Tas nozīmēja, ka viņš nomirs daudz bēdīgākā veidā.
Tieši kad viņš grasījās padoties, viņš juta, kā Kamilla noslīd lejup pie viņa. Kamillas rokas saspiedās ap viņa jostasvietu, un tad Kamilla grūda viņu augšup, aizvien augstāk un augstāk, un viņš juta sāpes, kad asais kaļķakmens skrāpēja viņa muguru un krūtis, taču Kamilla joprojām neatlaidīgi stūma viņu uz priekšu, un tad…
…viņa galva pacēlās virs ūdens, un viņš klepoja ūdeni laukā no mutes un tā vietā, sēkdams un rīstīdamies, iesūca gaisu.
Viņš juta, kā Kamillas seja aizskar viņa vēderu, un tad viņš dzirdēja, kā arī Kamilla velk skābekli plaušās. Marti redzēja, kā milzīgi zibeņi pāršķeļ melnās debesis, un pērkona grāviens plēsa pušu ausis. Viņiem virsū no šahtas augšpuses šļācās dubļains ūdens, taču tam tagad nebija nekādas nozīmes.
Viņš atkal varēja elpot! Turklāt viņi atkal ietilpa šahtā, abi blakus. Viņu ķermeņi gan bija cieši piespiesti viens otram, taču abu galvas bija gaisā vienlaikus. Kā tas bija iespējams?
— Ka… kas notika? — Marti nobuldurēja.
— Es paliku zem ūdens, — elsoja Kamilla. — Domāju, ka nu ir beigas. Taču tad es nolēmu, ka vēl pēdējiem spēkiem mēģināšu radzi dabūt nost, izlaužot. Izmantoju nazi par sviru.
— Laba ideja, — Marti uzslavēja.
— Es domāju, pat ja nazis salūzīs, tam tobrīd vairs nebūs nozīmes. Tas vairs neko nemainītu. Atradu mazu plaisu, iespiedu tajā asmeni un griezu tik spēcīgi, cik spēju. No sākuma šķita, ka nekas nenotiek, taču tad tā nolāpītā radze pēkšņi nokrakšķēja un lidoja lejup, un es jau paspēju nobīties, ka tā trāpīs tev.
— Netrāpīja, — teica Marti. — Paldies! Šķiet, tu nupat izglābi mums dzīvību!
Taču, palūkojies augšup, viņš redzēja, ka šahta pēc pāris metriem atkal saspiežas šaurā piltuvē. Ja vētra uzstums ūdens masas vēl divus metrus augstāk, viņi būs tikai pagarinājuši savu agoniju.
— Ūdens joprojām ceļas, — Kamilla pēc brīža teica.
Viņas balss bija nogurusi un nomākta. Itin kā viņa būtu nolēmusi padoties. Pēc pusstundas augstākais sašaurinājums bija jau nelāgi tuvu. Vairs tikai divdesmit, trīsdesmit centimetru, un Marti pleci vairs netiks cauri. Kamilla varēs uzstumties varbūt pusmetru augstāk, taču tad tunelis arī viņas izmēriem kļūs par šauru.
— Tad nu tā, — Kamilla nedzīvi sacīja. — Ūdens sāk sniegties man līdz sejai. Mums droši vien atkal ir jāmainās. Neietilpsim šeit blakus!
— Tev vajadzētu spēt tikt garām, tu tiec mazliet augstāk nekā es.
Kamilla kaut kam pieķērās un uzvilka sevi augstāk. Viņas ciskas un stilbi
pacēlās augšup gar Marti seju. Marti redzēja, kā Kamilla meklē balstu kājām un novieto tās uz atrastām kaļķakmens radzēm.
Ūdens pacēlās līdz Marti sejai, un viņš uzstūmās augstāk, Kamillai starp kājām, tik augstu, cik vien varēja. Tad viņš caur matiem sajuta grumbuļaino
kaļķakmeni sitamies pret galvas ādu. Viņš atkal varēja elpot, taču viņa mute bija tikai divdesmit centimetru virs ūdens. Pakausis un galvas virsma bija cieši klāt akmenim, un Kamillas pavēdere apstādināja viņa zodu.
— Tālāk par šejieni mēs vairs netiekam, — teica Kamilla.
Marti būtu gribējis strīdēties pretī, taču tas, ko Kamilla teica, nenoliedzami bija taisnība. Pirmajā sašaurinājumā viņu ceļu aizsprostoja tikai neliela kaļķakmens radze, taču šajā reizē visa ala saslēdzās šaurā, pēc formas gandrīz apaļā caurulē kā lielas piltuves kakls. Sašaurinājums bija vismaz pāris metru garš. Tālāk, šahtas augšdaļā, tas paplašinājās, taču tam no viņu viedokļa vairs nebija nekādas nozīmes. Viņi nekad nespēs alu pietiekami paplašināt divu metru garumā, izmantojot vienīgi jau pavisam notrulināto nazi.
Atliek vien cerēt, ka ūdens vairs necelsies, Marti domāja.
