Ja ūdens tikpat lielā ātrumā celsies vēl piecas minūtes…
Ūdens pacēla viņus augstāk. Šahta sašaurinājās un tuvināja viņus vienu otram aizvien vairāk, līdz viņu ķermeņi saskārās, vispirms brīvi un tad pamazām spiedās viens pret otru aizvien ciešāk.
Kad Marti palūkojās augšup, viņš re,dzēja, ka viņi jau tuvojas sašaurinājumam. Kaļķakmens radzes jau sāka aizsprostot šahtas vidu, un, jo augstāk viņiem būs jāceļas, jo tā kļūs aizvien šaurāka. Mazliet augstāk šahtā
pietiks vietas tikai vienam cilvēkam. Un, ja ūdens pacelsies līdz īstajam sašaurinājumam, viņi noslīks.
Tam joprojām bija grūti noticēt.
Nāve bija kaut kas, kas notika ar citiem cilvēkiem.
— Mēs drīz vairs neietilpsim šeit… vienlaikus, — elsa Marti. — Mums vajag… elpot pēc kārtas…
— Ok, — Kamilla piekrita. — Darām tā.
Šausmas un bezcerība spīdēja Kamillai acīs. Jēziņ, mēs šeit noslīksim, nodomāja Marti. Kamilla pieķērās ar rokām diviem kaļķakmens izvirzījumiem un nogrūda sevi uz leju. Marti pacēlās augšup viņai garām un elpoja negausīgi, dziļiem vilcieniem. Tad bija viņa kārta nolaisties zem ūdens. Kad viņu gandrīz kailie ķermeņi rīvējās viens gar otru, Kamilla piepeši saprata, pirmo reizi pa īstam saprata, ka viņi, iespējams, noslīks. Es tam neticu, viņa domās iekliedzās. Tā nevar būt patiesība, tā nevar būt patiesība, tas nevar notikt pa īstam!
Tas, kas vēl no rīta bija pilnīgi neiespējama un absurda doma, piepeši bija kļuvis par visticamāko iespējamību. Viņi dažu stundu laikā bija izdarījuši virkni sliktu izvēļu, citu pēc citas. Ja viņi būtu izvēlējušies ko citu, vismaz vienā no tiem izlemšanas punktiem, viņi joprojām būtu drošībā uz “Smejošā pūķa” vai varbūt jau Halonā.
Tagad bija par vēlu nožēlot.
Kad Kamilla atkal pacēlās ieelpot, viņa pamanīja, ka gaiss ir pilns smalka, auksta smidzekļa. Tas durstīja viņas seju simtiem ledainu adatu. Bija sācis līt, un lietus lāses sašķīda smalkā miglā, atsitoties pret šahtas sienām. Debesis vairs nebija zilas, bet gan melni pelēkas. Pēc brīža arī gar šahtas sienām šaurās tērcēs sāka līt brūns, dubļains ūdens. Kamilla noskatījās, kā tērces saaug kopā visu sienu nosedzošā, plūstošā plēvē. Šahtā līstošais ūdens vairs nebija skaidrs, bet pelēkbrūns un gandrīz necaurredzams. Lietum pastiprinoties, lejup sāka plūst mazas straumes, kas izšķīda neskaitāmos pilienos, uztriecoties šahtas sienām. Saule bija nozudusi, un piepeši bija gandrīz tumšs, ja neņēma vērā no augšas nākošo krēslaino, mainīgo gaismu. Ūdens šalkoņai un burbuļošanai pāri sāka skanēt arī grāvieni. Zibeņi, nodomāja Kamilla. Gaisma mirgoja, jo tuvojās zibeņi.
Gaisā driz jau bija tik daudz ūdens, ka kļuva grūti elpot. Marti saprata, ka viņi visdrīzāk neizdzīvos nakti, pat ja ūdens nepacelsies līdz sašaurinājumam.
Jo augstāk ūdens cēlās, jo garāku ceļu viņi bija spiesti mērot, lai palaistu otru elpot. Mēs nevaram tā turpināt bezgalīgi, nodomāja Kamilla. Kādā mirklī, agrāk vai vēlāk, viens no mums pieļaus kļūdu un noslīks.
Kad Kamilla nākamo reizi uzlīda ieelpot, alas vidū izvirzījušās radzes bija jau tik tuvu, ka viņa pirmo reizi spēja tām pieskarties ar roku un papētīt tuvāk. Vēl pirms maza brīža sašaurinājums bija tik tālu!
Tas, kas pirms mirkļa bija tikai biedējoša varbūtība, tagad bija kļuvis par gandrīz neizbēgamu pārliecību.
Drīz viņi vairs nevarēs paelpot. Tad paies minūte vai divas, līdz viņi būs spiesti atvērt muti. Un tad ūdens iekļūs plaušās. Tad varbūt vēl minūte plosošu sāpju un panisku spazmu, pirms viņi zaudēs samaņu. Un tad… tikai tumsa. Vienīgi tumsa, nekad vairs nekā cita. Ja vien mācības par dvēseles un ķermeņa atdalīšanos un pēcnāves dzīvi nav patiesas.
