— Izklausās pēc laba kompromisa, — piekrita Kamilla.
Hua deva Kvokam jaunas norādes, un viņš pagrieza kuģa priekšgalu pret Lielo pūķi. Mazliet vēlāk kuģis jau bija noenkurojies seklā šaurumā starp salām. Jūras dibens bija skaidri saskatāms, tas bija septiņu vai astoņu metru dzijumā. To sedza spoži baltas, smalkas smiltis, no kurām šur tur rēgojās tumšāki kaļķakmens gabali. Šauruma otrs gals izskatījās vēl seklāks. Pie abu salu krastiem līdz ūdens virsmai sniedzās lielāki bluķi, droši vien mazu daudzstāvu māju izmēros. Nebūtu sevišķi patīkami, ka tāds vaļīgs akmens uzgāztos uz spranda, domāja Kamilla. Tad no cilvēka pāri paliktu vien slapjums.
— Šajos ūdeņos nekad nevar būt pārlieku uzmanīgs, — brīdināja Kvoks. — Par laimi, nav stiprāka vēja.
Marti pieāķēja nirēja dunci pie sāniem un sāka piestiprināt skābekļa balonu lences. Arī Kamilla iznāca uz klāja. Viņai mugurā bija koši sarkans bikini un spēcīgs nirēja duncis makstī pie sāniem.
— Vai tu zini precīzāk, kur ir tā ala? — Marti jautāja Huai.
Hua vaicājoši palūkojās uz Kvoku.
— Lielā pūķa lielā ala? Tā ir tur, tieši pret atklāto jūru, tieši aiz tās klints.
Kvoks ar roku norādīja uz salas krastus apjozušo stāvo klinšu augstāko un stāvāko vietu.
— Runā, ka ieeja ir dažus metrus zem ūdens, — viņš vēl precizēja.
Marti novērtēja attālumu. Jāpeld būs apmēram trīssimt metru.
— Vai pievest jūs tuvāk? — Hua jautāja
— Nevajag, — teica Marti. — Ceļš nav tāls.
Viņš ievēroja, ka Kvoka seja ir domīga.
— Senāk teica, ka šīs salas un sevišķi tā ala ir bīstama vieta, — stāstīja Kvoks. — Runā, ka neviens no alā ienirušajiem cilvēkiem nekad nav atgriezies. Zvejnieki izvairās no šīm salām.
Varbūt ari mums nevajadzētu doties, Kamillai ienāca prātā. Taču tas, ko Kvoks teica pēc tam, aizslaucīja viņas šaubas.
— Taču tas bija sen, un nezinu, vai ari tolaik tam bija kāds pamatojums, — turpināja Kvoks. — Vismaz tagad tāda nav. Esmu uz šejieni vedis nirējus vismaz divdesmit reižu, un visi vienmēr ir atgriezušies.
— Mums vajadzēs kabatas lukturus, alā droši vien ir tumšs, — teica Marti. — Paņemsim arī harpūnas drošības pēc. Varbūt mierinājumam dabūsim svaigas zivis!
Kamilla uzsēja mugurā skābekļa balonu, uzvilka masku uz acīm un paņēma snorkeļa iemuti starp zobiem. Tad viņa atmuguriski pār bortu ievēlās ūdenī. Marti mirkli pagaidīja un sekoja.
Viņi nira uz augstās kaļķakmens klints pusi, pie kuras, pēc Kvoka teiktā, vajadzēja būt alai. Viņi paspēja nopeldēt tikai mazu gabalu, kad jau redzēja, ka arī šī teritorija izmantota par zemūdens izgāztuvi. Dzelmes smiltīs gulēja alus pudeles un kārbas. Marti ievēroja vairākas markas. Ba-ba-ba, Carlsberg un Fosters. Vēl viņi redzēja arī Fanta un Coca-cola pudeles, sarūsējušas konservu bundžas un daudz citu atkritumu, ko aiz sevis atstāj cilvēki. Starp mēsliem atkal bija jūrā nogrimušu mucu atliekas. Tās slējās visapkārt dzelmes smilšu kāpām, vietām pa vienai, taču citur veselām kaudzēm un rindām. Tās acīmredzot bija iegāztas jūrā jau sen, jo bija gandrīz smilšu apraktas.
Visi tie atkritumi nudien izjauc šīs vietas pasakaino burvību, nopūtās Marti. Viņi bija pārāk tuvu sauszemei, un uz Vjetnamu gada laikā atbrauc visai daudz tūristu. Vai varbūt šaurums starp salām darbojas kā kausveidīgs slazds, kurā sakrājas atkritumi.
Tad alas mute jau bija viņu priekšā. Liela, melna atvere gaišākā, jūras ežu izraibinātā klintī, kā milzīga jūras dzīvnieka aszobainā rīkle. Daļa alas ieejas bija zem smiltīm. Tā daļa, kas sniedzās virs smiltīm, bija apaļa kā cilvēku veidota, mākslīga arka.
Viņi papeldēja zem arkas. Gāzes burbulīši atbalsojās ausīs, pacēlās mazliet augstāk, griezās gar jumtu un tad palika iesprostoti tā iedobumos. Cik ilgs laiks paies, pirms burbuļi izšķīdīs ūdenī? Marti iedomājās.
