28
Bedres dibens jau rēgojās zem Marti, taču tas bija biedējoši tālu.
Viņš bija piecdesmit astoņu metru dziļumā un krita ar smagu akmens bluķi klēpi preti nebeidzami lielas zemūdens alas dzelmei. Cik tāls vēl ir ceļš līdz dibenam? Divdesmit metru, trīsdesmit? Ja viņš drīz neieraudzīs skābekļa balonus, viņam jāatgriežas atpakaļ. Vispār nebija droši, vai viņam būtu vērts turpināt līdz pat dibenam, pat ja viņš tos ieraudzītu.
Debestiņ, šī bedre ir gandrīz simt metru dziļa, Marti apjauta. Cik tālu viņš uzdrošinātos turpināt?
Viņš sajuta pirmās skaidrās skābekļa trūkuma pazīmes un izpūta mazliet gaisa caur degunu maskā. Spiediens atkāpās, un vienlaikus viņš varēja iztukšot masku no ūdens.
Man jau vajadzētu atgriezties atpakaļ, Marti domāja.
Jauna spazma savilka diafragmu. Tagad pietiek, nodomāja Marti, tagad ir jāpadodas.
Viņš bija cerējis ieraudzīt dzelmē vismaz mazu atspīdumu, kas norādītu uz skābekļa balonu atrašanās vietu. Taču tādu nevarēja redzēt. Tā vietā cauri ūdenim sāka rēgoties kaut kas cits. Cieša, pelēkzila masa, kas pēc brīža sadalījās neskaitāmās īsās, taisnās līnijās, apļos un pusapļos.
Tās atkal ir tās nolāpītās mucas, Marti nodomāja.
Viss bedres dibens bija pilns ar tām. Tās bija cita citai blakus, gluži cieši cita pie citas, vietām lielās kaudzēs. To droši vien bija daudzi simti tikai šajā teritorijā vien, ko izgaismoja viņa lukturis. Ja viss bedres dibens bija
mucu noklāts, tām kopā vajadzēja būt dievs viņu zina cik daudziem tūkstošiem.
Taču skābekļa balonus neredzēja.
Marti atlaida akmeni, apgriezās un sāka celties augšup. Viņš paātrināja pacelšanos, kustinot pleznas kājām kopā kā ronis. Trīsdesmit metru augstumā skābekļa trūkums sāka spiest viņam krūtīs, un viņš bija spiests izpūst daļu gaisa laukā. Vieglāk tomēr kļuva vien uz mirkli. Viņš izpūta vēl gaisu ūdenī, lai nomierinātu diafragmu, taču situācija tikai pasliktinājās, un ūdens virsma vēl netuvojās. Viņš neuzdrošinājās paskatīties augšup, viņš baidījās ieraudzīt Kamillas lampas mirgoņu kaut kur bezcerīgi tālu, neaizsniedzamībā.
Šoreiz viņš jau paspēja nobīties no sliktākā, pirms galva pēkšņi pacēlās virspusē.
— Nesanāks, — noelsās Marti. — Es redzēju dibenu, taču netiku tuvāk kā trīsdesmit metru no tā. Šeit ir ellīgi dziļš. Vairāk nekā deviņdesmit metru, varbūt simt.
Bedre radusies vēl ledus laikmetā, kad jūras līmenis bija simt divdesmit metru zemāks, Marti domāja. Viņš piepeldēja lagūnas malai un, brīdi atpūties, pieķērās klintsradzei.
Marti skatījās uz Kamillu un uz lukturi virs viņas.
— Mums droši vien vajadzētu taupīt baterijas, — viņš teica, smagi elsodams. — Varbūt būsim spiesti šeit palikt vairākas dienas.
Lieliski, nodomāja Kamilla.
— Citādi lagūnas dibens ir pilns tādu pašu mucu, — elsa Marti. — To ir patiešām daudz. Tūkstošiem.
— Kas gan tajās ir bijis?
— Nav ne jausmas.
— Jācer, ka ūdenī nav nekādas nelabas indes! Vai mucās var būt radioaktīvas vielas?
— Diez vai.
Marti ar pirkstiem atrada klintī piemērota lieluma plaisu, un izvilka sevi sausumā. Tikai piecēlies stāvus, viņš pamanīja, ko nupat bija izdarījis.
Viņš bez grūtībām bija izkāpis no lagūnas vietā, kur bija stāvi krasta akmeņi, nepavirzoties gar lēzenāk augšup vedošo slīpumu.
Palūkojies atpakaļ, viņš pārliecinājās, ka ūdens virsma bija tikai dažus centimetrus zemāk par viņa pēdām.
Kā ūdens varēja pacelties tik ātri, viņš brīnījās.
Marti atbrīvoja lukturi no jostas un izgaismoja lagūnu. Ūdens līmenis cēlās acīm redzami. Lagūnas mala ātri līda aizvien augstāk viņu lukturu gaismā. Drīz ūdens sāks šļakstīties viņiem uz kājām.
