Dusiet mierā, nodomāja Marti un aizpeldēja pakaļ Kamillai. Viņš tomēr nevarēja sev nepavaicāt, kur viņi īsti bija nonākuši. Kādai zemūdens kapsētai viņi bija uzdūrušies? Cik daudzu cilvēku galvaskausus viņš būtu atradis, ja turpinātu meklēt? Kas bija mirušie un kā viņu līķi bija nonākuši alā? Droši vien līdz ar zemūdens straumēm tāpat kā mucas.
Bija neiespējami pateikt, kas šajā vietā noticis agrāk. Vai galvaskausi piederēja noslīkušiem zvejniekiem, ar nāvi sodītiem pirātiem vai pirātu upuriem? Runa, protams, varēja būt arī par Vjetnamas atbrīvošanas karu vai Ķīnas un Vjetnamas savstarpējo karu laika upuriem. Varbūt galvaskausi piederēja nelaimīgiem karalaika ieslodzītajiem, kuri kādreiz bija noslīcināti vai kuriem pie salas bija nocirsta galva.
Smiltis beidzās, un to vietā nu bija ūdens saēsts kaļķakmens. Apmēram desmit metru tālāk alas dibens negaidīti ietiecās stāvus lejup un pazuda skatienam. Vienlaikus arī abas sānu sienas nozuda zili melnā tumsā, un, kad viņi pavērsa gaismas kūļus augšup, viņi izšķīra vienīgi ūdens virsmu. Lukturu gaisma vairs nesasniedza alas sienas nevienā virzienā. Lielā Pūķa lielais zemūdens kambaris laikam atbilst reklāmai, Marti nodomāja.
Viņi pacēlās augšup, gaisa burbuļu pavadīti. Ūdens virsma mirdzēja lampu gaismā virs viņiem. Tā bija pārsteidzoši augstu, alas gaitenis, šķiet, bija vedis viegli lejup, un viņi bija nolaidušies ievērojami zemāk, nekā bija domājuši. Augšup virpuļojošie gaisa burbulīši, mazas zivis, vēžveidīgie un planktona organismi spīguļoja lukturu gaismā kā kristālu lietus. Mazie vēžveidīgie tagad bija visapkārt ciešos daudzu tūkstošu lielos baros. Tie spīdēja gaismā kā niecīgas galaktikas un tad izklīda uz visām pusēm.
Izlīduši virs ūdens, viņi noņēma maskas, izspļāva iemutes un kūļājās tumšās alas vidū. Marti izcēla lukturi no ūdens un pavērsa gaismas kūli augšup.
Viņiem apkārt bija liels pazemes baseins. Lagūna bija vismaz sešdesmit vai septiņdesmit metru plata, kā mazs ezers. Alas robainais jumts, bija piecu sešu metru augstumā. Viņi tomēr nekur neredzēja stalaktītus.
— Baigā katedrāle, — Marti atzīmēja. — Lai gan lielākā daļa, šķiet, ir zem ūdens.
Kamilla pavērsa gaismas kūli uz sāniem. Viņi tik tikko spēja izšķirt alas sienu un akmeņus, kas slējās no ūdens tās tuvumā. Sānu sienās neredzēja caurumus, kas vestu tālāk. Taču tieši priekšā dažus metrus virs ūdens bija tāds kā plaukts. Alai vajadzēja turpināties tajā virzienā. Lagūnas krasta valnis tomēr bija krietni stāvs, un pa to būtu neiespējami uzrāpties.
— Vai Kvoks neteica, ka šeit var izkāpt no ūdens un doties izpētīt arī mazākas sānu ejas? — Kamilla jautāja.
— Tā viņš laikam teica gan, — apstiprināja Marti.
— Taču… kur? — Kamilla bija neizpratnē.
Viņa pārlaida ar lukturi pāri sienām, taču neredzēja vietu, kur varētu izkāpt no ūdens. Sienas visur pacēlās pārāk stāvas un gludas.
— Varbūt ūdens parasti ir zemāk, — ieminējās Kamilla.
Marti ieslēdza arī savu lukturi un ļāva tā gaismai aplaizīt alas sienas. Taču arī viņš neatrada vietu, kur viņi varētu pārrāpties pāri klintīm.
— Griežamies atpakaļ, — ieteica Kamilla. — Šeit, starp citu, ir diezgan drūmi. Pavisam spocīgi!
Vai gan bija kāda jēga censties te nokļūt, viņa prātoja. Viņa bija domājusi, ka varēs iemācīties ko svarīgu, taču nu vairs nebija nekādu cerību. Šeit laikam neatrast neko tādu, ko nevarētu izlasīt grāmatās, internetā vai zinātnes žurnālu rakstos, Kamilla domāja.
— Nepārsteidzies, — mierināja Marti. — Pagaidi mirklīti.
