tad, ja ala būtu tuvāk šauruma sākumam, jau pirmie milzu viļņi būtu to izskalojuši tukšu. Varbūt mēs arī tagad neesam nemaz gluži drošībā, nodomāja Hua. Ja vētra kļūs vēl spēcīgāka vai ja vētra atkal mainīs virzienu, bangas sasniegs arī mūs.
Jūra kustējās negausīgi un nemierīgi, it kā tā būtu milzīgs, primitīvs planētas izmēra dzīvnieks. Pūķis, kura astes gala cirtiens bija radījis Halonas līča arhipelāgu. Zibeņošana uz brīdi pātrūka pavisam. Viļņi, klintis un koki pazuda tumsā, un Hua dažas sekundes neredzēja nekā, vien melnumu. Tad debesis atkal uzsprāga apžilbinošā spožu gaismas svītru tīklā.
Vienmēr, kad lielāks vilnis trāpīja Mazajam pūķim, visa sala nozuda. Tā uz vairākām sekundēm izgaisa skatienam baltās putās, kas šāvās augstu pret debesīm. Tad parādījās vispirms daži un tad aizvien vairāk melnu klinšakmeņu. Ūdens plūda starp tiem atpakaļ jūrā kā simtiem mazu krāču un ūdenskritumu. Krāču straumes susēja ātri, taču tās nekad nepaspēja izžūt, pirms jauns ūdenskalns atkal apraka salu.
Hua zināja, ja cilvēks iekristu starp putām un uztriektos krastam, viņam vairs nebūtu nekādu iespēju palikt dzīvam pat pēc pirmā trieciena. Ja es tur nokristu, tad pārvērstos par malto gaļu, nodomāja Hua.
Zibens gaismā viņa redzēja, kā kaut kas līdz ar vēju tuvojas no salas virsotnes. Tas bija koks, vesels koks, ar stumbru, lapotni un saknēm. Vējš to bija izrāvis no zemes un aizrāvis sev līdzi. Hua uz mirkli jau sabijās, ka stumbrs ietrieksies alas mutē un sviedīs pret viņiem asas skaidas, taču tad vējš to atkal satvēra, un koks labu gabalu laidās pa gaisu gandrīz horizontāli. Tas iekrita jūrā daudz tālāk, teju pie Mazā pūķa krasta, un gandrīz uzreiz nozuda milzīga viļņa nestajās putās.
Huai uznāca drebuļi, un viņa ielīda atkpakaļ alā. Viņa iesāņus paskatījās uz lielo, melno plastikāta maisu, kas gulēja starp citām mantām, un nevilšus nodrebēja, atcerējusies, kas tajā iekšā. Būtu patīkami, ja tas maiss nebūtu ar mums, nodomāja Hua. Varbūt vajadzēja ļaut tam aizskaloties jūrā.
— Par laimi, mēs neesam tur laukā,,— Hua kliedza, cenšoties pārspēt viļņu un vēja rēkoņu. — Neticu, ka mēs būtu izdzīvojuši, ja būtu devušies prom no šejienes!
Kāds gan ir vēja ātrums, domāja Hua. Divsimt kilometru stundā? Droši vien vismaz tik daudz. Piektās pakāpes taifūna robeža sasniedza 250 kilometru stundā. Tāds vējš jau radīja sešsimt kilogramu lielu spiedienu uz kvadrātmetru. Taču spēcīgākais Klusajā okeānā pēdējo desmit gadu laikā redzētais taifūns bija radījis vēju, kura pamatātrums bija virs 300 kilometriem stundā. Atsevišķas brāzmas bija vēl daudz stiprākas. Tik spēcīgs vējš varētu paraut cilvēku līdzi un aizmest kaut kur tālu prom. Tas varētu ielauzt ēku sienas un noraut jumtus, ja tās nebūtu būvētas tā, lai spētu izturēt tik lielu vēju.
Tikai ļoti retas ēkas bija celtas, lai varētu izturēt piektās pakāpes taifūnus.
Vai arī šī jau bija skalu pārsniedzoša, atmosfēras sasilšanas radīta supervētra? Sestās pakāpes taifūns? Hua nemācēja droši teikt, taču viņai tas šķita iespējams, jo lielāko viļņu vidējais augstums bija apstulbinošs. Absolūti iracionāls.
Hua prātoja, kāda būtu sajūta vēja nestajā lietū. Ja lāses joprojām bija tikpat lielas kā sākumā, lietus droši vien būtu kā nebeidzami pātagu sitieni. Ar ātrumu 250—300 kilometru stundā nākošs lietus jau spētu saraut drēbes lupatās un noplēst ādu un gaļu no kauliem.
— Es nekad neko tādu neesmu redzējis, — Kvoks sauca viņai ausi. — Neticu, ka kāds ir jelkad redzējis tādu vētru. Tāda nemaz nav iespējama!
