Acīs jau sāka migloties, un viņš saprata, ka dzīvība ir uz naža asmens. Viņš zaudēs samaņu kuru katru brīdi. Vēl ne, Marti drudžaini domāja, vēl ne. Mīļais Dievs, ļauj man palikt pie samaņas vēl brīdi, vēl mazu brīdi.
Miglaina ēna sāka pārmākt viņa skatienu, taču viņš saņēma visus atlikušos spēkus vēl pēdējam bezcerīgajam mēģinājumam, saspieda harpūnu tik spēcīgi, cik spēja, un…
…pagrieza, un…
…šķēpa gabali atdalījās viens no otra.
Marti pacēlās augstāk ar cauro caurules gabalu rokā, taču tad Kamillas ķermenis, kas traki raustījās, viņu apstādināja. Tālu lejā joprojām spīdošā kabatas luktura gaismā viņš redzēja, ka ūdens virsma ir pavisam tuvu, un saprata, ka ar caurules garumu, iespējams, pietiktu. Marti pagrūda Kamillu prom no ceļa, zemāk šahtā, un pastūmās viņai garām. Tas šķita slikti, taču neko citu nevarēja darīt. Ja tikai Kamilla izturētu vēl mirkli! Viņš izgrūda harpūnas posmu cauri ūdenim, un turēja to tā, lai tas noturētos stāvus. Tad viņš paņēma to mutē un izpūta skābekli zaudējušo, oglekļa dioksīda pilno gaisu no plaušām tik stipri, cik spēja.
Jācer, ka caurule iztukšojās no ūdens, viņš paspēja nodomāt.
Un tad…
Izturi vēl mirkli, Kamilla!
…viņš pa caurulīti ievilka plaušās brīnišķīgu, svaigu, skābekļa pilnu gaisu. Caurule bija pārāk tieva un viņa plaušas svilinošais skābekļa trūkums tik spēcīgs, ka gaiss plūda krietni par lēnu, taču, tam par spīti, viņš juta, kā spiediens krūtīs atkāpjas un redze atkal kļūst skaidrāka.
Kamilla šobrīd zem tevis slīkst, pasteidzies, kliedza balss viņa galvā. Pasteidzies, bremze tāds. Vienlaikus viņš tomēr zināja, ka, lai arī viņam jādarbojas ātri, viņš nedrīkst pārāk steigties. Viņš nevarēs Kamillai palīdzēt steigā.
Viņš aizgrūda cauruli aiz savu peldbikšu gumijas un pievilka Kamillu sev klāt. Kamillas sejā bija šausmu, izmisuma un panikas piepildīta izteiksme, taču Marti redzēja, ka viņa vēl nav ievilkusi ūdeni plaušās, bet gan joprojām aiztur elpu. Marti šķita, ka viņš sabruks no atvieglojuma, taču neapstājās, bet gan iesita Kamillai pa diafragmu, tik stipri, ka no viņas mutes izspruka gaisa burbulīši. Tad viņš sagrāba Kamillu aiz kakla un pievilka viņas seju pie savējās. Viņš piespieda lūpas Kamillas lūpām un iepūta viņai mutē skābekļa pilnu gaisu.
Viņš atkal pacēlās tik augstu, cik spēja, un izgrūda cauruli gaisā. Viņš to iztukšoja, ieelpoja, un tad palaida Kamillu savā vietā. Kamilla jau bija sapratusi, no kurienes Marti dabūjis svaigo gaisu. Viņa paņēma caurulīti un sāka caur to elpot.
Kad Marti atkal pacēlās, lai ieelpotu, Kamillas pirksti satvēra viņa roku un saspieda to īsi un ātri. Paldies, teica Kamillas žests. Viņi atkal bija ieguvuši vēl laiku, taču cik daudz?
Marti ar kājām sameklēja stingru pamatu, noturēja par akvalanga caurulīti kalpojošo harpūnas daļu taisni ar vienu roku un otru roku izstiepa augšā. Viņa pirksti izkļuva virs ūdens. Kad viņš turēja roku taisni, ūdens virsma bija līdz plaukstas locītavai. Tas vēl nebija diez ko liels attālums līdz nāvei.
Vai ūdens joprojām cēlās?
Marti uz brīdi aizvēra acis un mēģināja sajust, vai ūdens cēlās augstāk gar viņa taisni izstiepto roku. Viņš juta, kā ūdens uzlien no plaukstas locītavas līdz plaukstai, līdz īkšķa pamatnei, un tad gar pirkstiem augstāk. Vēl desmit centimetri, un harpūnas caurule vairs nepalīdzēs. Tas nekad nebeigsies, Marti nodomāja.
Ja vien viņam izdotos atdalīt arī pie harpūnu rokturiem piestiprinātos cauruļu gabalus. Savienojot visas četras pmrules, viņi no četrdesmit piecu centimetru gara veidojuma dabūtu vismaz pusotru metru garu akvalanga cauruli.
Marti nolaidās zemāk un palaida Kamillu savā vietā. Viņš sataustīja Kamillas kāju, atrada nirēju naža maku un no tā izvilka nazi. Tad viņš nolaidās pie luktura, kas joprojām spīdēja alas dzelmē. Viņš pavērsa lampu pret harpūnām un atdalīja otras harpūnas cauruļu gabalus. Tas izdevās viegli. Viņš nogrozīja nost arī abu harpūnu resnākās caurules un savienoja visas trīs caurules kopā, tievo vidū un resnākās abos galos. Tad viņš iepūta savienojumā, lai redzētu, vai tas ir ūdens necaurlaidīgs. Izskatījās, ka ir, laukā neizspraucās gaisa burbuļi.