Marti bija grūti noticēt, ka Kvoka informācija neatbilstu patiesībai. Viņš taču bija teicis, ka ir vedis uz šejieni vismaz divdesmit ārzemju nirēju grupas. Marti piepeldēja tuvāk sienai, kur no ūdens slējās lieli akmens bluķi. Tie tomēr nepacēlās tik augstu, ka no tiem būtu iespējams pārrāpties pāri klintīm un tikt uz paaugstinājuma.
Un tad Marti piepeši ieraudzīja, kur ir eja.
— Šeit, — iesaucās Marti. — Aiz akmeņiem!
Kamilla pieplunčājās tuvāk. Bluķiem otrā pusē bija lēzeni augšup vedošs, gandrīz gluds slīpums, gar kuru varēja izkāpt no ūdens. Tas droši vien bija radies, kad daļa sienas bija nogruvusi, dievs zina cik sen. Slīpuma augšpusē varēja redzēt divu mazāku alu atveres, kā kāda milzīgi liela un sensenis miruša milzu dzīvnieka melnās un tukšās acu iedobes.
Viņi piepeldēja pie slīpuma un izlīda no ūdens. Tas bija pārsteidzoši viegli. Klints virsma nebija slidena, bet gan pietiekami raupja un robaina. No klints uz priekšu bija izvirzījusies pēc skata .stāva, pusmetru resna radze. Marti uzgūlās radzei un izmēģināja tās noturību. Radze pat nesakustējās,
tāpēc Marti atvēra siksnu stiprinājumus un uzkarināja skābekļa balonu uz izvirzījuma. Tas tam bija kā radīts.
— Dabas izveidots pakaramais, — jokoja Marti. — Diezgan grezni!
— Bija tuvu tam, lai mēs šeit nenonāktu, — piezīmēja Kamilla, velkot nost savus stiprinājumus. — Šis slīpums ir diezgan izmanīgi noslēpts.
— Nenoliedzami, — piekrita Marti.
Kamillas skatiens pārslīdēja tumšajam ūdenim. Marti redzēja, ka viņai prātā ir ienākusi kāda nepatīkama doma.
— Tās mucas mani mazliet satrauc, — Kamilla domīgi teica.
— To patiešām ir ļoti daudz,— piekrita Marti. — Droši vien simtiem. Šķiet, ka šī vieta reiz ir izmantota par zemūdens izgāztuvi.
— Ja nu tajās ir bijuši bīstamie atkritumi? Vai mēs varam saindēties?
Marti pakratīja galvu.
— Diez vai, — viņš teica. — Tās izskatās diezgan vecas. Visām mucām jau ir izkritis dibens.
Par laimi, vismaz visbīstamākos atkritumus vairs neizgāž jūrās tik bezatbildīgi kā agrāk, domāja Marti.
— Dodamies izpētīt? — jautāja Kamilla. — Pirms atgriežamies atpakaļ. Šeit izskatās diezgan interesanti.
— Manis pēc.
Viņi noņēma pleznas no kājām, un Marti uzkāra arī Kamillas skābekļa balonu uz tās pašas stingrās klintsradzes, uz kuras jau karājās viņa paša aparāts. Viņi atstāja harpūnas uz klintīm un kailām kājām iesoļoja tālāk alā. Marti izgaismoja kreisās puses tuneļa dibenu. To klāja blāvas, gaiši pelēkas smiltis. No smiltīm laukā līda mazi, trausli kauli.
— Kas tie ir? — taujāja Kamilla. — Putnu kauli?
— Tā gan. Vai varbūt sikspārņu.
Kamilla izgaismoja smiltis. Mazliet tālāk visa alas grīda bija smalku kaulu nosegta. Tie vietām noklāja dibenu vismaz desmit centimetru biezā slānī. Zemē bija arī tādi kā izvirzījumi, kā neskaitāmas mazas kaudzes un kukuržņi.
— To ir patiešām daudz, — piezīmēja Kamilla.
— Varbūt šeit ir liela sikspārņu kolonija, — teica Marti. — Vai arī kauli ir neparasti labi saglabājušies. Mežos vai pļavās tie ilgi nesaglabājas, jo augsne ir pārāk skāba. Taču sārmainais kaļķakmens kaulus saglabā. Austrijas Štīrijā, Miksnicā, kaļķakmens alās ir atrasti trīsdesmit tūkstoši alu lāču kaulu.
— Nezināju, ka alu lāči dzīvo kolonijās.
— Viņi nedzīvo vis, — izlaboja Marti. — Taču tie bija dzīvojuši alā simt tūkstošus gadu. Ja tur nomira vidēji viens lācis trijos gados un visu kauli saglabājās, no tā kopā iznāk trīsdesmit tūkstoši skeletu.