— Ko tu ar to gribi teikt? — jautāja Kamilla.
— Apmēram simt gadu laikā mēs tāpat būsim izdzēsuši vairāk vai mazāk visus jūras dzīvniekus no dzīvo sarakstiem, — Marti apcerēja. — Cilvēce saražo tik daudz oglekļa dioksīda, ka viss izzūd. Augu planktons un koraļļi. Dzīvnieku planktons. Lielāki vēžveidīgie. Moluski. Tinteszivis un kalmāri. Zivis. Vaļi un delfini. Vai tad nu arī konriti tiem nepievienotos. Varbūt tas krastā izskalotais jau bija pēdējais no savas sugas.
Varbūt tas tomēr ir jau mazliet pārlieku depresīvs situācijas novērtējums, domāja Kamilla. Vai arī Marti ir taisnība?
— Bez planktona un koraļļu ražotajiem sēra savienojumiem virs jūras nevar izveidoties visai daudz mākoņu, — teica Marti. — Mākoņi, ko rada planktoni, atvēsina planētu par desmit grādiem. Ja mēs iznīcināsim planktonu, mums drīz kļūs diezgan karsti. Es, starp citu, neticu, ka mēs tam liksim cauri sveiki un veseli. Tas ir, neviens no mums.
Nu, protams, tagad visam jābūt slikti, Kamilla dusmīgi nodomāja. Taču vienlaikus viņa juta, kā Marti pesimisms sāk pielipt arī viņai.
Hua ar roku norādīja uz salu, kas palika labajā pusē.
— Paskatieties nu uz tām, — viņa mudināja.
Tuvākā sala bija neparasti robaina, vēl raupjāka nekā Tsina. Tā bija gandrīz kolonnveidīga sala, kas pacēlās virs jūras kā pilnīgi taisna klints.
Virsotne bija līdzena un nosegta zemiem kokiem. Nogāzes bija tik stāvas, ka koki nespētu iesakņoties pat plaisās. Pēc brīža viņi tomēr redzēja, ka salas ziemeļu pusē klintis deva ceļu daudz lēzenāk augšup vedošai ielejai. Tajā necaurejamos biezokņos auga zemi koki un citi augi. Viss padziļinājums bija itin kā zaļa, bieza kažoka noklāts. Ielejas malās bija lielas alas. Tās pavērās pelēkajā kaļķakmenī kā vairākus metrus platas vaļējas mutes.
Sala bija vismaz trīsdesmit metru augsta, taču tā nevienā vietā nevarēja būt platāka par dažiem simtiem metru. Tās ziemeļu pusē bija otra, mazāka sala. Tikai neliels šaurums, kas šķita sekls, atdalīja vienu salu no otras.
— Tās ir Halonas Dienvidu pūķu salas, — atklāja Hua. — Lielais pūķis un Mazais pūķis.
— To šeit, šķiet, pietiek, — piezīmēja Kamilla. — Proti, pūķu. Katra otrā sala ir nosaukta pūķa vārdā. Nupat esam četras nedēļas niruši pie Pūķa salas ar divām laivām, kas ir nosauktas — ar kādu izdomu — par “Smejošo pūķi” un “Priecīgo pūķi”. Un tagad mūsu priekšā atkal ir divas tikpat oriģināli nodēvētas salas!
Hua smējās.
— Pūķis šajā pasaules daļā ir diezgan svarīgs dzīvnieks, — viņa teica.
— Halonas līcī katrā salā pēc nostāstiem reiz ir dzīvojuši pūķi. Cita leģenda vēsta, ka visas šis salas vispār ir tikai milzīgi lielu, sen mirušu un pamazām jūrā grimstošu pūķu bruņas. To pīķi, kas slienas virs ūdens.
— Līdzīgi kā Ronnskār1 Somijā, — piezīmēja Kamilla. — Jūras arhipelāgā droši vien ir vismaz trīs tūkstoši salu ar nosaukumu Ronnskiir.
Hua vaicājoši paskatījās uz Kamillu un Marti.
— Vai tas bija kāds somu humors?
Kamilla ieinteresēti noskatījās uz krasta salām.
— Iespaidīgi dobumi, — viņa piezīmēja.
Hua pašūpoja galvu un pasmaidīja.
— Ai, tas vēl nav nekas, — Hua teica.
— Kā tu to domā? — jautāja Kamilla.
1 Zviedru valodā. Somiski — Pihlajasaari, latviski — Pīlādžu sala.
— Tie piekrastes iedobumi nav diez ko dziļi, — paskaidroja Hua. — Taču Lielā pūķa ārējā malā ir sevišķi liela un pievilcīga zemūdens zāle. Stāsta, ka tā ir viena no Halonas līča piecām skaistākajām alām.
— Izklausās intriģējoši, — Kamilla teica.
