Mums sāk pietrūkt laika, nodomāja Hua.
— Uz “Smejošā pūķa” vajadzētu sasviest akmeņus svaram, — Kvoks šaubīdamies teica. — Taču…
— Es būšu uzmanīga, — apliecināja Hua. — Neiekritīšu jūrā.
Hua un stipri klibojošais Tšiongs sāka mest uz klāja dažāda lieluma akmeņus. Viņi mērķēja uz vietu, kur klāja aizsargam bija novietoti daži veci bambusa paklāji, taču daudzi akmeņi aizripoja tiem pāri un atstāja neglītas švīkas un iedobumus klāja lakotajā kokā. Tas noteikti nenāk par labu Kvoka laivai, nodomāja Hua. Taču šis tomēr ir labāks variants nekā tas, ja viss kuģis sašķīstu skaidās. Krasts, par laimi, bija pilns piemērota lieluma akmeņiem, tāpēc tos nevajadzēja vilkt no lielāka attāluma.
Hua pagriezās, lai dabūtu jaunu akmeni, un redzēja, ka Kvoks un Vu jau uzcēluši motoru mazliet augstāk. Darbs veicās ātrāk un drošāk tagad, kad zem viņiem vairs nebija zvārojošs kuģa klājs, bet gan stingra klints.
Kvoks un Vu uzcēla motoru uz kliņts un steidzās uz krastu. Kvoks, šķiet, bija nolēmis, ka viņi nepaspēs aizvilkt motoru līdz alai. Viņš pār margām uzkāpa uz “Smejošā pūķa” un nozuda kravas tilpnē. Vu satvēra
lielu kaļķakmens bluķi, pienesa to pie “Smejošā pūķa” un uzmeta uz klāja līdzās Huas un Tšionga agrāk sasviestajiem akmeņiem.
Vējš pastiprinājās, un Hua palūkojās uz horizontu.
Dzelzs pelēkie mākoņi bija zemāki nekā iepriekš un zem tiem tagad klājās pelēks plīvurs, kam vajadzēja būt lietum. Turklāt Huai šķita, it kā mākoņi virs lietus aizkara… mirkšķinātos. Vai varbūt mirkšķināšanās tomēr bija nepareizs vārds, jo viņas redzētā kustība bija vienlaidus, nepārtraukta. Varbūt tā bija tikai pārguruma vai piekusušo acu radīta ilūzija, taču šķita, ka mākoņu spilgtums nepārtraukti mainās. Horizonts mirguļoja kā televizors tumšā istabā, kam nogriezta skaņa.
Vēja šalkoņa pieņēmās spēkā un pārauga baisā rēkoņā. Huas blūzes piedurknes sāka plivināties vējā kā slikti kopā savilktas buras, un viņa juta, kā mati viļņojas Ildzi gaisa plūsmai. Vējš tik spēcīgi spiedās pret kājām un ķermeni, ka Hua bija spiesta mainīt pozu, lai nenokristu.
Hua redzēja, kā Kvoks iznāk uz klāja no “Smejošā pūķa” kravas nodalījuma. Viņš laikam bija dabūjis vaļā lūkas, jo kuģis acīm redzami iegrima dziļāk nekā pirms brīža. Hua redzēja, kā kuģa margas grimst zemāk un kā tā kustības kļūst mierīgākas, tā masai pieaugot. Viļņi vairs nespēja to tik spēcīgi mētāt pret daudz cietušajiem fenderiem. Tā bija laba zīme!
Kad Kvoks nolēca zemē, “Smejošā pūķa” klājs bija jau gandrīz vienā līmeni ar jūras virsmu. Drīz ūdens sasniegs klāju. Vai ar viņu sanestajiem akmeņiem pietiks, lai nogremdētu kuģi?
— Mums jābeidz, — noaurojās Kvoks. — Taifūns ir klāt!
32
Marti redzēja, kā pirmās sīkās baiļu trīsas pārskrien Kamillas sejai, kad ūdens līmenis kāpa gar viņu lieliem no potītēm uz ceļiem.
— Ūdens tātad arī sliktākajā gadījumā nevar pacelties tik ļoti, ka mēs noslīktu? — jautāja Kamilla.
Viņas balss piepeši bija baiļu pilna.
— Neāksties nu, — Marti nosmējās. — Tu taču pati redzi, cik šī ala ir augsta. Ūdens nevar pacelties līdz alas mutei. Pat ja tas tā izdarītu, mēs tiksim prom pa augšu.
Pēc brīža ūdens jau skalojās viņu ceļgalu augstumā. Par laimi, tas bija ļoti silts, droši vien gandrīz trīsdesmit grādu. Vismaz viņi te nenosals. Kamilla pavērsa skatienu uz augšu.
— Tas pirmais sašaurinājums… vai mēs tiksim tam cauri? Ja vajadzēs? Marti apdomājās. Sašaurinājuma vietā divi tievi kaļķakmens izvirzījumi
stiepās no abām pusēm gandrīz līdz šahtas vidum. Starp malām paliekošā vieta neapšaubāmi bija pārāk šaura, lai cilvēks tai tiktu cauri. Bet kā ar caurumiem to sānos? Vai tiem var tikt cauri? Nē, tie bija pārāk mazi.
