Kvoks lūkojās jūrā, pieri savilcis dziļās rūpju rievās. Debesis tagad bija vienmērīgas, pelēkas masas nosegtas. Huai šķita, ka mākoņi gandrīz acīm redzami kļūst aizvien smagāki, tumšāki un biezāki.
— Mums jādodas, — teica Kvoks. — Tagad! Drīz jau būs par vēlu. Ir iespējams, ka mēs jau esam gaidījuši pārāk ilgi.
— Mēs nevaram doties bez viņiem, — protestēja Hua. — Atstāt viņus taifūna varā.
Kvoks ar roku norādīja uz ziemeļiem.
— Šeit nav praktiski nekāda aizsega. Taifūns saraus mūsu buras lupa^ tās un salauzīs mastus.
Blīvāks arhipelāgs nenoliedzami ir nežēlīgi tālu, nodomāja Hua.
— Ja paliksim krasta tuvumā, viļņi sadauzīs kuģi skaidās pret krastu,— paskaidroja Kvoks. — Tālāk dzelmē ir vienīgi smiltis. Enkuri neturēs, un mums nav nekāda aizsega no vēja. Taifūns nav nekāda parastā vētra. Mēs nevaram šeit palikt ne brīdi ilgāk.
— Vai mums nav nekādu citu iespēju? — Hua uzstāja. — Mēs noteikti segsim visus kuģim un tā daļām nodarītos bojājumus. Un arī, protams, visus tev radušos zaudējumus.
Izskatījās, ka Kvokam ir nelabi.
— Ar procentiem, — papildināja Hua.
Kvoks sašļucis skatījās uz savu kuģi. Viņš noglāstīja tā mastu, maigi, kā iemīlējies, un klusām nošūpoja galvu. Tad viņš atkal paskatījās uz aizvien tumšāko horizontu.
— Nav runa par naudu, — teica Kvoks. — Ja mēs nedosimies, tad visi noslīksim. Mūsu dzīve beigsies pēc dažām stundām.
— Vai nebaidies, ka ir jau par vēlu? — jautāja Hua.
Viņus pāršalca par iepriekšējām daudz spēcīgāka vēja brāzma. Tā atsitās pret “Smejošā pūķa” sāniem tik stipri, ka kuģis sasvērās un sastiprinājuma tauvas nospriegojās.
Kvoks atkal pavērsa skatienu pret jūru. Viļņi jau bija daudz lielāki. Jūra strauji bija piepildījusies ar baltu putu virsotnēm.
— Un kā ar tām alām salas aizvēja pusē? — ierosināja Hua. — Tās ir vismaz divdesmit metru virs jūras līmeņa.
Kvoks masēja zodu, apdomājot Huas priekšlikumu.
— Vai mēs tajās nebūtu labā aizsegā? Labākā nekā vētras bangotā jūrā? Šīs salas ir pieredzējušas tūkstošus taifūnu! Miljonus.
— Un kā ar “Smejošo pūķi”? — jautāja Kvoks. — Vētra to aizraus līdzi vai sašķaidīs pret krasta akmeņiem. Kā mēs tiksim prom no šejienes bez tā? Tik tālu nebrauc daudz cilvēku, sevišķi, ja taifūns sašķaida tuvāko salu zvejas laivas. Vai tu gribi lēnām nomirt aiz bada un slāpēm?
Izdomā kaut ko, Hua drudžaini domāja. Vai nepastāv nekāds veids, kā izglābt “Smejošo pūķi”? Tā enkuri visdrīzāk nespēs noturēt to vietā. Ja nu viņi piestiprinātu kuģi ar tauvām šauruma vidū? Piesietu pie abu salu krasta akmeņiem. Tās būtu stingrākas par enkuru! Nē, tas nepalīdzēs. Tauvas neizturēs, “Smejošā pūķa” klāja būves un borts bija tik augstu, ka vēji uz tiem izdarīs milzīgu spiedienu. Vējš spiedīs kuģi ar daudzu simtu tonnu spēku. Neviena pasaules tauva to neizturētu. Viļņi mētātu kuģi augšup un lejup un pārrautu tauvas pušu.
Tad Huai pēkšņi ienāca prātā kas cits. Kaut kas, ko Marti reiz minējis.
Ja nu…
Marti bija stāstījis, kā viņu reiz bija pārsteigusi par gaidāmo daudz spēcīgāka vētra, kad viņš pa nakti bija mazā Sāristomeri salā atklātā jūrā. Viņš tomēr bija pārdzīvojis vētru, un viņam izdevās glābt arī laivu.
Vai tas varētu derēt, Hua domāja. Kāpēc lai nevarētu?
— Ja nu mēs nogremdējam “Smejošo pūķi”? — ierosināja Hua.
— Kā, lūdzu? — Kvoks pārjautāja, it kā nebūtu sadzirdējis.
