— Kad atgriezos mājās, pati biju diezgan ciniska, vairs neticēju nekam, — Kainilla skumji sacīja. — Turklāt biju arī citādi gluži salauzta. Tu neticēsi, ko gan visu tur redzēju!
Kamillas acis piepeši izskatījās mūžvecas.
— Neviens patiešām nevar saprast, ko cilvēks vissliktākajā gadījumā spēj nodarīt otram, pirms to nav redzējis savām acīm, — teica Kamilla. — Līdz tam viss kaut kādā mērā ir viena vienīga abstrakcija. Mazliet tā kā televīzijas izklaide.
Marti atkal atcerējās, kā Kamillas balss bija izklausījusies radio pēc atgriešanās Somijā.
— Pēc tam es vairs nespēju iespringt, — teica Kamilla. — Ne par ko. Pirms tētis un mamma nomira un es mantoju firmu. Tad man sāka rūpēt Norrstrand Oy. Tas un tā darbinieki. Manuprāt, bija patīkami atkal pārmaiņas pēc par kaut ko piedomāt.
Ūdens joprojām kritās. Tas bija jau vismaz pusotru metru zemāk. Drīz viņiem atkal būs cieta zeme zem kājām.
— Lai gan tas varbūt arī nav nekāds attaisnojums, — atzina Kamilla.
— Tagad vairs ne.
— Tomēr paldies, ka pastāstīji.
Marti pavērsa skatienu pret attālinošos sašaurinājumu, un Kamilla domīgi nolūkojās uz viņa asinīm notraipīto ķermeni. Vai man vēl ir jūtas pret tevi, Kamilla sev jautāja. Vai man vajadzētu ierosināt, ka…
Viņa neuzdrošinājās aizvest domu līdz galam.
…ka mēs…
Varbūt tā bija katastrofāli slikta doma. Iznīcībai nolemta ideja. Sliktākā, ko kāds jebkad izdomājis. Viņi abi bija tik loti mainījušies, izauguši pavisam dažādos virzienos. Nekas vairs nebija tāpat kā agrāk.
No otras puses…
Kamilla tikai tagad saprata, ka Marti bija ļoti tuvu tam, lai ziedotu dzīvību un dotu Kamillai vismaz kaut kādu iespēju izdzīvot. Vai tas kaut ko nozīmēja? Vai Marti joprojām juta pret viņu vairāk, nekā gribētu atzīt?
Nu, es varētu izvēlēties arī ko sliktāku, nodomāja Kamilla.
39
Tagad es nomiršu, Hua domās izsaucās. Piedod, mammu, piedod, tēti, bet man bija jāmēģina.
Viņa grasījās gāzties atmuguriski pretī trīsdesmit metru augstam kritienam. Soma un virves ritulis pārvietojās zem viņas smaguma centra un pasliktināja situāciju. Pēdas iespiedās dziļāk dubļos, taču no tā nebija nekāda labuma. Dubļi nedeva balstu, tie bija pārāk mīksti un plūstoši. Turklāt viņa jau bija zaudējusi līdzsvaru un pāršūpojusies pāri kritiskajam punktam.
Atpakaļceļa vairs nebija.
Ja paspētu kritienā atsperties no klints, viņa varbūt nokristu tik tālu, lai izvairītos no krasta akmeņiem. Trāpīt uz akmeņiem nozīmētu drošu un neizbēgamu nāvi. No otras puses, iekrišana ūdenī īstenībā neko nemainītu.. Arī zem ūdens glūnēja asšķautņaini akmeņi, un viļņi joprojām bija nāvējoši lieli. Turklāt trieciens pret ūdeni būtu ļoti spēcīgs. Viņa kristu no tāda augstuma, ka, ja vien nenonāktu lejā precīzi pareizā leņķī, ūdens jau būtu ciets kā akmens. Tas izsistu gaisu no plaušām, salauztu ribas un, visticamāk, sadragātu arī daudz ko citu svarīgu. Bet vismaz viņai neatliks ciest ilgu laiku. Tas bija vājš mierinājums, taču labāks nekā nekas.
