Diezgan šaušalīga doma, nodomāja Kamilla. Taču, no otras puses, savā ziņā arī intriģējoša.
— Tās Miksnicas alas nosaukums, starp citu, ir Drachenhole, — Marti vēl teica. — Vāciski tas nozīmē Pūķa ala.
— Ja šeit būtu sikspārņu kolonija, vai šeit nevajadzētu būt vairāk kukaiņiem, vabolēm un tādiem visādiem? — Kamilla apsvēra.
Kamilla pavērsa gaismas kūli augšup. Alas griestos bija mazi stalaktīti. To bija simtiem, taču tie bija ļoti tievi un īsi kā tapas. Ala droši vien kaut kad ir bijusi zem jūras, tāpēc vecie, lielie stalaktīti ir izšķīduši ūdenī.
Viņi devās aizvien dziļāk. Ala tagad bija pāris metru plata, apmēram tikpat augsta un pēc formas gandrīz apaļa. Tās pamats zem pēdām šķita raupjš. Kamilla gāja pa priekšu, un Marti sekoja dažus soļus aiz viņas. Viņš atkal izslēdza lukturi, lai taupītu bateriju.
Kamillas lampas gaisma dejoja pa alas sienām. Gaiteņa otru galu vēl nevarēja redzēt.
— Izslēdz uz. brīdi savu lukturi, lai redzam, vai šeit no kaut kurienes iekļūst gaisma, — mudināja Marti.
Kamilla nospieda slēdzi, un pār viņiem sabruka tumsa. Viņi uz brīdi nekā neredzēja, viss bija vienīgs melnums. Tad tumsa pamazām atkāpās un pārvērtās tumšā pelēcībā.
— Droši vien iztiksim arī bez lampām, — Kamilla apstiprināja.
Viņa devās uz priekšu, lukturi neieslēgusi. No sākuma viņa virzījās ļoti
lēni, taustot grīdu ar kājām. Pelēkums kļuva gaišāks, un viņi sāka redzēt
aizvien labāk. Alas pamatne joprojām veda mazliet augšup un vienlaikus pagriezās pa kreisi.
Tad viņi redzēja priekšā spožu gaismas kūli, kas no augšas nolaidās uz alas grīdas. Viņi piegāja tuvāk. Gaisma kļuva spilgtāka, un uz brīdi viņi redzēja tikai baltu spozmi.
Kad acis atkal pierada pie apgaismojuma pārmaiņām, viņi saprata, ka stāv dziļā šahtā, kas līdzinās skurstenim. Tā sākās apmēram trīs metru augstumā. Apakšdaļā tā varbūt bija metru plata, taču pēc dažiem metriem saauga gandrīz kopā, jo no klintīm sniedzās šauri izvirzījumi. Virs radzēm šahta atkal kļuva platāka, taču izskatījās, ka augstāk ir vēl otrs sašaurinājums, aiz kura varēja izšķirt koku saknes un strēli samta zilu debesu. Līdz augšai droši vien bija vismaz piecpadsmit, divdesmit metru.
— Visas šīs alas tātad ir augšā augošo skujkoku izēstas?—jautāja Kamilla.
Marti pamāja.
— Skābās kritalas mitrā zemē rada vieglu ogļskābi, — viņš teica. — Tā izēd sārmainajā kaļķakmenī alas un caurumus. Eiropā tādas caurumaina siera klintis sauc par karstiem.
Kamilla aplūkoja skurstenim līdzīgās sienas un meklēja tajās atbalstus rokām un kājām. Sienās bija papilnam plaisu un caurumu.
— Interesanti, — teica Kamilla. — Vai pa šo varētu uzrāpties augšā?
— Es neieteiktu. Nevajadzīgi bīstami bez virves. Turklāt augšdaļa izskatās pārāk šaura.
Marti norādīja ar roku uz klinšu radzēm, kas iespiedās šahtas vidū.
— Mēs netiktu cauri tām radzēm, — viņš teica. — Neticu, ka sprauga tajā vietā ir vairāk nekā trīsdesmit vai četrdesmit centimetru plata. Taču paskatīsimies, cik tālu šī ala ved.
Viņi turpināja doties uz priekšu, un ala atkal kļuva krēslaina. Tās pamatne pamazām veda lejup un nozuda tumsā. Kamilla ieslēdza lampu un ieraudzīja alas dibenu. Vai varbūt tas bija tikai līkums, un ala aiz tā atkal turpinājās. Gaismā varēja atšķirt arī dažus mazus stalaktītus.
Ala šķita drēgnāka nekā pirmīt. Kamilla aukstumā nodrebinājās un piepeši saprata, ka vairs nav sevišķi ieinteresēta izpētīt tuneļa otru galu.
