Kamilla pamāja.
— Ja nezina, tad visu ko iztēlojas. Tas ir vēl ļaunāk!
Ko no visa man vajadzētu stāstīt, prātoja Marti.
— Tajā brīdī, kad cilvēks vairs nespēj aizturēt elpu un ievelk ūdeni, bieži rodas tā saucamās balsenes konvulsijas, kad ūdens pieskaras balss saitēm. Muskuļi piepampst un pārtrauc elpošanas refleksu. Sākas smakšana, skābekļa trūkums kļūst bīstams, acīs satumst, un tad zūd samaņa. Domāju, ka ir daudzi sliktāki veidi, kā aiziet.
— To bija… labi dzirdēt, — teica Kamilla. — Paldies!
Diemžēl visiem cilvēkiem nerodas balsenes konvulsijas, viņi ievelk ūdeni plaušās, domāja Marti, un tas jau bija bēdīgāks veids, kā nomirt.
— Ja… ja šeit izies slikti… es darītu tā, ka pēdējās minūtēs saelpotos, ātri elsojot, tik dziļi, cik iespējams, un tad mēģinātu aizturēt elpu tik ilgi, līdz zaudētu samaņu. Ar pietiekami lielu saelpošanos tam vajadzētu izdoties. Vairāki mani paziņas, kas ir mēģinājuši sasniegt ilgniršanas rekordu, ir tādā veidā miruši. Šādos apstākļos tas tomēr varētu būt… vieglākais veids…
— Paldies par padomu, — Kamilla teica.
Ūdens turpināja celties augšup bez žēlastības.
— Šķiet, ka tās tagad būs beigas, — nopūtās Marti. — Ūdens sāk kāpt man gar seju!
— Mums jāelpo atkal pēc kārtas, — teica Kamilla. — Un tad, kad tu vairs netiksi elpot, es elpošu arī par tevi. Es šeit tieku daudz augstāk nekā tu. Nolaidīšos ik pa brīdim zemāk un iepūtīšu gaisu tev mutē.
Cik daudz papildu laika tas triks mums dos, Marti drūmi domāja. Desmit minūtes? Piecpadsmit?
— Es ellīgi atvainojos, ka atvilku tevi šurp, — Marti ar nožēlu teica.
— Taču man patiešām neienāca prātā, ka tas varētu tā izvērsties.
— Eh, es taču gribēju nākt šīs alas izmeklēt, — Kamilla nomurmināja.
— Patiešām ģeniāla ideja!
Kamilla atcerējās vārdus, ko bija izteikusi mazliet vēlāk pēc viņu izbraukšanas no Halonas. Šī tātad būtu īsta alu nirēju paradīze. Tā nu gan. Patiešām!
Ja gribu Kamillai vēl ko pateikt, tagad ir mana pēdējā iespēja to izdarīt, nodomāja Marti.
— Kamilla, es… — viņš iesāka.
Un tad viņš pēkšņi kaut ko atcerējās. Kaut ko, kam visu laiku vajadzēja būt pašsaprotamam, bet kas ienāca viņam prātā tikai tagad.
Kāpēc es to neiedomājos jau agrāk, Marti domās izsaucās.
Tas varētu nostrādāt, viņš drudžaini nodomāja. Ceļš nenoliedzami bija diezgan garš, un viņš sāka nogurt. No otras puses, viņiem nebija nekā, ko zaudēt. Ja viņam izdosies, viņi varbūt pat izglābsies, bet neizdošanās nekā nemainīs. Ja viņš nemēģinās, viņi noteiķti nomirs pēc dažām minūtēm.
Marti sāka elpot ļoti ātri, elsodams, lai piepildītu audus ar iespējami lielāku daudzumu skābekļa.
— Ko tu plāno? — Kamilla strauji jautāja.
— Es drīz būšu atpakaļ, — Marti atbildēja starp elpas vilcieniem.
— Tev nav nekādu iespēju tikt līdz alas mutei, pirms beidzas gaiss! — izsaucās Kamilla. — Turklāt laukā ir taifūns! Esi labs, neej. Lūdzu, esi tik labs, neatstāj mani šeit nomirt vienatnē!
— Es aizpeldēšu tikai… paņemt harpūnas, — paskaidroja Marti. — Tām… ir… tukši viduči. Varam varbūt… elpot… caur harpūnām.
Marti sāka lēnām laisties lejā garām Kamillai. Šaurības dēļ tas bija grūti.
— Nāc drīz atpakaļ, — lūdza Kamilla.
Līdzko pietika vietas, Marti pacēla roku taisni augšā un ātri nogrima zemāk šahtā. Tā bija tik šaura, ka viņš vēl nespēja apgriezties, taču viņš pieķērās radzēm un grūda sevi lejup, lai virzītos ātrāk.
Tad viņš bija šahtas lejasdaļā. Ūdens bija ogļu melns. Viņš ieslēdza lukturi pie jostas, taču nepaņēma to rokā. Viņam vajadzēja abas rokas izmantot peldēšanai, jo pleznas bija palikušas lielajā alas zālē. Lukturis viņu pārlieku palēninātu, ja viņš to turētu rokā.
