Tad viņš jau redzēja Kamillas luktura gaismu, ūdens virsma vairs nebija bezcerīgi tālu.
— Vai atradi? — Kamilla jautāja, kad Marti galva iznira virspusē.
Marti negausīgi ķēra pēc elpas. Viņš pakratīja galvu, dziļi elpodams.
— Cik dziļi tu liki?
— Gandrīz… četr… desmit… metru, — elsa Marti.
— Četrdesmit metru, — Kamilla šausminājās. — Jēziņ! Vai redzēji bedres dibenu?
— Nē… Tas ir vismaz… sešdesmit piecu, septiņdesmit metru dziļumā.
Marti vēl brīdi atpūtās un tad izrāpoja no ūdens.
— Septiņdesmit metru, — teica Kamilla. — Tas ir krietni par daudz, vai tad ne?
— Ne obligāti, — teica Marti. — Esmu bez atsvariem niris četrdesmit piecu metru dziļumā un ticis laukā saviem spēkiem. Ja paņemšu lielu akmeni par atsvaru, spēšu tikt sešdesmit metru dziļumā un atgriezties.
— Bet tu taču teici, ka dibens ir vēl dziļāk!
Marti pamanīja, ka joprojām elpo daudz ātrāk un dziļāk nekā parasti. Viņš saprata, ka viņam vajadzētu pagaidīt vēl kādu laiku. Viņš nevar nirt no jauna, pirms viņa audi atkal nav piepildījušies ar skābekli.
— Ja redzēšu balonus no sešdesmit metru dziļuma, turpināšu līdz galam un tikšu augšā ar to gaisa palīdzību, — paskaidroja Marti. — Taču, ja nemanīšu tos uzreiz, kad dibens kļūs redzams, griezīšos atpakaļ.
Kamillai doma nepatika, jo Marti plāns izklausījās sevišķi bīstams. Ja ne pat pēc pašnāvības, tad vismaz pēc tās mēģinājuma.
— Nedari to, — lūdza Kamilla. — Risks ir pārāk liels.
— Vai tev ir labāki priekšlikumi?
— Mēs varam vienkārši gaidīt. Mums šeit ne par ko nav jāsatraucas. Runa ir tikai par neērtībām. Ne par ko tādu, kā dēļ vajadzētu mirt.
Taču tad Kamillas skatiens uzdūrās harpūnām, pleznām un maskām, kas gulēja uz alas grīdas. Viņa trauksmaini apjauta, ka kaut kas ir citādi nekā iepriekš. Viņa notupās uz ceļiem pie ekipējuma un izgaismoja teritoriju ar lukturi. Pleznas, maska un abas harpūnas bija tajā pašā vietā.
Taču kaut kas bija mainījies.
— Paklau, Marti, — Kamilla piepeši teica.
Marti pagriezās pret Kamillu. Viņas balsī skaidri un gaiši varēja saklausīt satrauktu stīgu.
— Kas tev…
— Ūdens ir augstāk, — atzīmēja Kamilla.
Marti izgaismoja zemūdens lagūnas virsmu ar savu lukturi. Viņš uzreiz redzēja, ka Kamillai ir taisnība. Ūdens tumšā virsma nu bija daudz, tuvāk Kamillas pleznām un maskai. Ūdens bija vismaz pusmetru augstāk nekā tad, kad viņi pirmo reizi bija uzniruši lielās alas zāles vidū. Ja tas pakāpsies
vēl mazliet, no apakšas būs iespējams izrāpties laukā arī citur, ne tikai gar viņu atrasto slīpumu.
— Tagad droši vien ir paisums, — piezīmēja Marti.
— Cik augstas plūdmaiņas šeit ir? — jautāja Kamilla. — Šajā apvidū?
Marti domīgi pakasīja kaklu.
— Nezinu, neesmu pētījis tabulas. To fluktuācijas var būt arī diezgan lielas. Taču mums tās nevar būt bīstamas.
— Ūdens tātad nevar pacelties tik daudz, lai šī ala piepildītos?
Marti pakratīja galvu un nosmējās.
— Nē. Tik augsts paisums būtu aizskalojis sikspārņu kaulus un mēslus sev līdzi.
Nu, protams, nodomāja Kamilla un uzreiz nomierinājās, jo Marti acīm redzami bija pilnīga taisnība.
— Turklāt, pat ja ūdens kaut kāda iemesla dēļ uzkāptu augstāk nekā parasti, mēs varam vajadzības gadījumā ielīst tajā šaurākajā tunelī, — Marti vēl teica. — Tā skursteņveidīgā šahta taču stiepjas līdz pat salas virsotnei. Tā ir kā ventilācijas vads!
Kamilla dzirdēja, kā Marti elpa sāk pamazām izlīdzināties. Marti ieskatījās pulkstenī.
— Vēl piecpadsmit minūtes, un varu mēģināt vēlreiz.
Kamilla pašūpoja galvu, izskatīdamās ļoti neapmierināta. Viņai joprojām nepatika šī doma.