— īsti neticu, — Marti godīgi teica. — Tas izskatās diezgan šaurs.
— Manuprāt, tas saspiedums nav sevišķi augstu, — piezīmēja Kamilla.
— Septiņi metri? Astoņi? Kā tu domā?
— Varbūt tomēr mazliet vairāk, — Marti pārlika.
Taču patiesībā viņa paša aprēķins bija sešarpus metru. Velns lai parauj,
tas vispār nav nemaz tik daudz, Marti drudžaini nodomāja. Ar to taču pietiks? Tam vajadzētu pietikt. Ja ar to nepietiks…
Doma ietriecās viņam prātā kā lode, un viņš mēģināja to uzreiz aizslaucīt no prāta. Jo tas nu bija kaut kas, par ko nepavisam nevajadzētu domāt.
— Necenties būt pārlieku optimistisks, — protestēja Kamilla. — Tas nevar būt augstāk par septiņiem metriem.
— Kaut vai, — piekrita Marti. — Taču neticu, ka tam ir kāda nozīme.
Ūdens līmenis cēlās gar viņu augšstilbiem centimetru pēc centimetra.
Drīz jau tas sniegsies līdz cirkšņiem. Cik ilgs laiks paies, pirms taifūns pāries, ja tas nāks tieši virsū, Marti sev jautāja. Diennakts? Mazliet vairāk nekā diennakts? Varbūt apmēram tā. Tas šķita nomācoši ilgs laiks, sevišķi, ja viņi visu laiku būs spiesti mērcēties jūras ūdenī. No otras puses, ja taifūns viņus tikai skartu tā, ka tikai tā mala pārietu salai, pārbaudījums visdrīzāk būtu cauri dažās stundās. Būtu patīkami zināt, kas ir sagaidāms.
Tad viņam prātā ienāca jauna, par iepriekšējo vēl drūmāka doma. Ja nu taifūns nogremdēs “Smejošo pūķi”? Ja nu Hua, Kvoks, Tšiongs un Vu noslīks? Tad neviens neieradīsies viņus izglābt. Neviens nezinās, kur viņi ir, un viņi lēnām nonīks no bada dabas izveidotajā cietumā.
Ūdens uzkāpa līdz jostasvietai.
— Manuprāt, ūdens līmeņa celšanās katrā ziņā nepalēninās, — konstatēja Kamilla.
Viņa atkal palūkojās uz augšu.
— Tas pirmais sašaurinājums, starp citu, ir jau nepatīkami zemu.
Kamilla juta, kā ūdens aizsniedzas līdz krūtīm.
— Paklau, Marti, man sāk kļūt mazliet bail, — teica Kamilla.
— Mēs noteikti tiksim cauri!
— Taču, ja ūdens pacelsies līdz tam sašaurinājumam…
— Tas neuzkāps tik augstu!
— Taču, JA tas pacelsies, vai tu domā, ka mēs varēsim nozāģēt to tievāko kaļķamens radzi? Mūsu naži ir gana stipri?
— Tas var būt pārāk grūts pasākums, — Marti šaubīgi teica. — Turklāt mēs taču pie tās nemaz netiekam.
Vismaz pagaidām ne, viņš nodomāja.
Ūdens tagad sniedzās līdz Kamillas kakla bedrītei. Ja tā turpināsies, viņai drīz vajadzēs kuļāties ūdenī. Ja ūdens līmenis noturēsies augstu daudzas stundas vai diennakti, viņi būs spiesti patiešām nopūlēties, pirms viss būs cauri.
— Kā ar mums būs, ja ūdens pacelsies vēl dažus metrus? — Kamilla krita panikā.
— Es neticu, tas vairs nevar…
Un tad ūdens ar joni pēkšņi triecās uz augšu — it kā alā piepeši būtu iešļākts ar tūkstoti ugunsdzēsības šļūteņu. Kamillai vajadzēja pastiepies uz pirkstgaliem, taču ūdens nežēlīgi kāpa gar viņas kaklu. Mirkli vēlāk viņas kājas vairs nesniedzās līdz dibenam, un viņa kuļājās ūdenī. Dažas sekundes, un Marti vajadzēja darīt tāpat.
Ūdens visu laiku riņķoja pa alu spēcīgos virpuļos, kas cēlās augšup, un alas griesti tuvojās biedējošā ātrumā. Pēc brīža lielākā ala bija jau pavisam zem ūdens un ūdens cēla viņus aizvien augstāk šaurajā, ventilācijas šahtu atgādinošajā caurumā.
Jēziņ, ja šādi turpināsies, nepaies ne mirklis, un mēs jau būsim zem tā iespieduma, nodomāja Marti. Sašaurinājums vēl pirms stundas bija drošā augstumā, daudzus, daudzus metrus augstāk. Neiespējami tālu. Taču tagad tas bija vien pāris metru attālumā. Marti nervozi saprata, ka ūdens dažās minūtēs pacēlies vismaz par trim metriem. Viņi peldēja jau apmēram vidū starp alas dibenu un sašaurinājumu. Viesuļvētras radītais vētras paisums, storm surgen, noteikti bija atsities pret Pūķa salu un to aptverošo sēkli.