— Mums tomēr nekas nedraud, — mierināja Marti.
Taču Kamillai šķita, ka viņa balss vairs neizklausījās diez ko pārliecinoša.
— Vai esi drošs? — tincināja Kamilla. — Pavisam drošs?
— Esmu.
Kamillai ienāca prātā klasiska replika no filmas. Of course I’m sure. Absolutely. Tā laikam bija no filmas “Angļu pacients”. Kinolentēs cilvēkiem parasti gāja slikti vienmēr, kad kāds bija pārāk drošs par to, ka situācija nav bīstama.
— Pastāsti man, cik augstu jūras līmenis var pacelties taifūna laikā, — Kamilla rosināja. — Tas ir, vēl virs paisuma līmeņa.
Marti mēģināja atminēties, ko par to bija lasījis un ko Hua bija stāstījusi. Hua uzreiz būtu pratusi atbildēt uz jautājumu, taču diemžēl to viņai šajā brīdī nevarēja pajautāt.
— Nu, vispirms ir zemā gaisa spiediena ietekme, — atcerējās Marti.
— Tas uzstumj ūdeni augstāk, spēcīgos taifūnos varbūt metru vai, augstākais, divus.
Tas vēl neizklausās sevišķi slikti, domāja Kamilla.
— Taču taifūni stumj pa priekšu arī tādus kā plūdvilņus, — turpināja Marti.
Kā gan Hua bija tos nosaukusi? Viņai tiem bija savs nosaukums. Ak jā, storm surge. Marti nezināja, kā termins ir somiski.
— Kad abus faktorus saskaita kopā, piektās pakāpes taifūns paceļ jūras līmeni par piecarpus metriem vai mazliet vairāk.
Hua, starp citu, laikam bija teikusi, ka tik būtiska jūras līmeņa paaugstināšanās ir viena no piektās pakāpes virpuļviesuļa pazīmēm. Piektās pakāpes taifūns vai harikeins pēc Safira-Simpsona skalas ir viesuļvētra, kurā vēja pamatātrums ir vismaz divi simti piecdesmit kilometru stundā un kurš paceļ jūras līmeni vismaz par piecarpus metriem.
— Mums taču nevajadzētu būt problēmām arī tādā gadījumā, vai ne? — jautāja Kamilla. — Ūdens taču ir jau pacēlies daudzus metrus, vai ne tā? Baseinā līmenis bija daudz seklāks, kad ieradāmies, un tas tunelis visu laiku ved viegli augšup.
— Tieši tā, mums šeit nav jāsatraucas, pat ja uznāktu piektās pakāpes viesulis, — Marti apliecināja. — Un tikai ļoti reti viesuļvētras pārsniedz piekto pakāpi. — Ja neņem vērā to, ka piektās pakāpes viesuļvētru skaits pāris desmitos gadu atmosfēras sasilšanas dēļ ir daudzkāršojies, viņš nodomāja, taču nedalījās šajā domā ar Kamillu. Nebija nekāda iemesla viņu lieki biedēt. Marti arī nepūlējās pieminēt, ko vēl Hua viņam bija stāstījusi. Pēc Huas teiktā, spēcīgi taifūni un harikeini seklās piekrastēs vai noteiktas formas līčos varēja pacelt jūras līmeni pat par divdesmit četriem metriem.
Cunami, nokļuvis seklos ūdeņos, saglabā kopējo enerģiju un strauji kļūst augstāks. Ja taifūna paceltajai ūdenssegai nav vietas tur, kur to mēģina iegrūst, ūdens šaurākās vietās var pacelties krietni augstu.
Marti neprata novērtēt, cik augstu plūdviļņi varētu pacelties viņus aptverošajā seklumā. Taču Lielais un Mazais pūķis nenoliedzami vairāk vai mazāk atradās vietā, kur dziļā jūra īsā posmā nogremdējusi kaļķakmens plato zem plānas ūdens segas.
Ja tuvojošais taifūns būs ļoti spēcīgs un uznāks tieši virsū, tas viņus aptverošajā teritorijā varētu pacelt jūras līmeni daudz augstāk nekā parasti. Taču ari sliktākajā gadījumā viņi droši vien līdz ar ūdeni varētu pacelties tajā šaurajā, skursteņveidīgajā šahtā.
Vai arī… vispār jau… vai viņi varēs to izdarīt?
Bija grūti precīzi noteikt, cik augstu ir pirmais sašaurinājums. Marti iepriekš nebija tam pievērsis daudz uzmanības, jo vēl pirms brīža sašaurinājums bija tik augstu virs viņiem, ka tas tikpat labi varētu būt kaut vai uz
Mēness. Tas vispār nebija šķitis svarīgi. Taču tagad viņš vairs nebija par to drošs.
Viņu mocīja šaubas, taču viņš ar varu aizslaucīja tās no prāta un mierinoši uzsmaidīja Kamillai.
