Kvoks palūkojās uz aizvien naidīgāko atklāto jūru.
— Mēs nepaspēsim izkraut visu, — viņš teica Tšiongam. — Nākamais jāņem motors.
Tšiongs pamāja un uzlēca uz kuģa klāja. “Smejošais pūķis” spēji sašūpojās, un Tšiongs stipri sagrīļojās. Hua jau paspēja satrūkties, ka Tšiongs pārkritīs atmuguriski pār bortu, taču Kvoks pārsteidzošā ātrumā sagrāba viņu aiz plaukstas locītavas un aizvilka drošībā.
Tšiongs atguva līdzsvaru. Viņš noskatījās, kā “Smejošais pūķis” sviežas pret daudz pieredzējušajiem fenderiem tā, ka sānu dēļi nokrakšķ un baltas putas uzšļācas debesīs. Bez Kvoka Tšiongs būtu miris, nodomāja Hua.
— Paldies, — noteica Tšiongs.
— Nav par ko, — Kvoks norūca. — Turpinām.
Viņa paņēma katrā rokā smagu degvielas kannu un sāka vilkt tās uz alu, kamēr Tšiongs un Kvoks sāka sliet lielāko trijkāji uz “Smejošā pūķa” klāja. Tas bija četrus metrus augsts, un tā balsti bija piecpadsmit centimetru resni.
Pelēki mākoņi traucās pāri debesīm. To ātrums bija kļuvis biedējošs, taču joprojām nelija. Hua pēkšņi ieraudzīja, kā bars baltu putnu lido zemu uz salas virsotnes pusi, planējot nežēlīgajā vējā. Tad tie piepeši metās lejup un izgaisa. It kā tie būtu nozuduši salas iekšienē.
Hua nolika degvielas kannas pie alas sienas. Alas dziļumā jau bija sakrājusies ievērojama mantu kaudze, it kā viņi tur plānotu apmesties ilgāku laiku. Jācer, ka tā nenotiks, Hua domāja. Vienlaikus viņa tomēr zināja, ka viņiem jābūt nodrošinātiem arī šādai iespējai. Ja “Smejošais pūķis” nepaliks savā vietā šauruma dibenā, straumes to var ienest tik dziļos ūdeņos, ka viņi vairs nedabūtu to rokā. Vēl pastāvēja iespēja, ka taifūns varētu svaidīt šauruma seklos ūdeņus uz priekšu un atpakaļ kā vannā un kuģis tiktu satriekts gabalos.
Kad Hua atkal atgriezās krastā, viņa redzēja, kā Kvoks ar pamatīgo trīsi sāk celt laukā smago dīzeļmotoru. Lai arī trīsim bija gara svira un tā uzbūve daudzkāršoja kustības spēku, Kvoks izmantoja abas rokas, un viņa kustības bija lēnas no piepūles. Kvoks bija spiests piepūlēties, lai paceltu motoru pietiekami augstu. Jācer, ka trijkāja balsti izturēs, nodomāja Hua.
Kvoks turpināja cīnīties, un motors sāka pacelties no kastes centimetru pēc centimetra.
Mazliet vēlāk motors jau bija laukā no kravas nodalījuma. Tas tagad karājās trijkāja vidū, auduma aptverts, pāris metru virs kuģa klāja. Konstrukcija bīstami šūpojās līdz ar kuģi. Trijkāja balsti drebēja, un tā ārējā kāja pacēlās centimetru vai pāris virs kuģa klāja vienmēr, kad “Smejošais pūķis” atsitās pret fenderi. Jo augstāk motors pacēlās, jo svārstīgāk un nestabilāk veidojums turējās.
Cik augstu Kvoks grasās to celt, Hua prātoja.
Acīmredzot ari Kvoks bija nonācis pie secinājuma, ka motora vilkšana vēl kaut mazliet augstāk varētu būt pārāk bīstama, jo viņš pieslējās stāvus un pamāja, lai Hua un Vu pienāk tuvāk.
— Dažas papildu rokas tagad nāktu krietni par labu, — sauca Kvoks.
Kvoks piesēja motoru vietā un nolēca uz sauszemes, paņēmis līdzi nelielu vinču. Tšiongs viņam sekoja un saķēra mazāko trijkāji aiz virsējā balsta. Hua un Vu piesteidzās viņam palīgos. Trijatā viņi uzslēja trijkāji stāvus un izpleta balstus. Hua uz brīdi uzgūlās trijkājim ar visu ķermeni, lai pārliecinātos, ka tas ir stabils. Trijkāja augšpusē jau bija piesiets smags dzinējrats. Kvoks aptina tauvu ap dzinējratu un piesēja tās otru galu vinčai. Tad viņš piestiprināja vinču pie tauvas, kas bija apsieta apkārt lielam kaļķakmens bluķim.
Tšiongs, Hua un Vu saķēra motoru un grūda to uz krasta akmeņiem tik tālu, cik tas piekrita ar viņu spēku doties. Vēl mazliet, un viņi varēs pārvietot dīzeļmotoru uz trijkāja balstu krastā.
