Ja nu lejā bija kādas negaidītas zemūdens straumes, kas viņu sagrābtu un ar nepārvaramu spēku aiznestu melnajā dzelmē?
Piecdesmit pieci metri. Viņam jāgriežas atpakaļ. Viņš to bija apsolījis Kamillai. Piecdesmit seši metri, piecdesmit septiņi, piecdesmit astoņi.
Tad viņa kabatas luktura gaismā kaut kas parādījās, pelēkas un melnas ēnas un nenoteiktas, tikko izšķiramas formas.
Bedres dibens! Beidzot!
27
Hua izkāpa uz klāja apskatīties, kā attīstījušies laika apstākļi. Ap sauli bija blāvs riņķis violetā, sarkanā un zaļā krāsā. Tas bija kā varavīksne, taču šaurāks un bālāks. Tāda veida halo bieži bija slikta zīme. No otras puses, sauli joprojām varēja redzēt. Aizvien nepūta vējš, gaiss bija karsts, sviedrējošs un stāvošs.
Taču viļņu rindas bija izaugušas daudz augstākas. Kaut kas daudz tālāk radīja viļņu rindas, kas tika atnestas līdz Halonas līcim un lika jūras virsmai spēcīgi viļņoties. I lua pārāk labi zināja, kas sacēlis viļņus.
Nezvērs. Nezvērs, kura vārds sākās ar t.
Labāk bija neizteikt tā vārdu skaļi, domāja Hua. Vismaz pagaidām. Vismaz tik ilgi, kamēr vēl bija cerība, ka Nezvērs paies garām, nevis uznāks virsū.
Maza vēja pūsma pēkšņi pārskrēja pār “Smejošo pūķi”. Tā bija ļoti viegla, taču šķita brīnišķīgi atvēsinoša pēc ilgās, nekustīgās svelmes. Pēc dažām minūtēm tai sekoja jau mazliet spēcīgāka brāzma. Tā lika sampana vaļējai burai fleterēt un dejot vējā. Tšiongs uzsteidzās uz klāja un novilka buru, pirms vējš kļuva tik spēcīgs, lai bura sāktu būkšķēt skaļāk vai kādā vietā pārplīstu. Viņš pabeidza darāmo tieši pirms trešās brāzmas.
Atstarpes starp brāzmām kļuva īsākas, un tad no dienvidaustrumiem sāka velties vienveidīga, pelēka, zemu slīdošu mākoņu masa. Lietus slāņmākoņi, nodomāja Hua. Vienmērīgi pelēkas, bēdīgas lietus gubas. Pelēkā masa bija tik plaša, ka viņi nekādīgi nevarētu no tās izvairīties. Drīz sāks līt. Taču, ja paveicas, lietus slāņmākoņi vēl nenozīmē neko citu, kā vien to,
ka drīz līs un viņi izmirks. Lietus slāņmākoņiem nav papildu spēka. Tie nenes zibeņus. Tie vēl nav īstie vētras mākoņi. Tie nav bīstami, ja vien aiz tiem nav kas cits. Tikai tad, ja aiz tiem būtu vētras mākoņi, situācija kļūtu patiešām bīstama.
Hua gan zināja, pat pārāk labi, ka tropiskās viesuļvētras bieži sastāv tikai no lietus slāņmākoņu veidojumiem, bez kaut viena viesuļu mākoņa. Ja augstie vēji pūš pietiekami spēcīgi, tie aizslauka daļu mākoņu zemāk, un tad īstās vētras perifērijā rodas lietus slāņmākoņu veidota mala. Priekšējā fronte, aiz kuras var sekot arī kas pavisam cits. Taču vēl nebija drošu ziņu par to, ka šie lietus slāņmākoņi ir Nezvēra sūtītie ziņneši. Varbūt runa ir vien par parastiem, ikdienišķiem lietus mākoņiem.
Hua pieķērās atlikušajām varbūtībām kā trausliem salmiņiem. Cerība beidzot sagruva, kad Kvoks atkal parādījās uz klāja un piesteidzās pie Huas, izskatīdamies ļoti saspringts.
— Huas jaunkundz, man ir sliktas ziņas, — teica Kvoks. — Tšiongs salaboja radio. Šeit ir izziņota viesuļvētras trauksme. Taifūns ir mainījis virzienu. Tas tagad nāk tieši šurp. Tas nāk uz šejieni!
Hua uz mirkli aizvēra acis. Es to zināju, viņa domāja, es to zināju. Taču tagad vairs nevarēja no tā izbēgt. Tagad tā bija patiesība.
Hua cīnījās ar paralizējošo un augošo paniku un bezcerību. Tad viņa piespieda prātu noskaidroties un nomierināties un sastapa Kvoka uzstājīgo skatienu.
— Cik drīz tas būs šeit? —jautāja Hua.