— Vai tu esi… Vai tu joprojām esi pavisam pārliecināts, ka tas ir tikai paisums? — jautāja Kamilla.
29
— Kas gan būtu varējis ko tādu pastrādāt? — Tšiongs bija neizpratnē.
Hua skatījās uz vecā zvejnieka līķi un Kvoku, kurš to pētīja. Viņi bija uzcēluši mirušo uz “Smejošā pūķa” klāja. Visa situācija šķita dīvaina. Nereāla.
— Kuģa skrūve? — minēja Vu.
Hua paskatījās uz divās daļās pāgriezto līķi, un viņas sejā parādījās atklāta neticība. Griezuma vieta bija kā ar nazi nošķelta. Precīzi uz pusēm. Muskuļi, cīpslas, asinsvadi, kauli. Viss. It kā vīrietis būtu pakļuvis zem kāda milzu motora zobratiem. Kā tas bija iespējams?
Vai liela kravas kuģa skrūve varētu izdarīt ko šādu? Varbūt, nodomāja Hua. Taču tas nešķita… ticami.
— Tā droši vien bijusi haizivs,— teica Tšiongs. — Baltā haizivs!
— Tās neizaug garākas par sešiem septiņiem metriem, — Hua noliedza. — Megalodoni izmira vismaz pirms desmit miljoniem gadu.
— Bet kas tad…
Tšionga teikums palika nepabeigts, kad viena iespēja piepeši ienāca viņam prātā. Viņa seja sakritās un nobāla, viņš ātri vairākas reizes norija siekalas un tad palūkojās uz ūdeni. Viņš pavērsa skatienu pret zemūdens alu, ko Marti un Kamilla bija devušies izpētīt. Mēs visi droši vien domājam par vienu un to pašu, apsvēra Hua. Taču neviens no mums negrib to izteikt skaļi.
— Bet… tā taču ir vienīgi leģenda,— izdvesa Vu.
Mums varbūt nekad nevajadzēja braukt šurp, domāja Hua.
— Es… ja es būtu zinājis, ka…
Tšionga balsī bija jūtamas augošas bailes. Viņš atkal pavērsa skatienu pret salu.
— Marti un Kamilla? Viņi joprojām nav atgriezušies. Vai ir iespējams, ka… Dievs pasarg, vai ir iespējams, ka… TAS ir viņus aizvilcis?
Tas jau sāk kļūt nekontrolējami, nodomāja Hua. Tagad nu gan nav labākais brīdis ļauties panikai, tagad, kad virsū nāk taifūns. Viņa redzēja, ka arī Vu sāk bailīgi lūkoties pār bortu.
— Nekrītiet nu panikā, — teica Hua. — Vai gan tā kuģa skrūve nav vislabākais izskaidrojums?
Viņa pagriezās pret Kvoku un lūdzoši uz viņu paskatījās. Dari kaut ko, viņas lūpas bez skaņas teica. Dari kaut ko, pirms šie tavi jaunie palīgi sāk sist galvu pret sienu.
Kvoks piecēlās.
— Šeit nav nekā neparasta, — viņš meloja. — Esmu arī agrāk redzējis cilvēkus, kurus kuģa skrūve ir pārgriezusi uz pusēm. Amerikas kara laikā tas pat bija diezgan parasti. Kad cilvēks nokļūst zem liela kuģa skrūves, atliekas bieži izskatās tieši tādas. Šis droši vien ir bijis naftas tankkuģis. Vai ļoti liels sausās kravas kuģis.
Paldies, Huas acis bez skaņas pauda.
Vai Tšiongs un Vu noticēja paskaidrojumam? Vai viņi sāks domāt par paskaidrojuma vājajiem punktiem? Abi atkal šķita daudz mierīgāki.
Tas bija labi, taču citādi viņu situācija bija kļuvusi sarežģītāka nekā iepriekš. Taifūns drīz būs klāt, Kamilla un Marti joprojām bija pazuduši, un piedevām viņiem tagad par apgrūtinājumu bija mistiskā veidā miruša zvejnieka līķis — vai vismaz puse no tā. Viņiem tagad vajadzētu gan iesniegt ziņojumu par atradumu, gan pēc iespējas ātrāk nodot līķi tuvākajām oficiālajām iestādēm.
Kvoks atnesa lielu melna plastikāta maisu ar rāvējslēdzēju. Viņš to atvēra un ievietoja līķi tajā. Tad viņš, Huai par lielu atvieglojumu, maisu aizvēra, un šausmas pazuda no viņas acīm. Taču kādēļ Kvokam bija maiss,
kas derēja cilvēku līķu glabāšanai, brīnījās Hua. Tad viņa atcerējās, ka Kvoks bija piedalījies Amerikas karā. Varbūt karā bija lietoti tādi līķu maisi un viens no tiem bija pēc kara palicis pie Kvoka.