Parasti tiešām nebūtu iespējama, Hua sērīgi nodomāja. Taču Tonkinas līča ūdeņi šajā vasarā bija sasiluši līdz trīsdesmit un vietām pat trīsdesmit trim grādiem. Un galvenais bija tas, ka tie bija sasiluši ļoti dziļi. Ūdens slānis, kas bija siltāks par 26 grādiem, pēc mērījumiem daudzviet pārsniedza simt metru dziļumu.
Ūdens temperatūra radikāli ietekmēja taifūna stiprumu. Ja siltā ūdens slānis sniedzās ievērojami dziļāk par lielāko viļņu augstumu, pat taifūna saceltie milzu viļņi vairs nespēja noslāpēt vērtas niknumu, uzceļot virspusē vēsāku, nomierinošāku ūdeni. Karsta okeāna radīts briesmonis dotos uz priekšu, nevis pamazām pavājinoties, bet gan aizvien pastiprinoties. Tas negausīgi uzsūktu sevi aizvien vairāk spēka un iznicinošas enerģijas no siltā jūras ūdens, līdz beidzot sašķaidītu sevi lupatās, kad satiktu pirmo sauszemi vai pietiekami lielu salu.
Hua atminējās, ko Apvienoto Nāciju katastrofu palīdzības koordinators bija teicis 2005. gada janvārī, neilgi pēc tam, kad Otrajos Ziemassvētkos cunami bija triecies pret Sumatras, Taizemes, Mjanmas, Tamilnādas un Šrilankas krastiem un nogalinājis trīssimt tūkstošus cilvēku. Atcerieties, ka šī vēl nav vissliktākā iespējamā nelaime. Šī vēl ne tuvu nav vissliktākā iespējamā nelaime. Vissliktākā iespējamā nelaime ir vismaz simt reižu sliktāka.
Hua pēc tam bija apdomājusi viņa vārdus daudzas reizes un skatījusies uz noputējušo un valstu robežu ziņā jau ļoti novecojušo pasaules karti, kas bija uzkārta pie viņas darbistabas sienas jau pirms gadu desmitiem. Viņa bija domājusi, kas notiktu, ja piektās vai sestās pakāpes taifūns kādu dienu trāpītu, piemēram, pa Bengālijas līča tālāko galu tieši no dienvidiem. Ūdens paceltos vismaz par divdesmit pieciem metriem, un liela daļa Bangladešas un Rietumbengālijas iedzīvotāju noslīktu. Kad vēja ātrums divkāršojas, enerģijas daudzums astoņkāršojas, taču viļņu uzņemtā enerģija palielinās vismaz sešpadsmit reižu, jo viļņi darbojas kā vēja enerģiju savācošas buras. Jo augstāk celtos viļņi, jo vairāk tiem būtu vēju savācošas virsmas.
Ko sestās pakāpes taifūns izdarītu lielajām pilsētām, kas gadītos ceļā? Tokijai, Džakartai, Mumbajai? Ko tas izdarītu ar piekrastes atomenerģijas kompleksiem? Pēc Fukušimas tie bija nodrošināti pret desmit vai piecpadsmit metru augstām bangām, taču atmosfēras sasilšanas radīta supervētra sliktākajā gadījumā spētu pacelt jūras virsmu vēl daudz vairāk. Turklāt vēja saceltie milzu viļņi varētu ievelties dziļi sauszemē pa bangu izveidotu matraci kā tagad šeit. Un, kaut kam uzduroties, tie radītu bangas, kas sistos vēl augstāk.
Vai viņus aptverošā putu un zibens elle jau bija šāda supervētra? Visu ierasto ar savu iznīcības spēku pārsniedzošs, atmosfērā izvadītās pārmērīgās siltuma enerģijas un ūdens tvaika radīts briesmonis?
Lai Dievs mūs sargā, Hua domās nopūtās. Un lai Dievs sargā visus Haifonas, Halonas līča un neskaitāmo citu piekrastes pilsētu un ciemu iedzīvotājus!
36
Apstājies, necelies vairs, esi labs, necelies vairs, lūdza Kamilla.
Taču ūdens viņai nepakļāvās. Tā virsma rāpās augšup, centimetru pēc centimetra. Drīz tas atkal sniedzās Marti līdz kaklam, tad līdz vaigiem. Kamilla pamainīja pozu tā, ka Marti izdevās pasliet galvu vēl mazliet augstāk. Viņi spiedās viens pret otru ciešāk nekā pirms tam. Kamillai šķita, ka ribas jau sāk sakļauties un gaiss spiežas laukā no plaušām. Marti galva bija viņai starp krūtīm, un asie izvirzījumi un kaļķakmens radzes sāpīgi dūrās mugurā un dibenā. Mūsu papildlaiks sāk iet uz beigām, nodomāja Kamilla.
— Marti… vai tu zini… — Kamilla nogurusi jautāja. — Kad cilvēks slīkst, kā tieši viņš nomirst?
— Vai tu esi droša, ka gribi zināt?