Hua pieķērās kaļķakmens radzei, kas šķita stingra, un uzkāpa uz plaukta. Tas bija dubļains un slidens. Dubļu tomēr nebija visai daudz, nepavisam ne tādā apjomā kā ielejā, no kuras pakājes viņa bija sākusi rāpties.
Hua ar kreiso roku pieķērās maza krūmveida koka pamatnei. Krūms izskatījās stingrs un dziļi iesakņojies. Taču, kad Hua pavilka sevi uz priekšu un sniedzās ar otru roku pret daudzsološu plaisu, krūms pēkšņi ar saknēm atdalījās no zemes bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma. Hua redzēja, ka to aptverošā zeme lietū un šļakstos ir izšķīdusi vaļīgā biezenī.
Viņas ķermenis atdalījās no nogāzes dubļiem un ar inerces spēku šļūca atpakaļ. Piepeši viņa saprata, ka vairs nav nekā, ko viņa varētu darīt, lai atvairītu kritienu.
Cauri smadzenēm izskrēja bilde ar trīsdesmit metru zemāk gaidošajām asajām krasta klintīm, un viņa domās kliedza aiz bēdām un kauna, kad viņa domāja, ko jutīs vecāki, kad uzzinās, kas ar viņu noticis.
38
Vai us tikai iztēlojos, vai elpot ir vieglāk nekā pirmīt, domāja Kamilla. Pirms tam elpošana pamazām bija kļuvusi aizvien grūtāka, jo cēlās ūdens līmenis un viņa pati bija nogurusi, taču tagad…
Mazs cerību asns sāka dīgt prātā, taču viņa vēl neuzdrošinājās ļaut tam augt. Labāk bija tikai pieņemt, ka viss drīz beigsies.
Viņa atkal aizgrūda pirkstu priekšā caurules apakšgalam kā korķi, un izstiepa otru roku taisnu, lai noturētu cauruli virs ūdens. Viņa sajuta Marti lūpas uz savām un iepūta gaisu viņa plaušās.
Cik daudz reižu viņi to jau bija darījuši? Viņai sen bija sajucis skaits, 'lāču cik ilgi viņi vēl spēs turpināt? Cik daudz reižu viņiem vēl izdosies, pirms viņas pirksts nogurs vai paslīdēs, vai pirms ūdens vēl pacelsies tik daudz, ka pat savienotā elpošanas caurule vairs nespēs viņus glābt.
Bet…
Viņa kļuva pārliecinātāka, ka elpošana ir vieglāka nekā iepriekš, itin kā viņus aptverošā ūdens spiediens būtu kļuvis mazāks. Vai bija iespējams, ka viņa vienīgi juta to, ko gribēja? Organisma saražotie endorfini un citi labsajūtas hormoni reizēm spēj apmānīt smadzenes, īpaši saspringtās reizēs. Taču parasti tie nespēj nevienu apšmaukt uz ilgu laiku. Līdz trīsdesmit astoņu kilometru atzīmei viegli nonācis maratonists bieži vien vēl pēc pāris nieka kilometriem atduras kā pret sienu.
Kamilla izstiepa kreiso roku uz augšu tik, cik tā sniedzās, un sajuta… kā pirkstu gali izsprūk virs ūdens.
Gaiss, nodomāja Kamilla, mani pirksti ir gaisā.
Mirkli vēlāk viņa juta, kā ūdens virsma laižas zemāk, vispirms gar pirkstiem un tad gar plaukstu.
Ūdens kritās.
Pēc mirkļa tas sniedzās tikai līdz plaukstas locītavai.
Ak mīļais Dievs, nodomāja Kamilla. Ūdens patiešām krītas. Paldies! Paldies, paldies, paldies, paldies, paldies, paldies, paldies.
Ūdens virsma laidās lejup gar apakšdelmu, pārslīdēja elkonim un nolaidās gar bicepsiem. Kamilla nolaidās, lai iepūstu gaisu Marti plaušās un nodomāja, ka tā, iespējams, būs pēdējā vai pirmspēdējā reize.
Mēs izglābāmies, viņai iešāvās prātā. Mēs izglābāmies! Tas šķita tik neticami, viņi bija izdzīvojuši ūdens elli.
Pēc mirkļa ūdens aizplūda prom no sejas, un viņa atkal spēja elpot bez caurulītes.
Viņa nolaidās pie Marti un redzēja, ka viņš vēl neko nav pamanījis. Kamilla aizlika abas rokas Marti aiz kakla, piespieda viņa seju savējai un stipri noskūpstīja tieši uz lūpām, vairs nepūšot gaisu viņa plaušās. Marti izskatījās apjucis. Kamilla norādīja augšup uz ūdens virsmu, kas bija tikai rokas stiepiena attālumā.