Marti atgriezās augšā, izelpoja caur garāko cauruli un pievienoja tam arī ceturto, Kamillai palikušo gabalu. Viņiem atkal bija mazliet lielāka izdzīvošanas iespēja. Vai ar to pietiks?
Marti palaida Kamillu elpot un aizpeldēja paņemt lampu alas dzelmē. Kad atkal pienāca viņa kārta, viņš pavērsa lampu augšup. Tās gaismā viņš redzēja, ka šahtā gāžas aizvien vairāk dubļaina ūdens. Tas tagad garšoja stipri sāļi, kas varēja nozīmēt tikai vienu. Viļņi bija kļuvuši tik augsti, ka to radītās šļakatas sitās pāri visai salai. Bedrē plūstošais ūdens tātad nebija vienīgi lietusūdens, bet tam līdzi nāca aizvien vairāk jūras šļakstu. Ja no augšas kādā mirklī sāks gāzties pārāk daudz ūdens, bedre piepildīsies līdz malām.
Vislielākā problēma tomēr bija caurulē līstošais ūdens. Tad, kad caurule bija daudz īsāka, viņi spēja aizpūst netīro ūdeni prom. Tagad caurule bija tik gara, ka viņiem vajadzēja norit tajā līstošo ūdeni. Tā izspļaušana būtu pārāk bīstama.
Kad Marti pēc pusstundas atkal ieslēdza lukturi, viņš redzēja, ka ūdens līmenis ir augstāk nekā iepriekš. Biedējoši augstu. Ūdens virsma bija pilna ātri saplūstošu riņķu un urdziņu, ko radīja šahtā sakritušās dubļu pikas.
Marti vairs netika tik augstu, lai varētu elpot, un Kamillai vajadzēja elpot arī par viņu. Kamilla vispirms pati pacēlās tik augstu, lai spētu ieelpot. Tad viņa aizsprostoja caurules apakšgalu ar pirkstu, turēja to taisni izstieptā rokā virs galvas, un nolaidās zemāk, tā ka Marti varēja piespiest lūpas viņas mutei. Kamilla izpūta skābekļa pilno gaisu Marti mutē, un tad atkal pacēlās atpakaļ, tik augstu, cik tika.
Tas ir nepareizi, domāja Marti. Tas ir pārāk bīstami. Ja mēs tā turpināsim, kādā brīdī pieļausim kļūdu un abi nomirsim. Ievilksim ūdeni plaušās un noslīksim. Sākam pārāk nogurt, un noguruši cilvēki pieļauj kļūdas.
Man jādod viņai iespēja, nolēma Marti. Es viņu uz šejieni atvedu. Viņa šeit ir manas apsēstības dēļ. Vaina ir mana un vienīgi mana. Nebūs pareizi, ja viņa nomirs manis dēļ.
Viņam jādodas, tagad un tūlīt, pirms viņi abi noslīkst. Ja viņš tā darīs, Kamillai būs daudz lielākas iespējas izdzīvot.
Marti zināja, ka viņš nespēs izpeldēt no alas bez skābekļa balona. Ceļš gluži vienkārši bija pārāk garš. Turklāt, pat ja viņš to spētu, kāda tam gan būtu jēga? Viņš izkļūtu no alas starp salas piekrastes bangām. Tā būtu droša nāve tagad, kad virs viņiem ir taifūns.
Nē, tam nebija jēgas.
Taču ja nu viņš mēģinātu vēlreiz sasniegt lielās bedres dzelmi un atrast tur nozudušos niršanas piederumus?
Loģiski domājot, viņš, protams, zināja, ka īstenībā tas nevar izdoties. Viņš jau bija pārāk piekusis, viņš vairs nespēs saelpoties un piepildīt audus ar papildu skābekli. Šahta bija šaura, bija pārāk sarežģīti tikt no tās prom, un uz lielo zāli bija tāls ceļš pa tuneli. Viņš nedabūs palīgos pat mazu brīvā kritiena līdzi nesto paātrinājumu, kad sāks pēdējo izmisīgo laišanos pretī lagūnas dzelmei.
Ja viņam neizdevās toreiz, kad viņš bija devies ar svaigiem spēkiem un no lielās alas, viņam pavisam droši neizdosies arī tagad.
Taču, no otras puses, varbūt viņš toreiz necentās pa īstam. Situācija vēl nešķita ne mazākajā mērā bīstama, un viņam nebija jāuzņemas liels risks. Ja viņš tagad pūlēsies līdz pēdējiem spēkiem un novedīs mēģinājumu līdz galam, viņam varbūt vēl varēja rasties niecīgi maza iespēja laikus atrast skābekļa balonus. Varbūt. Un, ja viņš sasniegtu balonus un izceltu tos, viņi labākajā gadījumā varētu noturēt arī Kamillu dzīves un nāves robežas šajā pusē. Balonu gaisa nepietiktu ilgam laikam, taču ar to palīdzību viņi varētu pameklēt alā lielākas gaisa kabatas vai ietilpīgākas bedres, kas sniegtos līdz salas virsotnei.