— Tuvākie sakaru torņi ir diezgan tālu, — teica Kvoks. — Taču tu vari mēģināt.
>
26
Kamilla un Marti neticīgi blenza uz vietu, kur vajadzēja būt viņu skābekļa baloniem. Tad viņi pagriezās, lai paraudzītos uz pazemes ezera melno virsmu. Vai viņu skābekļa baloni bija iekrituši lagūnā?
— Es tam neticu, — teica Kamilla.
— Mana vaina, — atzina Marti, pie sevis lādēdamies. — Man būtu vajadzējis atcerēties, ka kaļķakmens reizēm var negaidīti nolūzt.
Kā viņš varēja aizmirst kaut ko tik būtisku un pašsaprotamu? Viņš labi atcerējās, kā reiz bija noticis ar kādu zimbabviešu draugu ekspedīcijā Čimanimani kalnos. Kaļķakmens izvirzījums, pie kā viņš bija turējies, pēkšņi bija pārlūzis viņam rokās. Viņš bija tuvu tam, lai gāztos atmuguriski un kristu. Taču toreiz runa bija tikai par dažu centimetru biezu, trauslu izaugumu. Šī radze bija no daudz cietāka akmens un ļoti stingra, Marli nebija iemesla baidīties, ka tā varētu nogrūt. Viņš pat bija izmēģinājis izvirzījuma izturību. Pēc lūzuma pēdām klintī izskatījās, ka lejā nonākuši reizē vismaz divi trīs kubikmetri kaļķakmens.
— Vai mēs varam aiznirt līdz alas mutei bez skābekļa baloniem? — jautāja Kamilla.
Marti papurināja galvu.
— Nē. Ceļš ir pārāk garš. Tam jābūt tuvu diviem simtiem metru. Būtu pārāk bīstami pat mēģināt.
— Ko tad mēs darīsim? Vai kāds nāks mūs meklēt?
— Diemžēl neviens no viņiem nav niris ar akvalangu, — Marli sacīja.
— Viņi, protams, izsauks palīdzību, līdzko pamanīs, ka mēs nenākam atpakaļ. Tā ka mums īsti nav pamata satraukumam. Es tikai nezinu, cik ilgs laiks paies, pirms kāds paspēs tikt līdz šejienei mums palīdzēt.
— Nu, ļoti jautri!
Taču patiesībā es varu gan vainot pirmkārt tikai pati sevi, Kamilla domāja. Es taču gribēju apskatīt šīs alas! Doma it nemaz nelika viņai justies labāk. Ak manu vai, nodomāja Kamilla. Mums taču uznāks izsalkums, pirms dabūsim palīdzību. Turklāt nakts var būt auksta. Mēs nekā neesam paņēmuši līdzi. Izņemot kabatas lukturus un harpūnas.
— Es varētu paskatīties, cik dziļa tā bedre ir, — ierosināja Marti. — Varbūt nirstot tieku pie skābekļa baloniem.
Marti izgaismoja ūdeni, lai pārliecinātos, ka zem tā nav akmeņu, klints vai kā cita, kam viņš varētu nirstot uzdurties. Viņš negribēja pavadīt atlikušo dzīvi gultā, paralizēts no kakla uz leju.
Pārliecinājies viņš uzlika masku uz acīm un uzvilka kājās pleznas. Tad dziļi ievilka elpu un ienira. Ūdens plūda ap viņu, un viņš sāka kulties ar pleznām, lai palielinātu savu ātrumu. Vienlaikus viņš sakārtoja masku, kas bija izkustējusies no vietas, un izpūta tajā iekļuvušo ūdeni.
Tad viņš izgrūda lukturi uz priekšu un to ieslēdza. Ūdens bija skaidrs, un gaismas kūlis sniedzās vismaz divdesmit metru uz priekšu, taču viņš neredzēja nekā cita, kā vien ūdeni un mazu, daudzkājainu vēžveidīgo barus. Gaismas stars pātrūka tumsas vidū.
Marti turpināja doties dziļāk, un spiediens ausīs pieauga. Viņš saspieda degunu ar kreiso roku un izpūta gaisu. Spiediens līdzsvarojās. Taču viņš joprojām neredzēja bedres dibenu luktura gaismā.
Velns lai parauj, cik dziļa šitā bedre var būt, brīnījās Marti. Viņš palūkojās uz dziļuma mērītāju, kas bija piestiprināts pie plaukstas locītavas. Sešpadsmit metru. Cik dziļi viņš uzdrošināsies turpināt? Ausīs atkal sāka spiest, un sāpes ātri kļuva spēcīgākas. Viņš atkal līdzvaroja spiedienu iekšējā ausī, izpūšot gaisu, taču šoreiz tas palīdzēja tikai uz mirkli, sāpes nepazuda pavisam, tās tikai kļuva mazliet vieglākas un trulākas.