— Un ja nu tu neatrodi skābekļa balonus? — viņa jautāja.
— Viņiem taču ir jābūt tur lejā!
— Ja nu dibens ir ļoti nelīdzens? — uzstāja Kamilla. — Ja nu tur ir simtiem no alas sienām atdalījušos bluķu? Baloni taču var būt zem tiem akmeņiem, kas pēdējie atdalījās. Vai arī tur var būt neskaitāmi daudz mazu caurumu un plaisu. Ja baloni ir iekrituši, piemēram, lielākā bedrē, tos var nebūt tik viegli atrast.
Marti izmisīgi noplātīja rokas.
— Es taču teicu, ka tad, ja neredzēšu balonus sešdesmit metru dziļumā, griezīšos atpakaļ.
— Sešdesmit metru arī ir diezgan daudz!
— Okei, piecdesmit piecu, — ierosināja Marti. — Vai tas būtu labs kompromiss?
Marti pagaidīja vēl apmēram desmit minūtes, lai viņa asinis un muskuļi atkal būtu droši piepildījušies ar skābekli.
— Ūdens joprojām ceļas, — atzīmēja Kamilla.
Marti palūkojās uz ūdens virsmu un pamanīja, ka tā atkal bija desmit vai piecpadsmit centimetru augstāk. Par spīti Marti nomierinošajām piezīmēm, Kamilla izklausījās vairāk satraukusies nekā iepriekš. Marti arī pats bija spiests pacensties, lai nodevīgais nedrošības iedīglis nesāktu milzt viņa prātā. Viņš gan labi zināja, ka paisums nekādā veidā nevarētu uzkāpt bīstami augstu. Taču ūdens ātrā celšanās tomēr šķita kādā ataviskā un primitīvā līmenī mazliet biedējoša. Marti piestiprināja lukturi pie jostas, lai gaismas kūlis pavērstos tieši uz augšu.
— Paspīdini man gaismu, — lūdza Marti.
Kamilla izgaismoja alas grīdu, kamēr Marti meklēja atsvara akmeni. Tumšas, milzīgas ēnas dejoja uz alas sienas viņa kustību taktī. Beidzot Marti atrada bluķi, kas šķita esam piemērota izmēra un smaguma. Viņš iecēla to klēpī, smagi iekunkstoties. Tas svēra vairākus desmitus kilogramu, taču viņš vēl spēja ar to pakustēties.
— Au revoir, — Marti teica. — Redzamies pēc brīža!
— Nedari to, — izsaucās Kamilla. — Es lūdzu, neej! Neej lieki slīcināties!
Neatstāj mani vienu šajā alā, viņa domāja.
Taču Marti jau pakāpās tālāk, lai iegūtu pietiekami lielu ātrumu, un tad sāka skriet uz lagūnas pusi. Ar pleznām kājās bija grūti skriet, un smagā akmens masa viņu palēnināja, tāpēc skriešanas ātrums nekļuva daudz lielāks kā četrgadniekam. Marti nonāca pie malas, atspērās un lēca pēc iespējas tālāk. Viņš iegrima ar galvu pa priekšu, maska uzreiz izkustējās no vietas un piepildījās ar ūdeni. Mazu gabaliņu viņš kustējās uz priekšu pa diagonāli, taču tad akmens svars iedarbojās un viņš krita taisni lejā iepriecinoši lielā ātrumā.
Ausis sāka spiest, un viņš atbrīvoja vienu roku no akmens un līdzsvaroja spiedienu. Sāpes uzreiz atkāpās. Šoreiz spiediena līdsvarošana padevās vieglāk nekā iepriekšējā niršanas reizē.
Marti mazliet pagrieza plaukstas locītavu, lai redzētu dziļuma mērītāja rādītājus. Ūdens maskā deformēja attēlu, taču viņš bija iemācījies fokusēt skatienu arī zem ūdens. Divdesmit astoņi metri. Viņš lidoja caur ūdeni kā lielgabala lode. Šoreiz šķita, ka niršana izdodas pavisam veiksmīgi. Viņš iespieda klēpi lielo kaļķakmens bluķi, kas šķietami bija zaudējis svaru, un krita tieši lagūnas dzelmē.
Četrdesmit metru, dziļuma mērītājs pēc brīža ziņoja. Dibenu vēl nevarēja redzēt. Spiediens no jauna sāka durt ausīs. Viņš atkal atbrīvoja vienu roku no akmens, lai spiedienu līdzsvarotu. Sāpes pazuda, taču bluķis gandrīz izslīdēja no rokām.
Piecdesmit divi metri.
Luktura gaismas kūlis joprojām nesasniedza bedres dibenu. Cik, ellē, dziļa tā ir? Ja nu viņš ir ceļā uz bezdibenīgu zemūdens aizu? Ja nu bedre turpinās divu kilometru dziļumā kā sauszemes dziļākās kaļķakmens alas? Doma bija nesaprātīga, taču piepeši Marti tā šķita patiešām biedējoša.