Kvoks nāca viņiem palīgā, taču motors joprojām viņiem bija par smagu. Tas bija pārāk zemu. Tā svars pieauga pārlieku ātri, kad viņi grūda un vilka to pret krastu. Viņi nespēja aizvilkt to līdz trijkājim.
Jēziņ, šitais nu gan sver, nodomāja Hua. Viņa vilka dīzeļmotoru krastā, cik tik spēja. Tauva griezās plaukstās un augšstilbu muskuļi svila, taču viņas mokasīnu zoles nedeva pietiekamu balstu uz slidenajiem krasta akmeņiem, un viņas kājas draudīgi slīdēja.
— Šitā tas nesanāks, — Kvoks kliedza. — Mums ir jāpārvieto krasta trijkājis tuvāk!
Taču tad tas var iekrist jūrā, nodomāja Hua.
Par līdzšinējiem lielāks vilnis ar spēku svieda “Smejošo pūķi” pret krasta klintīm. Fenderi saspiedās zem laivas tā, ka koka mala uzskrēja akmeņiem. Hua izdzirdēja draudošu krakšķi, it kā kaut kas lūztu.
Uz “Smejošā pūķa” klāja uzslietais trijkājis apgāzās, un četrsimt kilogramu smagais dīzeļmotors, kas karājās tā balstā, nāca viņiem virsū kā mīna.
— Uzmanieties! — iekliedzās Kvoks.
Hua atmuguriski nokrita zemē, un šausmās noskatījās, kā dizeļmotors traucas virsū viņas kājai. Hua iekliedzās un mēģināja aizripināties prom, taču vienlaikus viņa saprata, ka motors tuvojas pārāk ātri. Baisais dzelzs gabals satrieks viņas kāju driskās. Augšstilbu, celi, apakšstilbu, visu.
Hua aizvēra acis un gaidīja, kad sāksies sāpes.
Taču dīzeļmotors netika līdz viņas kājai, bet nogāzās dažus centimetrus no tās, tikai kāds mašīnas izvirzījums viņu aizskāra un ieplēsa skrambu kājā. Brūce uzreiz piepildījās asinīm, un bikšu starā izplīsa caurums, taču tas bija sīkums salīdzinājumā ar to, kas nupat gandrīz notika.
Trijkājis izlidoja krastā pakaļ motoram — trīs četrus metrus gari un apakšdaļā piecpadsmit centimetru resni, apaļi baļķi. Tie uzgāzās virsū motoram un tad novēlās sāņus.Viens no kokiem trāpīja Tšiongam tieši pa liela kaulu. Tšiongs iekliedzās un, sāpēs saviebies, sagrāba stilbu abām rokām. Ari mazākais trijkājis apgāzās. Tas sabruka tieši pār Vu, un viņš līdzi tam nogāzās gar zemi.
Kvoks noliecās pie Tšionga, kas mokās valstījās pa zemi.
— Vai smagi savainoja?
— Es… vēl nezinu, — novaidējās Tšiongs.
Kvoks palīdzēja viņam piecelties. Tšiongs nolaida svaru uz sadauzītās kājas un pārbaudīja, kādā stāvoklī tā ir. Viņš pamatīgi saviebās, taču spēja lietot kāju. Tātad tā visdrīzāk nav lauzta. Arī Vu bija piecēlies un izskatījās neskarts.
Hua pataustīja savu kāju un sāpēs sarāvās. Apakšstilbs smeldza, taču šobrīd tas nešķita pieminēšanas vērts. Kvoks piesteidzās pie Huas.
— Debestiņ, kā es pārbijos, — sauca Kvoks. — Vai tev viss kārtībā?
— Bez… problēmām, — teica Hua. — Kā ar motoru?
Kvoks pārbaudīja četrsimt kilogramu smago tērauda gabalu, kas nupat gandrīz bija sadragājis Huas kāju.
— Vai tas ir?… — jautāja Hua. — Tu domā, ka ar to viss ir kārtībā?
Kvoks pamāja.
— Domāju gan. Šitie ir diezgan izturīgi verķi.
Vismaz tas tagad ir uz. sauszemes, Hua pārgurusi nodomāja.
— Mums vajadzētu vēl uzcelt motoru mazliet augstāk,— teica Kvoks.
— Lai viļņi to neieskalo jūrā.
— Kur es varētu būt noderīgāka? — jautāja Hua.
Kvoks mirkli apdomājās. Viņš skatījās uz kuģi, kas aizvien spēcīgāk zvārojās un triecās pret fenderiem. Atdurierīces sāka plīst, no tām jau karājās biezas kaņepāju driskās līdz pat jūrai. Arī atlikušie kaņepāji sāka samalties mīksti. Fenderi vairs nespēs diez ko ilgi aizsargāt mazo kuģi no viļņu uzbrukumiem.