Hua nolaidās ūdenī un peldēja uz alu, kurā Marti un Kamilla bija pazuduši. Redzamība jau bija pārsteidzoši slikta. Ūdens bija viļņu sajaukts un duļķains, un arī saule bija nozudusi aiz mākoņu masām. Hua knapi spēja izšķirt jūras dibena smilšu kāpu formas, lai gan nebija dziļš. Viļņi starp salām bija mazāki nekā atklātā jūrā, tomēr no peldētāja skatpunkta traucējoši augsti. Ūdens kustības mētāja viņu šurpu turpu, un Hua ik pēc brīža bija spiesta izpūst ūdeni no caurulītes. Hua saprata, ka apstākļi ātri kļūs bīstami. Viņai vajadzēja griezties atpakaļ, pirms viļņi kļūst pārāk lieli.
Hua nira virzienā, kurā, pēc viņas domām, vajadzēja būt alas mutei, un ik pa brīdim pacēla galvu virs ūdens, lai pārbaudītu, vai nav nomaldījusies no kursa. Viļņu augstums tagad pieauga ātri, gandrīz ik minūti, un noteikt virzienu kļuva aizvien grūtāk. Vienmēr, kad Hua pacēla galvu virs viļņiem un palūkojās apkārt, kūļājoties ūdenī, viņa pazuda ielejās starp viļņu rindām. Pelēkzaļi vaļņi brīžiem aizsedza skatam visu salu, tāpēc nevarēja redzēt neko citu kā vien ūdeni. Hua bija spiesta spēcīgi kulstīt pleznas un pacelties viļņu virsotnēs, lai varētu kārtīgi saskatīt.
Kad viņa nonāca atklātās jūras pusē, ūdens kustības kļuva vēl spēcīgākas. Ūdens vaļņi, kas metās pret klinti un sitās atpakaļ, radīja sajauktas bangas,
kurās bija grūti peldēt. Hua vienreiz ieelpoja ūdeni tik stipri, ka dabūja spēju klepus lēkmi, un klepojot ierija vēl ūdeni.
Viļņi bija izauguši pārāk stipri! Hua saprata, ka viņa nevar doties tālāk. Viļņu spēks jau bija pārāk liels, viņa vairs nespēs pret tiem cīnīties, ja tie sagrābs viņu sev līdzi. Ja tie viņu sviedīs pret krasta akmeņiem, viņa nevarēs neko padarīt, viņa noslīks vai tiks nāvīgi sakropļota. Būtu neprāts turpināt, sevišķi, ja viņa nemaz īsti neticēja, ka kaut ko atradīs. Jo, ja viņa bija pavisam godīga pret sevi, viņa bija devusies peldēt uz alu vien tāpēc, ka, viņasprāt, vajadzēja mēģināt darīt vismaz kaut ko.
Taču kas aizkavēja Marti un Kamillu? Ko viņi bija atraduši? Kāpēc viņi palika alā tik ilgi?
Hua pagriezās atpakaļ.
Viļņi tagad bangoja viņai pāri no aizmugures. Viņa ik pa brīdim pakļuva zem viļņiem, kas šļācās pāri, un bija spiesta uzmanīties, lai atkal neievilktu ūdeni plaušās. Šī gan vairs nav nekāda patīkamā pelde, nodomāja Hua. Viņa uzkāpa uz “Smejošā pūķa” klāja un sāka slaucīt sevi un matus lielā frotē dvielī.
— Vai kaut ko atradi? — jautāja Kvoks.
Hua pakratīja galvu.
— Man jāteic, ka sāku mazliet satraukties, — atzina Hua.
Tad Kvoks kaut ko ieraudzīja un norādīja ar roku tālāk jūrā.
— Kas tas ir? — Kvoks vaicāja.
Hua palūkojās viņa norādītajā virzienā. Kaut kas sarkans šūpojās viļņos tikai dažus simtus metru no šauruma gala. Iepriekš redzētais priekšmets bija pietuvojies. Vai vismaz viens no tiem.
— Es to redzēju jau iepriekš, — teica Hua. — Domāju, ka tā ir boja. Vai varbūt maza, sarkana plastmasas muca?
— Manuprāt, tas neizskatās ne pēc viena, ne otra, — teica Kvoks.
— Kas tad tas varētu būt?
Kvoks vilcinājās.
— Var būt, ka tas nav nekas… taču tas mazliet atgādina… kaut ko tādu, ko esmu redzējis jau agrāk.
To varētu pateikt arī vēl nesaprotamāk, nodomāja Hua, viegli sapīkusi. Taču Vjetnama bija un palika Vjetnama, un es esmu tikai jauna sieviete, viņa domās nopūtās. Kvoks sameklēja tālskati un pavērsa pret priekšmetu, kas mētājās viļņos. Kvoks pievilka attēlu un to fokusēja. Hua redzēja, kā viņa seja sastingst.
— Kas tur ir? — Hua jautāja.
Kvoks pakratīja galvu. Uz viņa seju piepeši bija baisi raudzīties. Tā pauda spēcīgas, pretrunīgas jūtas. Skumjas, naidu, bailes. Itin kā Kvoks būtu ieraudzījis ko tādu, kas ienesis viņa prātā gūzmu lietu, ko viņš negrib atminēties.