— Piecu vai sešu stundu laikā, — noteica Kvoks. — Mums jādodas, tūlīt pat. Citādi mēs nepaspēsim tikt prom.
Hua skatījās uz jūras virsmu, kas viļņojās aizvien augstāk.
— Dosimies prom, tiklīdz viņi atgriezīsies, — teica Hua.
— Drīz jau būs par vēlu, — Kvoks uzstāja. — Varbūt jau tagad. Mums jāsazinās ar viņiem, tūlīt!
Kur kavējas Kamilla un Marti, I Iua nekādi nesaprata. Viņi bija prom jau pārāk ilgi. Vai viņiem kas noticis? Vai man vajadzētu doties viņus meklēt?
— Vai alā var tikt bez akvalanga? — jautāja Hua.
Kvoks papurināja galvu.
— Zemūdens gaiteņi ir pārāk gari. Runā, ka vairāk nekā divsimt metru.
— Vai tu proti lietot akvalangu?
Kvoks pakratīja galvu.
— Nē. Arī Vu un Tšiongs neprot. Neviens no mums nav iemācījies tos lietot. Tā ir diezgan dārga aizraušanās.
Nolāpīts, Hua nodomāja. Viņa paņēma tālskati un palūkojās uz Lielā pūķa stāvo krasta klinti. Viļņi sāka triekties pret klintīm ar ātri pieaugošu spēku, tie jau uzsita mazu, baltu putu šļakstus. Viļņi tomēr vēl nebija bīstami stipri.
Hua pavērsa skatienu tālāk jūrā. Viļņos izcēlās kaut kas sarkans. Mazs, sarkans plankums. Tas ik pa brīdim pazuda aiz lielākiem viļņiem, taču tad atkal parādījās. Hua pievilka attēlu tik tuvu, cik iespējams, un ar pirkstu pagrozīja asuma regulētāju. Viņa mēģināja saprast, kas ir tas sarkanais pleķis, taču tas bija pārāk tālu, un Hua nevarēja saskatīt, kas tas ir.
Varbūt tā ir norāvusies boja, viņa domāja.
Ik pa brīdim Hua varēja izšķirt sarkanā plankuma augšdaļā pazibam arī ko citu. Kaut ko tumšu vai… varbūt drīzāk kaut ko gaišu. Kaut ko, kas uz brīdi bija redzams un tad atkal pazuda kā optiska ilūzija. Tad Hua redzēja, ka vēl tālāk ir arī otrs sarkans punkts. Divas notrūkušas bojas? No kurienes tās būtu nākušas?
Hua padevās un nolaida binokli uz klāja. Taču kāda iemesla dēļ tālu viļņos peldošie sarkanie plankumi viņai piepeši sāka šķist ļaunu vēstoši, it kā tie būtu saistīti ar ko baisu. Viņa nesaprata, ar ko saistīta nomācošā sajūta. Jo runa acīm redzami tomēr bija tikai par divām notrūkušām bojām.
Esmu pārāk nervoza, nodomāja Hua. Sāku iztēloties visu ko.
— Domāju paņemt masku un akvalanga caurulīti un aizpeldēt līdz alas mutei, — viņa teica Kvokam. — Varbūt noskaidrošu, kas viņus aizkavē.
— Slikta doma, — teica Kvoks. — Viļņi jau sāk kļūt pārlieku augsti.
— Būšu uzmanīga, — apliecināja Hua.
Hua uz mirkli nozuda savā kabīnē un tad atgriezās uz klāja, tērpusies koši sarkanā peldkostīmā.
Zemo mākoņu slāņu mala pietuvojās. Tā sniedzās līdz horizontam abās pusēs. Sānos vēl varēja izšķirt augstu lidojošos, pluskainos spalvu slāņmākoņus, starp kuriem vīdēja zilas debesu strēmeles. Taču viņiem priekšā un pēc brīža arī tieši virs viņiem bija tikai bieza pelēku mākoņu masa, kas sniedzās pār visu debesu velvi. Bija tā, it kā viņi būtu nogrimuši liela kanjona dibenā.
Hua uzvilka kājās pleznas un uzlika uz sejas masku. Viņa brīdi nolūkojās uz viļņiem, kas slīdēja gar “Smejošo pūķi”. Zemo ūdens grēdu rindas kustējās salas krastu virzienā, pavisam uz citu pusi, nekā tālāk jūrā līdz ar vēju plūstošās viļņu rindas. Kad Hua pavērsa skatienu tālāk uz šaurumu, viņa redzēja, ka dažādos virzienos pūstu viļņu divīzijas satiekas šauruma vidū un rada no neskaitāmām zemām ūdens piramīdām veidotas asas bangas.
Abas parādības viņai bija labi pazīstamas. Kad viļņi aptvēra salu, tie sagriezās, sadrumstalojās. Un, kad viļņi triecās viens pret otru, tie vai nu noēda viens otra enerģiju vai saplūda kopā vēl lielākā vilnī.