Mazliet vēlāk viņi abi jau varēja elpot virs ūdens. Neviens no viņiem ilgu laiku nekā neteica. Viņi ļāva elpošanai līdzsvaroties, abi peldēja virs ūdens blakus un turējās pie kaļķakmens izvirzījumiem. Viņi baudīja to, ka atkal ir viegli elpot. Viņi baudīja to, ka gaiss pieskaras ādai, un visvairāk par visu to, ka viņi joprojām ir dzīvi.
— Turpmāk gan es laikam pamatīgi apsvēršu, pirms došos kaut kur kopā ar tevi, — Kamilla visbeidzot teica, — Turpmāk labāk pasūtīšu ceļojumu, piemēram, pie Osamas bin Ladena. Ar Osamas priecīgajiem ceļojumiem nomirst ātrāk.
— Paldies par uzticēšanos, — teica Marti.
Kamilla redzēja, kā viegls, noguris smaids iezogas arī Marti sejā. Tad Kamilla piepeši kļuva nopietna.
— Es neesmu nekāda briesmone, — Kamilla izmeta.
Marti rādījās apjucis.
— Ko tu tagad. Es nekad neesmu…
Kamilla pārtrauca viņa iebildumu ar noteiktu rokas mājienu.
— Esi gan. Vismaz netieši. Zemtekstā.
— Es nedomāju, ka…
— Ļauj man paskaidrot, — lūdza Kamilla.
Klusais lūgums viņas balsī bija tik spēcīgs, ka Marti pakļāvās.
— Kad biju jauna, gribēju padarīt pasauli labāku, — teica Kamilla.
— Gribēju, lai manai dzīvei būtu kāda nozīme. Tā, lai man nevajadzētu uz nāves gultas domāt, ka esmu dzīvojusi lieki.
Tā gan, bet tad tu vēl nebiji bagāta, nodomāja Marti. Tas bija tad, kad visi domāja, ka tā jūsu firma bankrotēs.
— Es devos uz Āfriku palīdzēt nabagiem un izsalkušajiem, — atgādināja Kamilla. — Taču Līs tam sekoja? Viss, ko mēs darījām pēc Ruandas genocīda…
Marti drūmi sašķobījās. Ruandas rehabilitācija bija deviņdesmito gadu lielākais pēckrīzes palīdzības skandāls. Apvienotās Nācijas un daudzas citas attīstības palīdzības organizācijas bija izveidojušas milzīgas bēgļu nometnes uz Kongo aizbēgušajiem diviem miljoniem ruandiešu. Bēgļu kolonijas tomēr bija dīvaini organizētas, tie bieži drīzāk bija militāri veidojumi, nevis haotiskas, ar saknēm izrautu apjukušu cilvēku straumes, ko kari parasti rada.
Nometnes bija pilnīgā Interahamwe jeb par Ruandas genocīdu atbildīgās organizācijas pārvaldē. Genocīda organizatori tikai bija paņēmuši līdzi divus miljonus cilvēku par dzīvu vairogu. Nākamajos gados Iriterahamwe bija laizījusi rētas un organizējusies no jauna bēgļu nometnes aizsegā. Viņi bija uzraudzījuši uz nometni plūstošo palīdzības krājumu — ēdiena, medikamentu un citu sūtījumu — izdalīšanu un daļu pārdevuši par labu cenu. Ienākumi tika izlietoti ieročiem un munīcijai.
Kad Ruandas armijai bija apnikuši bēgļu nometnes par bāzi izmantojošo lnterahamwe pastāvīgie terora akti un viņi uzbruka Kongo, no iekšienes izpuvusī zeme bija sabrukusi kā kāršu namiņš. Kaimiņvalstu armijas bija iejaukušās spēlē, lai dabūtu daļu laupījuma. Tās bija izveidojušas sarežģītas un pastāvīgi formu mainošas alianses kopā ar dažādu teritoriju
raktuvju un kokmateriālu uzņēmumiem un daudzām vietējām partizānu kustībām.
Palīdzība tātad bija gan nonākusi galā, taču ne īsti tādā veidā, kā Ruandas ziedojumu vākšanā piedalījušies cilvēki bija cerējuši. Ar pēckrīzes aprūpei izlietotajiem miljardiem nebija palīdzēts genocīda upuriem, bet bija izveidots pamats lielajam karam Kongo. Savā ziņā pirmajam pasaules karam Āfrikā, kurā jau pirmo piecpadsmit gadu laikā bija miruši vismaz seši miljoni.
Marti nekad nebija īsti sapratis, kāpēc palīdzības organizācijas tik spītīgi bija atteikušās ieraudzīt patiesību. Vai tās ciniski bija izmantojušas situāciju, lai pašas gūtu naudu? Vai arī organizāciju cilvēki bija gribējuši izmisīgi darīt kaut ko, lai palīdzētu genocīda upuriem, lai gan īstenībā jau bija par vēlu? Tik izmisīgi, ka viņiem bija grūti saredzēt patiesību? Jo neveiksme bija tik sāpīga, ka ar to bija neiespējami sadzīvot.