Marti peldēja uz priekšu mierīgiem, skābekli taupošiem vēzieniem. Vienlaikus viņš domās skaitīja sekundes. Viņa instinkti kliedza, ka vajadzētu darboties straujāk un dabūt harpūnas pēc iespējas ātrāk, pirms beidzas skābeklis. Viņš tomēr no ilgās pieredzes zināja, ka viņa organisma skābekļa patēriņš miera stāvoklī ir daudz mazāks par normu. Viņš spēs peldēt zem ūdens ilgāk, ja kustēsies pietiekami lēni.
Četrdesmit piecas sekundes, teica skaitītājs viņa galvā, kad viņš bija gaiteņa beigās, tur, kur sākās lielā zāle. Viņš uz mirkli apstājās, lai novērtētu situāciju. Vietas bija pārsteidzoši grūti atpazīt tagad, kad viss bija zem ūdens.
Viņš planēja bezsvara visumā un pakustināja luktura gaismas kūli. Lielās alas ūdens nemierīgi kustējās. Kustības noteikti radās no viļņiem, kas sašķīda pret krastu. Lai arī sitienu spēks pa ceļam kļuva vājāks, Marti juta, kā straumes mētā ūdeni uz priekšu un atpakaļ, pret alas dibenu un tad atkal pretējā virzienā.
Kur gan tieši viņi bija atstājuši harpūnas, Marti drudžaini apsvēra. Tagad nebija laika nevienai kļūdai. Kaut viens nepareizs aprēķins, un viņš
noslīks, un vienlaikus i/.dzisīs arī Kamillas pēdējā cerība. Kāpēc viņš jau agrāk nebija izdomājis, ka viņiem būtu labums no harpūnām!
Marti peldēja pret vietu, kur, viņaprāt, bija baseina mala. Harpūnu metāla daļām vajadzētu iemirdzēties luktura gaismā, taču viņš neredzēja atspīdumu. Esmu nepareizajā vietā, domāja Marti. Taču kurš virziens ir īstais? Vai viņš bija pārāk pa kreisi vai pārāk pa labi? Vai varbūt viņš vēl nebija pietiekami tālu? Vai ūdens bija pacēlies tik strauji, ka tas bija pārvietojis harpūnas?
Marti paņēma lukturi rokā un ļāva gaismas stariem pārtaustīt alas dibena līdzeno klinti.
Joprojām nekā.
Es tās neatradīšu, nodomāja Marti. Viņš jau griezās atpakaļ, kad piepeši kaut kas vāri iespīdējās viņa redzesloka malā. Viņš piepeldēja tuvāk — un ieraudzīja abas harpūnas.
Ūdens ceļoties bija ieskalojis tās dziļāk alā, taču tās bija uzskrējušas asu radžu veidotam sablīvējumam un tur apstājušās. Marti maska un pleznas bija tām blakus, Kamillas niršanas piederumus nevarēja redzēt. Marti uzslidināja pleznas kājās un masku uz sejas. Tas paņēma dažas vērtīgas sekundes, taču pleznas paātrinās peldēšanu un samazinās skābekļa patēriņu, un ar masku uz acīm viņš redzēs labāk.
Tad viņš paķēra harpūnas un peldēja atpakaļ uz garo gaiteni. Diafragma atkal sāka sažņaugties no skābekļa trūkuma. Esmu bijis zem ūdens pārāk ilgi, viņš nodomāja. Šoreiz būs tiešām knapi.
Marti metās uz priekšu pa gaiteni. Cik vēl ilgi, viņš domāja. Skābekļa trūkums palielinājās. Bija tā, it kā viņš atkal būtu skrūvspīlēs, kas ar katru griezienu aizvien ciešāk spiestu krūškaulu pret mugurkaulu tā, ka tie grasītos salūzt. Viņš bija spiests pārvarēt spazmu pēc spazmas, taču tad tās par brīnumu atlaidās. Arī krūtis spiedošās sāpes kļuva vieglākas, un viņš piepeši jutās labāk.
Ko tas nozīmē?
Jēziņ, es zaudēju samaņu, pazibēja prātā.
Tad skurstenis bija jau priekšā, un viņš pagriezās augšup un atspērās ar pleznām. Viņš izslīdēja caur pirmo sašaurinājumu un jau redzēja Kamillas
kājas ūdenī tieši augšā. Taču kaut kas nebija kārtībā, jo Kamillas kājas dīvaini raustījās, kā krampjos. Ledainas bailes sagrāba Marti sirdi, kad viņš saprata, ka Kamilla smok. Ūdens bija pacēlies tik augstu, ka viņa vairs nespēja elpot.
Marti nosvieda lukturi un otru harpūnu un mēģināja nolauzt savas harpūnas cauruļveida daļas. Tās bija pārsteidzoši cieši sastiprinātas, un pirkstiem vairs nebija ierastā spēka. Cauruļu gabali neļāvās tikt atrauti viens no otra.