Viņš atkal sajuta Kamillas roku uz kakla un izlaida oglekļa dioksīda pilno gaisu, pirms Kamillas lūpas piespiedās viņa mutei un pabaroja viņu ar svaigu un vairāk skābekļa saturošu gaisu.
Viņš noskatījās uz Kamillu ar skumīgu smaidu un tajā mirklī saprata, ka joprojām viņu mīl. Viņš bija darījis visu, lai viņam nevajadzētu to atzīt ne pašam sev, ne Kamillai. Taču tagad, kad laiks bija beidzies, viņš vairs nevarēja izbēgt no patiesības.
Man tagad ir jādodas, nodomāja Marti, paliec sveika. Es novēlu tev, lai tu izdzīvotu. Lai kādu dienu spētu aizmirst šo murgu un dzīvot atkal parastu, ikdienišķu dzīvi.
Paliec sveika, mana mīļā, Marti nodomāja un gatavojās doties.
Taču tad viņš ieraudzīja Kamillas seju un saprata, ka Kamilla uzminējusi viņa domas. Kamilla bija sapratusi, ka Marti grasās nirt pretī nāvei un atstāt elpojamo cauruli lietošanā tikai viņai.
Kamilla turēja īkšķi uz caurules gala un pakratīja galvu, pavisam spēcīgi un noteikti.
Nē, sacīja viņas acis. NĒ.
Kamillas roka pasviedās uz priekšu un cieši satvēra Marti aiz plaukstas locītavas. Marti būtu varējis izrauties, taču viņš to neuzdrošinājās darīt, jo Kamillas īkšķis varēja atrauties no caurules gala, un tā varētu piepildīties ar ūdeni.
Viņu skatieni atkal sastapās. Kamillas izteiksme bija izaicinoša, Marti — lūdzoša un izmisīga. Es tevi neatlaidīšu, teica Kamillas acis, pat nemēģini.
Cerība izdzisa no Marti sejas, kad viņš saprata, ka Kamilla ir nolēmusi atturēt viņu no aiziešanas. Viņš nevarēs izglābt Kamillu, pat upurējot savu dzīvību. Viņam būs jāpiedzīvo, ka arī viņa nomirs.
Visas iespējas tagad bija izlietotas, vairs nekas nebija palicis pāri. Tikai nāve.
Kamilla pievilka cauruli pie lūpām un ieelpoja. Tad viņas lūpas atkal piespiedās Marti mutei, un izpūta gaisu viņa plaušās. Paldies, Marti distancēti nodomāja, 'lāču cik ilgi viņi vēl izturēs?
37
Hua apstulbusi atmodās un saprata, ka kādu laiku bija iegrimusi snaudā starp sapni un nomodu. Pirmais, kas nonāca līdz viņas apziņai, bija klusums. Pērkona grāvieni un vēja ellišķīgie svilpieni bija prom. Ūdenskritums, kas bija gāzies no klints alas mutes priekšā, bija pārvērties mazā, vājā dubļu straumītē, un alas mutē iesniedzās saules radīta zeltaina strēmele.
Hua uzrāvās kājās un palūkojās ārā. Lietus bija rimies. Debesis joprojām bija klātas mākoņiem, taču tagad tie bija pelēki, nevis zili melni. Kad Hua pievērsa skatienu jūrai, viņa redzēja, ka gar salu joprojām veļas milzīgi viļņi kā pelēki pakalni. Tie sekoja cits citam nebeidzamās rindās, un visa jūra līdz pat horizontam bija pilna līdzīgu ūdens piramīdu. Augstāko viļņu galotnes joprojām pacēlās augstāk par Mazā pūķa virsotni, kad tie aizplūda aiz tās.
— Kā tur izskatās? — Kvoks jautāja.
— Mēs… laikam esam tikuši cauri, — teica Hua. — Vētra ir beigusies.
Un kā ar Kamillu un Marti? Vai viņi bija palikuši alā ar nodomu, lai būtu
aizsegā no vētras?
— Man jāuzrāpjas salas virsotnē apskatīties, vai no turienes var ieskatīties kalna alās, — teica Hua. — Tur jābūt uz leju vedošām šahtām, putni tajās meklē patvērumu. Mums jānoskaidro, kas ir noticis ar Marti un Kamillu.
Kvoks dīvaini paskatījās uz meiteni. Huai viņa skatiens nepatika.
— Nu, kas ir? — viņa atcirta.
— Taifūns uznāca mums tieši virsū, — teica Kvoks.
— Tātad?
— Ja tas uznāca pavisam virsū, vētra vēl nav cauri, — skaidroja Kvoks.