— Ieeja ir dažus metrus zem ūdens. Runā, ka visa sala ir doba. Tur ir liela velve un liela pazemes lagūna, un daudz mazāku tuneļu.
— Vai kaut kur ir tas binoklis? — Kamilla piepeši jautāja.
Hua sameklēja tālskati, un Kamilla pavērsa to pret Lielā pūķa virsotnē augošajiem kokiem. Tiešām, koki izskatījās pēc priedēm. Vai vismaz skujkokiem. Aiz salas, tālāk jūrā, bija pāris koši sarkanu punktu. Kamilla pievilka attēlu tik tuvu, cik iespējams, taču punkti bija tik tālu, ka viņa nespēja izšķirt, kas tie ir.
Ko gan Marti bija teicis par Indonēzijas brūnogļu laukiem, Kamilla mēģināja atcerēties. Ka Indonēzijas brūnogļu plato tiek neparasti efektīvi vēdināti un ka tajos ir notekas, jo tur laika gaitā izēdušies daudzi vertikāli un horizontāli caurumi.
)a tā turpināsies, visa Indonēzija drīz būs liesmās.
Kamilla nolaida tālskati.
Halonas līcis bija kaļķakmens plato, un kaļķakmens bija sārmains, tāpat kā tie kaļķakmens un smilšakmens slāņi, kais bija izveidojušies no koraļļiem un planktoniem virs Indonēzijas vecajiem kūdras slāņiem ikreiz, kad sauszemes ledāju kušana tos uz kādu laiku bija apglabājusi zem ūdens. Marti bija teicis, ka skujkoki rada tādu pašu stipri skābu slāni kā Indonēzijas purvaino lietus mežu koki. Halonas līča alas tātad bija izveidojušās, vismaz pamatā, līdzīgā veidā kā Indonēzijas slāņaino plato vēdināmie caurumi un notekas, kas bīstami izžuva.
Vai mums nevajadzētu doties apskatīt šīs alas, Kamillai ienāca prātā.
— Vai arī šīs alas nav radušās tādā pašā veidā kā Indonēzijas slāņaino plato alas? — viņa jautāja.
— Nu… Apmēram, laikam, — teica Marti. — īsti precīzi nezinu.
— Vai alu apskatīšana to nevarētu apstiprināt?
— Kā tu to domā? — Marti bija neizpratnē.
— Šejienes alas ir redzamas citādi nekā Indonēzijas kaļķakmens slāņos ieēdušās notekas un ventilācijas caurumi, virs kuriem ir kūdra un citi kustīgi augsnes slāņi. Vai nebūtu mazliet dumji atbraukt visu ceļu no Somijas un Hanoju un tālāk līdz Halonai un atstāt izdevību neizmantotu?
Marti apstulbis skatījās uz Kamillu. Viņu šis priekšlikums acīm redzami bija pārsteidzis.
— Tu gribētu doties apskatīt tās alas?
— Vai tā nebūtu laba ideja?
— Nezinu, vai tas tiešām iemācītu mums ko jaunu, — Marti skaļi domāja.
— Es pati gribētu labāk saprast, ar ko mums ir darīšana, — uzstāja Kamilla.
Marti skatiens saspringa. Viņš bija norūpējies.
— Ja nu tas taifūns pavēršas pret šejieni?
Kamilla paskatījās uz vjetnamieti.
— Vai tad tas nav vēl tālu?
Hua pamāja.
— Sliktākajā gadījumā tas ir vismaz diennakts attālumā no šejienes.
— Tātad mums būtu laiks apstāties?
— Es tā domāju, — teica Hua. — Galu galā, mēs neesam diez ko tālu.
Marti neizskatījās apmierināts.
— Manuprāt, būtu labi atstāt mazliet lielāku rezervi. Ja motors sāk niķoties vai notiek kas cits neparedzēts.
Hua pakratīja galvu.
— Vai tu tagad mazliet nepārspīlē? Ja uznāks taifūns, visdrošākās vietas ir starp cieši kopā esošām salām. Uz sauszemes ir daudz bīstamāk. Vairāk grūstošu ēku un vairāk pa gaisu lidojošu priekšmetu.
Varbūt es tiešām tagad esmu pārāk piesardzīgs, domāja Marti. Taču mazs, uzmācīgs brīdinājums uzzibsnīja zemapziņā un apgalvoja pavisam ko citu. Nevajadzīga apstāšanās, ja pastāv iespēja, ka uznāk taifūns, bija pretrunā visiem viņa jūrnieka instinktiem.
— Vai mēs nevaram apstāties vismaz uz pāris stundām? — lūdza Kamilla.
Man laikam krājumā vairs nav pretargumentu, Marti domās nopūtās. Varbūt viņam vajadzētu padoties.
— Nu, lai iet, — Marti piekrita. — Taču es ieteiktu darboties visai veikli.