Par ko īsti bija runa? Ko Kvoks ieraudzījis? Kvoks pasniedza tālskati Huai un tūdaļ devās zem klāja.
— Vu! — Hua dzirdēja viņu saucam. — Tšiong!
Hua pavērsa tālskati pret sarkano plankumu un dziļi ievilka elpu.
No jūras rēgojās cilvēka galva. Viņa tik tikko izšķīra muti un acis, un jukām sajauktus īsus matus.
Sarkanā krāsa nāca no glābšanas vestes, pateicoties kurai, ūdenī ienestais šūpojās viļņos. Viņš izskatījās nedzīvs. Taču varbūt viņš tikai bija zaudējis samaņu. Huai šķita, ka tas ir vīrietis. Kamēr Hua skatījās, viļņi pacēla un nolaida peldošo, un uz mirkli viņa redzēja pazibam arī vīrieša roku.
Taču… jūrā bija divi sarkani plankumi, Huai ienāca prātā. Vai arī otrais viņas redzētais sarkanais punkts bija cilvēks drošības vestē? Cik tālu tas bija aiznests? Vai viņi spētu ko darīt, lai tam palīdzētu? Tas jau būtu stipri bīstami tuvojošās vētras dēļ. Vai viņiem tomēr vajadzētu mēģināt? Nē, viņiem vairs nebija nekādu iespēju starp viļņiem atrast otru jūrā ienesto. Tie jau bija kļuvuši pārāk lieli.
Vu un Tšiongs izsteidzās uz klāja. Viņi palūkojās uz sarkano plankumu viļņos un sāka atraisīt mazā sampana tauvas.
— Es braukšu līdzi, — nokliedzās Hua un ielēca laivā, paķērusi tālskati.
Tšiongs iedarbināja motoru un pagrieza sampana priekšgalu pret jūrā
v
peldošo, kas ik pa brīdim nozuda skatienam aiz lielākiem viļņiem. Straumes pārsteidzošā ātrumā nesa vīrieti pa kreisi, lai arī vēl nebija kārtīga
vēja, izņemot ik pēc dažām minūtēm pāri jūrai pārskrienošas vājas vēja brāzmas.
Bija neiespējami pateikt, vai vīrietis ir miris vai tikai zaudējis samaņu.
Taču…
Hua piepeši apjēdza, ka kaut kas nesakrīt. Apjausmai pagāja mirklis, taču tad viņa saprata, kas ir aplami. Glābšanas vestes balstā peldošā kustībās bija kaut kas nepareizs. Vīrietis šūpojās uz priekšu un atpakaļ kā korķis. Kustība bija pārāk ātra. Pārāk asa.
Kaut kas nav kārtībā ar smaguma centru, nodomāja Hua.
Kad viņi bija dažus desmitus metru tālāk, Hua redzēja, ka tas ir apmēram piecdesmit, sešdesmit gadu vecs vīrietis, kura seja bija jūrā pavadīto gadu norūdīta un mati — nosirmojuši. Droši vien zvejnieks. Viens no Halonas līča īsto zvejnieku tūkstošiem. Vīrieša acis un mute bija ciet. Rokas slējās sāņus stīvas un nekustīgas. Hua neredzēja pat pirkstu kustamies. Tā nebija laba zīme. Arī bezsamaņā cilvēks parasti kaut mazliet kustējās.
— Viņš nekustas, — sauca Tšiongs.
— Viņš tomēr var vēl būt dzīvs, — teica Hua.
Taču viņa neticēja saviem vārdiem. Kļuva skaidrs, ka vīrietis bija noslīcis vai noslāpis jau pirms daudzām stundām, jo viņa ķermenis bija paspējis sastingt. Bija skaidrs, ka viņi tuvojās mirušam, nelaimes gadījumā pāragri aizgājušam cilvēkam. Viņiem tomēr tas bija jāpārbauda. Lai cik nepatīkami tas būtu.
— Tagad uzmanīgi, — teica Hua, kad viņi pietuvojās vīrietim, kas šūpojās glābšanas vestē.
Hua joprojām nemanīja nekādas dzīvības pazīmes. Tad viņa beidzot piepeši saprata, kas vēl ir nepareizi, un sajuta, kā ledainas tirpas pārskrien pleciem.
Tas nevar būt…
Ūdens bija skaidrs, taču viņa neredzēja… tur, kur vajadzēja būt, nebija… nekā.
Hua aizklāja acis ar rokām.
— Kas? — Tšiongs aizsmacis jautāja. — Kas nu? Vai kaut kas…
Huai uznāca nelabums, un viņai bija jāpiepūlas, lai vēders nesagrieztos otrādi.
Sarkanās glābšanas vestes nestajam vīrietim nebija kāju. Ne apakšstilbu, ne augšstilbu.
Ne arī pārējās ķermeņa lejasdaļas.
Kaut kas bija sagriezis viņa ķermeni divās daļās. Precīzi, kā ar milzīgi lielu nazi.