— Mēs tikai esam vētras aci.
Ak nē, nodomāja Hua. To es patiešām nebūtu gribējusi dzirdēt.
— Cik daudz mums ir laika, pirms vētra atkal atsāksies? — jautāja Hua.
— Varbūt tikai stunda, — Kvoks skaļi domāja. — Augstākais, pāris. Neiespējami pateikt precīzi.
Hua piegāja pie alas mutes. Debesis bija kļuvušas koši zilas, un zilgme turpinājās līdz horizontam. Bija grūti noticēt, ka runa ir vienīgi par taifūna aci. No otras puses, taifūni mēdza būt diezgan lieli.
Hua paņēma binokli un pārbaudīja ieleju salas virsotnē. Tās malas no jūras bija izskatījušās salīdzinoši lēzenas, taču īstenībā ieleja bija pārsteidzoši stāva ari visnolaidenākajā vietā. Turklāt ar visiem nogāzē augošajiem kokiem kaut kas bija noticis. Daļa droši vien bija izrauti ar saknēm un ielidojuši jūrā. Daļa gulēja, sakrituši cits citam virsū. Visa ieleja bija jukjukām zaļu kaudžu nosegta. Viņa būs spiesta rāpties tām pāri.
— Tu grasies iet? — Kvoks vienkārši jautāja.
— Man droši vien tas ir jādara, — nopūtās Hua.
Kvoks nošūpoja galvu.
— Visa nogāze var nošļūkt. Turklāt tuvojas nakts.
— Es paņemšu pieres lukturi un lielāku kabatas lukturi somā, — Hua mundri sacīja.
Hua iepakoja somā arī pudeli ūdens, izturīgus cimdus un maisiņu ar Brazīlijas riekstiem uzkodai.
— Mēs iesim līdzi, — ierosināja Vu.
Hua pakratīja galvu.
— Jūs nekad neesat kāpuši klintis, — Hua teica. — Atšķirībā no manis. Neuztveriet to personīgi, taču kopā mēs būtu pārāk lēni. Laika ir stipri maz.
Turklāt jūs visi esat nolāpīti vīrieši, nodomāja Hua.
Vu un Tšiongs izskatījās atviegloti, taču vienlaikus viņi acīm redzami stipri kaunējās, ka ļāva Huai doties vienai.
Hua apmeta ap pleciem vēl ari simt metru garu, pirksta resnuma neilona virves rituli un tad aizgāja.
Virzīšanās uz priekšu uzreiz izrādījās daudz lēnāka un grūtāka, nekā viņa bija iztēlojusies. Vētra ar saknēm bija izrāvusi gandrīz visus kokus salas virsotnē vai pārlauzusi tos uz pusēm. Tagad tie gulēja juku jukām cits citam pāri, vietām vairākus metrus augstos, haotiskos ņudzekļos. Turklāt lietus bija pārvērtis zemes virskārtu biezā putrā. Kaudzes virs dubļiem nemierīgi kustējās un izskatījās bīstamas.
Koku stumbri bija slideni, un, kad Hua rāpās pirmajam pāri, viena kāja paslīdēja. Tā aizšļūca sānis tik spēji, ka viņa nokrita uz ceļiem, un, ja nebūtu pieķērusies resnai zara pamatnei, būtu nokritusi dubļos starp diviem lieliem stumbriem tikai sprīdi no vietas, kur tie saspiedās kopā. Hua saprata, ka, ja būtu nogāzusies lejā, viņa, visticamāk, būtu sadragāta līdz nāvei.
Taisni priekšā tagad bija vienīgi no dubļiem un mazākiem zariem izveidojušās kaudzes, un Hua turpināja rāpties pa kreisi gar koka stumbru. No tā auga tik biezi zari, ka viņai vietām bija grūti tikt uz priekšu, taču, no otras puses, viņa varēja labi un stingri pieķerties. Apmēram desmit metru tālāk uz koka bija šķērsām sakrituši vēl četri vai pieci koki, un Hua gar tiem pavirzījās tikai mazu gabalu pareizajā virzienā.
Ik pa brīdim stumbri sakustējās un sagrozījās neparedzamos virzienos, un tajos noteikti bija vēl citi bīstami šķēršļi, kas pēkšņi pārsteigtu viņu. Pārlūzis koks varētu uzslieties gaisā un aizsist negaidītā virzienā kā tūkstoš kilogramu smaga pātaga. Arī asie zaru stumbeņi nepadarīja jucekļus drošākus. Rāpšanās augšup būtu bīstama arī normālos apstākļos, taču konkrētajā situācijā to droši varētu klasificēt kā pašnāvības mēģinājumu.