Arī alā bija zem smiltīm daļēji apraktas mucas. Marti pārliecinājās, ka tās bija vismaz divu dažādu izmēru. To dibeni un vāki droši vien bija norūsējuši un izjukuši jau sen, jo no tiem vairs nekas nebija palicis pāri. Uz mucām vienotā slānī auga jūras pīlītes un moluski. Mazas zivis un dažus centimetrus gari, iegareni vēžveidīgie peldēja to aizsegā.
Marti apstājās, lai papētītu vienu no mucām. Tā bija citāda nekā tās, ko viņi bija redzējuši, nirstot iepriekšējās reizes. Materiāls nebija milimetru biezs metāls, bet gan krietni biezāka plastmasa vai koks. Zem jūras pīlītēm nevīdēja sarkana rūsa.
Kad viņi iepeldēja dziļāk, ala kļuva krēslaināka un tad tumša. Palūkojušies atpakaļ uz alas muti, viņi redzēja skaistu saules staru kūli, kas iesniedzās ūdenī. Pa priekšu peldošā Kamilla ieslēdza kabatas lukturi. Marti vēl neieslēdza savējo, lai taupītu bateriju. Viņi lēnām slīdēja aizvien dziļāk iedobumā.
Šī ala nu gan ir liela, Marti pēc dažām minūtēm nobrīnījās. Ap viņiem vairs bija tikai zili melna tumsa. Marti neredzēja nekā cita, kā vien Kamillas lampas spīdēšanu un roku un ķermeņa kustības kā melnus siluetus pret gaismu. Alas muti vairs nevarēja redzēt. Viņi bija nopeldējuši alā jau pārsteidzoši garu ceļu, visticamāk simt vai simtpiecdesmit metru.
Marti ieslēdza arī savu lukturi un izgaismoja alas dibenu. Tas tagad bija mazliet zemāk, it kā ala būtu kļuvusi lielāka. Mazas zivis bultas ātrumā metās bēgšus no lampas gaismas. Starp tām bija arī tādi paši vēžveidīgie, kādus viņi redzēja alas ārpusē. Tie bija gandrīz caurspīdīgi, un tiem abās pusēs bija desmitiem kāju, kas ātri kūlās ūdenī. Viņš atminējās redzējis kādās grāmatās bildes ar līdzīgiem trauksmainiem, maziem radījumiem, taču nespēja atsaukt atmiņā sugas nosaukumu. Uz alas sienām bija arī jūras eži un lielas jūras zvaignes ar gariem taustekļiem. Koraļļu audzes bija sarāvušās, parādoties gaismai.
No smiltīm atkal slējās plastmasas mucas bez vākiem un dibeniem. Jūru nedrīkstētu izmantot par izgāztuvi, Marti sadrūmis nodomāja. Taču kā mucas ir nonākušas tik dziļi alā? Vai nirēji bija tās atvilkuši šurp vai arī tās bija ieripojušas alā līdz ar smiltīm, līdz ar viļņu radītajām straumēm?
No dzelmes rēgojās kaut kas gaišs un apaļš. Marti apstājās, lai nopētītu atradumu. Tas šķita ciets, taču gluds. Priekšmetu knapi varēja satvert. Marli pagrozīja to uz vienu un uz otru pusi, smiltis tam apkārt kļuva vaļīgākas. Tomēr tas turējās pārsteidzoši stingri, smilts nebija irdena, bet gan cieši sablīvējusies. Marti nepadevās, bet grozīja no smiltīm izlīdušo daļu, līdz izdevās to atbrīvot. Marti izvilka priekšmetu no smilšu spilvena un mazliet to pakratīja, tajā sakrājušās smiltis izbira kā kupls un smalks, mutuļojošs mākonis. Tas saduļķoja ūdeni tā, ka viņš kādu brīdi neredzēja neko. Smiltīs bija spoži graudiņi, kas luktura gaismā mirdzēja kā spoži punkti.
Tad smilšu putekļi nolaidās, un redzamība kļuva skaidrāka.
Marti spēji sarāvās, jo saprata, ka tur rokā cilvēka galvaskausu. Tas skatījās uz viņu lieliem, tukšiem acu caurumiem un tādu kā sarkastisku izteiksmi. No galvaskausa tievās strūklās bira smiltis. Marti pacēla to un redzēja, ka smiltis nāk no liela cauruma, pa kuru kādreiz bija iesniegušies mugurkaula skriemeļi. Apakšžoklis bija saglabājies, taču tam trūka daudzu zobu. Kad Marti apskatīja vietu, no kuras bija pacēlis galvaskausu, viņš redzēja, ka no smiltīm rēgojās vēl divi. Kad viņš ar roku pajauca smiltis, kļuva redzams vēl viens.
Marti palūkojās Kamillas virzienā. Viņa nebija skatījusies atpakaļ un nebija nekā pamanījusi, bet pilnīgā mierā peldēja uz priekšu. Marti nolēma nerādīt atradumu Kamillai, jo viņa varētu nevajadzīgi sabīties. Bija grūti paredzēt, kā kurš uzvedas zem ūdens un kas kuram spēj iedvest paniku. Zem ūdens negaidīti atrasts cilvēka galvaskauss nenoliedzami bija vismaz potenciāls riska faktors. Marti, taisnību sakot, neticēja, ka Kamilla būtu īpaši viegli iztrūcināma, taču nebija nekāda iemesla lieki riskēt. Viņš nolika galvaskausu atpakaļ un ātri pārgrāba pāri smiltis visiem, lai tie atkal būtu noslēpti acīm.