31
Kvoks, Vu, Tšiongs un Hua pieveda “Smejošo pūķi” pie krasta vietā, kur klintis slāvus iegrima jūras dibena smiltīs. Kuģim tātad vajadzētu nogrimt tieši uz smiltīm, apmēram desmit metru dziļumā, kad viņi atvērs lūkas. Viņiem tikai vajadzēs uznest uz kuģa klāja papildu svaram tik daudz akmeņu, lai kuģis nogrimtu pietiekami ātri un lai viļņi nepaspētu uztriekt to akmeņiem. Izraudzītā vieta bija aptuveni šauruma vidū, un viņi cerēja, ka tur taifūna radītie milzu viļņi vairs nespēs nogremdēto laivu svaidīt pārāk spēcīgi. Kad kuģis bija savā vietā, viņi to sāka atbrīvot no mantām. No visa tā, kas sāļajā jūras ūdenī saplīstu vai sabojātos.
Jūras bangošanās tomēr bija pieaugusi jau tik spēcīgi, ka darbošanās sāka kļūt bīstama, par spīti kuģi noturošajām tauvām un lielajiem kaņepāju fenderiem, kas bija nostiepti starp kuģa bortu un krasta akmeņiem. Kuģis cēlās un krita, un grozījās līdz ar viļņiem. Tas aizvien no jauna ar lielu spēku triecās pret atdurierīcēm, atlēca atpakaļ un atkal atgriezās ar jaunu grūdienu.
Pagaidām fenderi un tauvas vēl bija izturējuši un atturējuši “Smejošo pūķi” no sānu sadragāšanas pret klintīm. Taču, viļņiem augot, to cērtošās kustības kļuva aizvien spēcīgākas un šūpošanās niknāka un grūtāk paredzama. Ik pa brīdim kāds spēcīgāks grūdiens noplacināja fenderus tik plakanus, ka “Smejošā pūķa” borts uzgūlās akmeņiem. Koks krakšķēja, un sāpju un ciešanu pilna izteiksme parādījās Kvoka sejā. Ūdens, kas skalojās starp kuģi un klintīm, ik pa brīdim uzsvieda gaisā augstas, baltas putas un
deva tik spēcīgu triecienu, ka jau pāris reižu kāds no viņiem bija gandrīz zaudējis līdzsvaru un nokritis.
Hua skatījās, kā Kvoks gaida pie “Smejošā pūķa” malas, kad laiva atkal sviedisies pret fenderi. Tieši pirms kuģis atmetās atpakaļ, viņš pasniedza benzīna kannu Tšiongam. Tšiongs pieķērās kannai ar abām rokām un aizvēzēja to drošā attālumā no piekrastes bangām, pirms nolaida nastu zemē.
Hua saprata, ka kuģis kustas nu jau tik spēcīgi, ka operācija kļūst patiešām dzīvību apdraudoša. Ja kāds no viņiem sagrīļosies un nokritīs starp “Smejošo pūķi” un krasta klintīm, būs pavisam maz laika, lai paspētu tikt prom, pirms nākamais vilnis viņu satriektu starp kuģi un akmeņiem. Vienīgā iespēja būtu strauji nirt dziļāk. Arī pēc tam izdzīvošanas iespējas būtu pavisam mazas, jo no jūras būtu ļoti grūti izkļūt, nesamaļoties asiņainā putrā krasta bangās.
Hua negribēja par to domāt tālāk.
Kvoks un Tšiongs vispirms bija atskrūvējuši motoru turošos uzgriežņus un noņēmuši skrūves asi. Kad visi stiprinājumi bija dabūti vaļā, viņi uzvēla motora vienu pusi uz dzelzs stieņiem tā, ka Hua zem tā divreiz varēja palocīt stingru lina audumu, katru reizi citā virzienā. Lina saites tagad bija krustām. Kad viņi pacels motoru aiz auduma, tas atspiedīsies pret motora sāniem no četrām pusēm vienlaikus. Viņi tomēr joprojām atstāja motoru vietā un vispirms izcēla starteri un aizdedzes sveces, kā arī radio un kompasu. Tiem sekoja degvielas kannas un tvertne, jūras kartes, sampana zivju meklēšanas ierīce, kompersors un kameras, rezerves drēbes, pārklāji un buras, kā arī, protams, Kamillas iegādātā vērtīgā eholote. Dzeramais ūdens, ēdiens, prīmuss un tā rezerves baloniņi. Tīd binoklis, mazs, saliekams teleskops, niršanas piederumi un kaudze dažādu darbarīku, kā arī līķu maisā iepakotais, uz pusēm pārgrieztais zvejnieka ķermenis. Hua un Vu kopā bija nesuši maisu uz alu. Operācija viņai bija šķitusi nepatīkama, bet viņi taču nevarēja atstāt mirušo krastā. Viļņi būtu ieskalojuši līķi jūrā.
Kvoks un Tšiongs izcēla mantas no “Smejošā pūķa” krastā, kamēr Hua un Vu tās vilka tālāk uz alu, kas bija izraudzīta patvērumam. Vu un Tšiongs jau bija nogremdējuši sampanu ar lielu akmeņu palīdzību, taču “Smejošā pūķa” lūkas vēl bija ciet.