35
Hua, Kvoks, Tšiongs un Vu salikuši sēdēja alā, patvērumā no vētras. Hua nespēja iztēloties, kā būtu bijis ārā. Gar salas nogāzēm plūstošais lietusūdens šļācās gar alas muti kā smagas straumes, caur kurām brīžiem bija grūti kaut ko saredzēt.
Kad Hua aizgāja palūkot, kas notiek laukā, viņa satrūkās no ieraudzītajām šausmām. Mākoņu sega bija gandrīz melna, un no tās bez pātraukuma šķēlās milzīgi, daudzzaraini zibeņi. Tie ik pa brīdim izvija debesīs spožus gaismas svītru tīklus.
Pērkona grāvieni tagad skanēja bez pārtraukuma un iztrūcinoši skaļi, un tikai vēja neprātīgie švīksti tos šķēla pušu. Viņi bija kalna aizsegā, taču jau mazliet tālāk sāņus mežonīgi ātras brāzmas nesa sev līdzi lietu kā gandrīz līmeniskas pātagas. Visa pasaule nu bija tik pilna ūdens gāzmu, ka Hua brīnījās, vai starp lāsēm atliek kaut cik vietas gaisam.
Zibeņu gaismā izskatījās gluži tā, itin kā Halonas līča salu skaits pēkšņi būtu daudzkāršojies. Jūra bija piepildījusies mazām saliņām ar augstām virsotnēm. To bija simtiem un atkal simtiem. Tas bija dīvaini, jo iepriekš tajā pašā vietā varēja redzēt vien dažus desmitus kaļķakmens tapu, kas sniedzās no jūras. Uz brīdi Hua jau paspēja nodomāt, ka viņa redz halucinācijas. Tad viņa saprata, ka tie tūkstoši jauno, no jūras izlīdušo pauguru nebija salas, bet gan neaptverami lieli un biedējoši šķautņaini viļņi. No sākuma tie uz mirkli izskatījās sastinguši un nekustīgi kā salas, taču ilūzija radās tikai neparastā izmēra dēļ. Kad Hua sekoja viļņiem ilgāk, viņa
pārliecinājās, ka tie ceļas un nolaižas, un kustas uz priekšu tāpat kā mazākie viļņi. Tikai tie bija daudz lielāki par parastajiem, un to kustības bija lēnākas un mierīgākas.
Hua nekad nebija redzējusi tādus ūdens kalnus, tikai attēlos un filmu fragmentos. Tiem vajadzēja būt krietni augstākiem par divdesmit metriem. Starp tiem šur tur bija arī vēl krietni augstāki milzeņi, kas radās, daudziem lieliem viļņiem saplūstot. Prāvāko ūdens piramīdu virsotnes nepazuda pat tad, kad tie aizgāja aiz Mazā pūķa. Hua skatījās uz milzu viļņiem zibeņu svārstīgajā gaismā un sajuta vieglu neticību, saprotot, ka prāvākās putu galotnes sniedzās virs Mazā pūķa augstākās virsotnes.
Tas šķita neiespējami. Hua prātā izdarīja ātru trigonometrisku aprēķinu, taču viņai bija grūti noticēt tā rezultātam. Es noteikti izrēķināju nepareizi, Hua domāja. Pasaulē nevar būt četrdesmit piecus metrus augsti viļņi. Varbūt šobrīd man galva īsti nestrādā.
Turklāt šajos ūdeņos pat teorētiski nevarēja būt tik lieli viļņi, sprieda Hua. Ūdens vietām bija tik sekls, ka četrdesmitmetrīgs vilnis būtu sašķīdis vēl tālu jūrā. Taču tad viņa apjauta, ka vētra pacēlusi ūdens līmeni tā, ka tas tagad ir daudz, augstāk nekā parasti. Normālā situācijā milzu viļņi nevarētu saglabāties nesašķaidīti pat arhipelāga ārējās teritorijās, taču tagad tie kustējās virs taifūna paceltā ūdens matrača.
Ar šausminošu spēku brāzmojošais vējš norāva no viļņu virsotnēm ūdeni un izsvaidīja to uz visām pusēm kā pelēkbaltus plīvurus, kas visu laiku mainīja veidolu. Te taču ir kā vēja tunelī, domāja Hua. Ja kāds nelaimīgs kuģa avārijā cietušais tagad būtu jūrā, glābšanas vestes turēts,, viņš noslīktu, pat ja spētu noturēt galvu virs viļņiem. Gaisā gluži vienkārši bija pārāk daudz ūdens. Gāza kā ar spaiņiem, un gaiss bija pilns ūdens smidzekļa, ko vējš pacēla no jūras.
Jūras virsma viļņojās vairs tikai dažus metrus zemāk par alas muti, un ik pa brīdim lielāki, salas krastu apvijuši viļņi pacēla jūru līdz viņu augstumam tā, ka baltas putas un ūdens aizšļakstījās līdz viņu slēptuves galam. Par laimi, lielāki ūdens kalni sašķīda jau šauruma sākumā, un viņu ala bija puslīdz šauruma vidū un nosargāta. Mazliet satrūkusies, Hua saprata, ka