidzināja sejā. Tā garšoja pēc sāls un jūras.
— Varbūt šī tomēr nebija tava pēdējā iespēja redzēt konritu, — Kamilla vēl mēģināja.
— Droši vien bija gan, — teica Marti.
— Es noteikti varu apmaksāt arī otru šādu ekspedīciju. Kaut vai jau nākamgad.
Marti nošūpoja galvu.
— Halonas līcī miris konrits parādās varbūt reizi gadsimtā, — viņš nopūtās. — Tā ka līdz nākamajai reizei droši vien vajadzētu gaidīt diezgan ilgi. Es nevaru tev atļaut izšķiest vēl vairāk naudas manu sapņu un apsēstību dēļ. Ar šo pietiek.
Kamilla nezināja, kā viņai vajadzētu pret to izturēties. Jo tas, ko Marti
pateica, saprotams, zināmā mērā bija pat veselīgi. Pieauguša cilvēka sprie-
i
dums. 'lāču vienlaikus tas nozīmēja liela un Marti svarīga sapņa galīgu sabrukumu.
— Es reiz domāju, ka būtu svarīgi pierādīt, ka konrits nav izdoma, — Marti sašļucis sacīja. — Es domāju, ka tas gandrīz noteikti ir izmiris vai atrodas uz izmiršanas robežas. Ja es spētu pierādīt, ka tas patiešām pastāv un nav tikai mītu dzīvnieks, to varētu aizsargāt un varbūt vēl glābt. Kādas fantāzijas! Vistīrākie nomoda sapņi!
Marti izklausījās tik nomākts, ka Kamillai kļuva viņa žēl. Hua iznāca uz klāja ar mazu viskija pudeli un ielēja Marti krietnu šļuku.
— Ņem šo, — Hua ieteica. — Domāju, ka tev to tagad vajag.
Marti izdzēra viskiju un nosprauslājās, kad šķidrums apsvilināja muti un rīkli.
— Turklāt, pat ja mēs būtu atraduši konritu, diez vai būtu spējuši to izglābt, — viņš skali nopūtās.