Dažus metrus dziļāk sāpes atkal bija stipras un asas, gandrīz tādas, it kā
kāds ar trulu nazi būtu iedūris viņam abās ausīs. Marti bija spiests atkal līdzsvarot spiedienu divas trīs reizes, pirms smeldze atkāpās. Dziļuma mērītājs rādīja divdesmit metru. Sasodīts, šī niršana neveicas labi, Marti nodomāja. Viņš brīnījās, kāpēc spiediena līdzsvarošana ir tik grūta, viņš daudzas reizes bija devies arī krietni dziļāk. Viņa paša brīvās niršanas rekords bija četrdesmit pieci metri tieši lejup bez atsvariem, tā ka viņam vēl nevajadzētu būt nekādai trauksmei. Uz plaušām vēl nespieda gandrīz nemaz, un viņam nebija ar skābekļa trūkumu saistītu problēmu. Viņš bija peldējis lejup tikai trīsdesmit, trīsdesmit piecas sekundes. Tas vēl nebija nekas daudz, jo viņš, trenēdamies peldēt zem ūdens, bija pieradis aizturēt elpu pat uz trīs minūtēm.
Viņu tomēr uztrauca tas, ka ausu spiediena līdzsvarošana sagādāja lielākas problēmas, nekā vajadzētu. Tas bija slikti un nozīmēja, ka viņš nevarēs turpināt nirt daudz dziļāk. Ja kāda no bungādiņām pārplīsīs, viņam būs lielas nepatikšanas. Viņš varētu pat noslīkt. Viņš zināja vairākus cilvēkus, kas tādā veidā bija nomiruši.
Divdesmit pieci metri, un alas dibenu vēl nevarēja redzēt. Divdesmit septiņi metri. Viņam droši vien vajadzētu griezties atpakaļ, viņš nedrīkstēja turpināt ceļu līdz dzelmei. Ala bija vismaz piecdesmit metru dziļa. Tas būtu par pieciem metriem vairāk nekā viņa līdzšinējais rekords. Ja nu viņa bungādiņas pārplīsīs? No otras puses, ausis vairs nesāpēja. Ja viņš laikus atrastu skābekļa balonus un dabūtu no tiem papildu gaisu, viņš varētu atgriezties atpakaļ bez problēmām, taču vai viņš uzdrošināsies tā dēļ riskēt ar savu dzīvību? Ja nu viņš neatradīs balonus laikā? Tad viņš noslīks pa ceļam augšup. Nē, risks bija pārāk liels.
Taču… ja nu viņš mēģinātu vēlreiz, ar smagu atsvaru? Tas viņu nonestu lejup daudz lielākā ātrumā. Viņam uzreiz vajadzēja tā darīt. Ko gan viņš bija domājis, nirdams bez atsvariem? Viņš droši vien nebija gaidījis, ka bedre būs tik dziļa. Tas, starp citu, bija apbrīnojami stulbi, īpaši, ja viņš nupat bija skaidrojis Kamillai, kā skābo kritalu un ogļskābes radītās veģetācijas citur pasaulē bija izēdušas kaļķakmens slāņos pat divu kilometru dziļas šahtas.
Trīsdesmit metru.
Vai viņam tomēr nevajadzētu mēģināt jau šajā niršanas reizē saredzēt dibenu, lai arī viņš vēl nenolaistos līdz lejai? Ja viņš redzētu dibenu, viņš vismaz apmēram zinātu, cik dziļi tas ir. Ja labi paveiktos, viņš varbūt pat redzētu atspīdam skābekļa balonus. Ja viņš zinātu, kur tie ir, viņš varētu ar lielu akmeni nolaisties tieši lejā, tieši pie baloniem. Viņam vairs nevajadzētu baidīties, ka viņš būs spiests meklēt balonus vai ka viņš tos neatrastu laikā.
Marti turpināja lejup, caur melno ūdeni. Trīsdesmit četri metri, un dibenu vēl nevarēja redzēt. Nolāpīts, cik dziļa īsti ir šī bedre, Marti domās nobļāvās. Kā tā var būt tik dziļa? §ī operācija kļuva patiešām bīstama. Vajadzētu būt drošam par to, ka viņš atradīs skābekļa balonus gandrīz uzreiz, citādi viņš neņemsies mēģināt tikt līdz dibenam pat ar smagu atsvaru.
Trīsdesmit astoņi metri. Tagad viņš juta arī skābekļa trūkumu spiežam uz plaušām. Lejā joprojām bija vienīgi tumsa, viņš neizšķīra nekādas pazīmes, ka dibens būtu tuvu. Man ir jāceļas augšup, domāja Marti, laikam vairs nepavisam neesmu tik labā kondīcijā kā pirms dažiem gadiem.
Viņš pagriezās un sāka ar pleznām stumt sevi augšup.
Atpakaļceļš bija garš, garāks un grūtāks, nekā viņš bija gaidījis. Marti jau paspēja nobīties, ka ir pārvērtējis savas spējas, kad skābekļa trūkums sāka spiest krūtīs. Tad spiedošā sajūta atslāba, un nākamie desmit, piecpadsmit metri padevās viegli, pirms spiediens atkal atgriezās. Taču viņš tiešām bija arī agrāk cīnījies ar sevi garās niršanas reizēs daudz grūtākos brīžos.