— Griežamies atpakaļ, — viņa ierosināja. — Man sāk salt!
Viņi atgriezās zem saules staru izgaismotās šahtas.
Kamilla noskatījās uz melno alu, no kuras viņi bija nākuši.
— Cik gara tā ala ir? — viņa jautāja? — Cik tālu ir skābekļa baloni?
— Varbūt trīsdesmit metru, — novērtēja Marti.
— Ne vairāk? — Kamilla šaubījās. — Ceļš šķita daudz garāks!
— Arī īss attālums šķiet garāks, kad ir piķa melna tumsa, — teica Marti.
— Kā tu domā, vai būtu iesp…
Kamillas teikums pātrūka vidū, jo no alas pavisam pēkšņi atskanēja vispirms maza čaboņa un tad viegli plīstoša skaņa, it kā viens akmens berztos pret otru. Tad atskanēja stiprāks krakšķis, un pēc dažām sekundēm sekoja skaļš šļaksts. Vai, iespējams, vairāki ātri šļaksti.
Kamilla vaicājoši paskatījās uz Marti.
— Šķiet, ka no alas sienas nokritis akmens, — teica Marti.
— Šeit taču ir droši? Vai mums nevajadzētu doties?
— Kaļķakmens alās šad tad gadās mazi akmens nogruvumi, — Marti apgaismoja. — Pagaidīsim mirkli, pirms ejam, tur var nokrist vēl.
Viņi nogaidīja piecas minūtes, taču nedzirdēja krītam jaunus akmeņus. Marti ieskatījās pulkstenī.
— Nu mēs varam iet, — viņš mudināja.
Kamilla atkal ieslēdza lampu. Šoreiz Marti skaitīja soļus. Viņš uz. mirkli apstājās, lai pārbaudītu salīdzinoši neskartu, mazu skeletu, kas acīm redzami bija piederējis kādam sikspārnim, un palika aiz Kamillas. Taču, kad viņi atkal bija lielajā alas zālē, viņš bija saskaitījis, ka ir noieti divdesmit soļu pāri. Ala tātad tiešām bija mazliet vairāk nekā trīsdesmit metru gara. Viņa aprēķins bija pārsteidzoši precīzs.
Marti redzēja, ka Kamilla nemierīgi kustina luktura gaismu turp un šurp, it kā kaut ko meklētu. Viņa bija apjukusi un mazliet satraukta. Vai kaut kas ne tā, nodomāja Marti.
— Kas tad nu? — jautāja Marti.
— Emm… kur ir mūsu skābekļa baloni? — norūpējusies jautāja Kamilla.
— Ko tu ar to gribi teikt? — Marti vaicāja.
Viņš redzēja, ka pleznas, maskas un harpūnas guļ uz alas grīdas.
Viņš ieslēdza savu lampu un izgaismoja klintsradzi, uz kuras bija pakāris abus skābekļa balonus.
Gaismas starā varēja redzēt tikai akmeņus. Marti pagrieza lampu un ļāva gaismas kūlim slīdēt pār klinti turp un atpakaļ.
Atkal vieni vienīgi akmeņi.
Marti dziļi ievilka elpu, patiešām šokēts no redzētā.
— Tas nevar būt…
Taču tas bija. Luktura gaismā bija vienīgi kaļķakmeņi. Nekur neredzēja ne pēdu no viņu skābekļa baloniem. Pat ne attālu metāla atspīdumu.
Baloni bija pazuduši.
Tas vienkārši nevarēja būt iespējams!
Marti piegāja tuvāk klintij un apgaismoja to ar savu lampu. Kur bija klintsradze, uz kuras viņš bija uzkāris skābekļa balonus? Itin kā arī tā būtu pazudusi. Vai viņi meklēja nepareizajā vietā? Marti palūkojās uz grīdu. Nē, viņi bija precīzi īstajā vietā, jo pleznas un maskas bija tepat.
Taču tur, kur skābekļa baloniem vajadzēja būt, akmenī bija tikai gaiša, pēc izskata svaiga šķautne. Itin kā…
Marti un Kamillas skatieni sastapās.
…no sienas būtu atdalījies klintsgabals un nokritis…
Viņu skatieni nolaidās zemāk un atdūrās pret ūdens melno, necaurredzamo virsmu.
25
Kvoks skatījās uz jūru, iegrimis domās un klusēdams. Viņa seja bija norūpējusies.
— Vai kaut kas tevi nomāc? — jautāja Hua.
Kvoks pamāja.
— Paskaties uz jūru, — viņš teica.
Hua pavērsa skatienu pret jūru. Tās virsma bija gluda kā spogulis. Pirmītējie zemie viļņi nu bija pazuduši.