— Seklā ūdenī, šaurumā starp salām. Piepildām kravas tilpni ar ūdeni un akmeņiem tā, ka kuģis nogrimst. Kad vētra ir pāri, aizvērsim lūkas un izņemsim akmeņus, un kuģis atkal pacelsies. Tas nepaspēs tik ātri piemirkt!
Kvoka mute aiz pārsteiguma pavērās. Taču viņš nešķita apmierināts ar Huas piedāvājumu.
— Motors vairs nestrādās, — viņš norūca. — Sālsūdens tam labu nedara.
— Cik smags tas ir? — jautāja Hua. — Vai to nevar izņemt un uznest aizsegā?
— Tas sver vismaz četrsimt kilogramu. Nezinu, vai mēs spēsim to izkustināt.
— Mums ir tauvas un lina audumi, un varam no klīverkokiem uztaisīt trijkāji. Vai nebūtu vērts mēģināt?
Kvoks atkal palūkojās jūrā un apsvēra.
Viļņi bija jau gandrīz divus metrus augsti, un vējš ļoti ātri pastiprinājās. Vētras mala drīz viņus sasniegs. Ja vēja tagadējais spēks varētu saplēst buras un pārlauzt mastus, nepietiks arī ar veca dīzeļmotora spēku. Ja kuģis nenoturēs virzienu, viņus varētu triekt pret kādu no Halonas līča mazajām salām vai sašķaidīt pret zemūdens akmeņiem. Jo augstāki kļūs viļņi, jo vairāk paslēpto akmeņu varēs ieraudzīt. Jau četru metru augsti viļņi varēja atvērt ūdeni virs akmeņiem divu metru dziļumā, un taifūns rada krietni lielākus viļņus. Piecpadsmit metru, reizēm vēl pat daudz augstākus. Jūras kartei tādos apstākļos nebūtu nekādas nozīmes, jo visur būtu taifūna atkailinātie akmeņi.
— Mēs nevaram viņus atstāt, — uzstāja Hua. — Un es arī citādi nemaz negribētu doties prom, šādos apstākļos jau vairs ne.
Hua norādīja uz vēja raustīto selgu.
— Var būt, ka tev ir taisnība, — teica Kvoks. — Mēs nevaram doties, pirms uzzinām, kas viņiem ir atgadījies. Darām tā, kā ieteici.
30
Marti un Kamilla bija ielīduši dziļāk alā un tupēja zem skursteņveidīgās šahtas. Viņi melanholiski nolūkojās uz šauro zilās debess strēmeli. Pār debesīm slīdošo mākoņu ātrums neapšaubāmi bija pieaudzis. Pirms tam mākoņi bija laidušies pāri lēnām un nesteidzoties. Tagad tie acīm redzami zibēja pār šahtā saskatāmo debess drisku. Vienmēr, kad viņiem pāri pārpūta stiprāka brāzma, vējš iešvīkstējās dobuma augšgalā. Skaņa bija vaidoša, un Kamillai šķita, ka arī ko sliktu vēstoša.
— Tur augšā ligzdo vismaz daži putnu pāri, — piezīmēja Kamilla. — Nupat gandrīz dabūju pļeku tieši ģīmī. Varbūt tie kauli, ko mēs redzējām, tomēr bija putnu, nevis sikspārņu.
Viņi dzirdēja, kā jauna brāzma lika iešalkties salas virsotnē augošo koku lapotnēm. Pēc brīža arī šahtā sāka pazīstami svilpt. Skaņa pieauga līdz spēcīgam vaidam un tad apslāpa.
Tad Kamilla izdzirdēja arī citādu troksni.
— Klau, kas tā ir par skaņu? — Kamilla iejautājās. — Itin kā… ūdens šļaksti?
— Tas nevar būt, — protestēja Marti.
Taču tad arī Marti to dzirdēja, un viņš bija spiests piekrist, ka Kamillai ir taisnība. Taču kā tas bija iespējams? Paisums nevarēja pacelties līdz tunelim, no tā būtu palikušas skaidras pēdas alas dibenā.
— Es aiziešu palūkot, — Marti piedāvāja.
Marti paņēma lukturi un piecēlās stāvus. Viņš tomēr nepaspēja nekur
aiziet, kad šaura ūdens strēle jau mulsinošā ātrumā sāka plūst no melnās alas un šļakstīties pret viņu basajām kājām.
— Oho, — noelsās Marti.
Ūdens bija pacēlies daudz vairāk, nekā viņš bija varējis iedomāties. Marti palūkojās augšā šahtā. Tā sniedzās līdz salas virsotnei. Viņiem nebija par ko uztraukties, pat ja ūdens paceltos sazin cik augstu.
— Tas vairs nevar būt tikai paisums, — teica Marti. — Taifūns noteikti ir pagriezies uz šejieni.
— Lieliski, — Kamilla atbildēja. — Tikai tā mums vēl trūka!