Kamilla diemžēl nekad nebija tām ticējusi.
Viņa cīnījās ar augošajām šausmām. Jābūt kādai iespējai tikt tam cauri, viņa domāja. Tas nevar tā beigties. Viss nevar tā izbeigties, vienā paņēmienā. Ne šādi, nebrīdinot. Ne tik pēkšņi!
Taču izejas nebija.
Mīļais Dievs, es tiešām šeit nomiršu, domāja Kamilla. Es noslīkšu šajā alā. Kā žurka. Kā maisā ūdenī noslīcināts kaķēns.
Viņa paviļāja domu galvā. Vēl pat tagad, kad viss savā ziņā bija jau noticis un bēgšanas iespēju vairs nebija, to bija neiespējami aptvert. Tātad tā ir taisnība, domāja Kamilla, savas nāves īstumu var patiešām aptvert tikai tad, kad tā pienāk, sprieda Kamilla. Tikai tad, kad tā ir tik tuvu, kad zināms datums vai vismaz mēnesis.
Līdz tam nāve ir vienīgi tāla abstrakcija.
Kamilla palaida Marti ieelpot. Viņa juta, kā asas šausmas deva ceļu pakļāvībai un smagām skumjām. Cik stulbi, nodomāja Kamilla. Turklāt Marti vajadzēja būt vēl sliktāk. Marti droši vien visā vainoja sevi. Lai gan patiesībā
vainīga bija viņa. Jo tieši viņa bija ierosinājusi, lai viņi apstājas papētīt šo nolādēto žurku slazdu!
Viņi atkal apmainījās vietām. Sašaurinājums bija vairs tikai trīsdesmit centimetru augstāk. Lietus ūdens gāzās lejup, un Kamillai sejā šļakstījās dubļi un ūdens. Tam par spīti, viņa tagad redzēja, ka viena no šauruma vidū iestieptajām kaļķakmens radzēm ir tikai plāna mēle. Šaurākajā vietā tā nebija ne desmit centimetru bieza. Kaļķakmens bieži bija salīdzinoši mīksts. Vai viņi spētu pārzāģēt radzi ar saviem nažiem? Ja viņiem paveiksies, viņi varētu tikt cauri sašaurinājumam. Gaisā šļakstošo netīrumu dēļ Kamillai bija grūti saredzēt, kas bija tam otrā pusē, taču viņi vismaz iegūtu mazliet laika.
Kamilla ar pirkstiem atrada stingru atbalstu kādā plaisā un uzvilka sevi augstāk. Viņa paņēma nirēja nazi no jostas un sāka dauzīt radzes šaurāko vietu ar naža spēcīgo asmeni. Taču akmens nebija gluži tik mīksts, kā viņa bija cerējusi. Pirmie sitieni atstāja tikai nomācoši mazus, tikko manāmus iegriezumus. Taču Kamilla sita atkal, vēl un vēl, līdz Marti viņu prasīgi parāva aiz kājas, un viņa saprata, ka ir viņa kārta elpot.
Marti bija apjautis, ko Kamilla mēģina, un savā reizē devās uzbrukumā akmens radzei. Kamilla redzēja, kā Marti kājas kustas sitienu ritmā. Kad viņi atkal apmainījās vietām, Kamilla satrūkās, pamanot, cik maz vietas vēl atlicis. Viņas galva vairs neietilpa stāvus, bet vajadzēja pagriezt seju tieši uz augšu, lai spētu elpot.
Ja viņi nedabūs to nolāpīto kaļķakmens izvirzījumu nost…
Kamilla turējās ar otru roku pie klints, un viņas labā roka dauzīja naža asmeni pret kaļķakmeni tik spēcīgi, cik vien viņa spēja. Sitienus varēja sajust līdz pleciem un sprandam. Kaļķakmenī nu bija parādījusies mazliet drošāka, krietni dziļāka rieva. Viņi bija pāgriezuši pušu jau gandrīz trešo daļu radzes. Taču vēl bija palikušas divas trešdaļas, un viņiem atlikušais laiks ātri iztecēja. Naži sāka notrulināties. Turklāt ūdens slāpēja sitienus un pavājināja to spēku.
Marti pacēlās Kamillas vietā.
Mēs neizdzīvosim, Marti drudžaini nodomāja, mēs noslīksim šajā nolādētajā, šaurajā klints bedrē. Šīs ir beigas, mums nekad nevajadzēja braukt
šurp, es un manas sātaniski stulbās apsēstības, kāpēc es nevarēju ļaut, lai tas tā paliek. Un kāpēc man vajadzēja vilkt šurp arī Kamillu, lai viņa nomirtu reizē ar mani!