Tad viņa sajuta stiprāku stiepi rokā, un… viņas slīpā kustība apstājās.
Hua pamanīja, ka joprojām turas pie maza, no zemes ar saknēm izrauta krūmveidīga koka stumbra. Lai arī koka saknes un tām pieķērušās dubļu pikas bija jau gandrīz pilnīgi gaisā, dažas pēc izskata biedējoši tievas
un vārgas saknes vēl turējās zemē. Tās droši vien bija ieaugušas tik dziļi kaļķakmens plaisā, ka lietus nebija spējis izskalot.
Taču cik ilgi tās pēdējās saknes izturēs?
Hua neuzdrošinājās pat pakustēties, lai tās nepārtrūktu. Kājas bija pašā klints malā, un galva un ķermenis jau bija pārliekušies virs trīsdesmit metru augstā krituma. Hua dzirdēja čīkstoņu un krakšķoņu, kad sakņu audi sāka trūkt no viņas un kociņa kopējās masas. Viena no atlikušajām saknēm padevās un ar paukšķi pārtrūka. Hua atkal sagāzās dažus grādus atmuguriski, taču vēl nekrita. Divas vai trīs mazas saknes joprojām turējās zemē, taču arī tās jau draudīgi tirkšķēja.
Ko man vajadzētu darīt, domāja Hua. Droša risinājuma nebija. Lai ko viņa darītu, viņa tik un tā nokritīs. Tā ka…
Sakņu tirkšķoņa pieauga. Tās pievils agrāk vai vēlāk. Ja viņa grasījās ko darīt, tas jādara drīz. Ja sakne noturētos vismaz brīdi…
Tagad vai nekad, nodomāja Hua un mēģināja aizstumt sevi drošībā. Viņa izdzirdēja plīkšķi, kad koku vēl vietā noturējušās saknes pārtrūka. Tās tomēr neatdalījās uzreiz, bet tikai pēc pussekundes vai trešdaļsekundes. Pirms pārtrūkšanas tās paspēja nedaudz, mainīt viņas kustības trajektoriju, novirzīt tuvāk krasta klintij. Hua lidoja pret klinti, kamēr kājas dubļos pārslīdēja pāri stāvajai malai. Hua tvēra pēc kaut kā, jebkā, kam varētu pieķerties, pirms viņa kristu. Pirksti iegrima biezā, melnu dubļu putrā, kura nebija nekāds balsts, un kājas sastapa vienīgi tukšumu. Rokas pārslīdēja pāri stāvajai malai.
Viņa juta, kā gravitācijas spēks viņu sagrābj, un nelabums sagriezās vēderā, kad viņa sāka krist. Viņa slīdēja zemē pa gandrīz stāvo, slideno klinti. Rokas un pirksti taustījās gar akmens virsmu, meklējot jebko, aiz kā pieturēties. Labās rokas pirksti sajuta asu klints izvirzījumu, un Hua tam pieķērās. Viņa iekliedzās sāpēs, kad viss ķermenis palika vienas rokas balstā un asinis izšļācās starp pirkstiem. Taču viņa neatlaida tvērienu, lai gan sāpes izsitās gar roku līdz mugurkaulam un smadzenēm.
Kritiens bija apstājies. Taču sāpes kļuva nepanesamas, un viņa zināja, ka ilgi vairs neizturēs, pirms tvēriens pievils. Kājas braucīja gludo, gandrīz
pilnīgi stāvo klinti, gar kuru plūda dubļi un ūdens, un otra roka neatrada nekā, kam pieķerties. Vēl dažas sekundes, un kritiens turpināsies.
Tad ari kreisā roka atrada klintī plaisu, un pirksti tajā negausīgi iegrima tik dziļi, cik tika. Paldies, ciltstēvi, nodomāja Hua. Viņas ķermeni tagad turēja divas rokas, un labās rokas sāpes mazliet atlaidās. Hua paskatījās uz kājām. Viņa centās neredzēt zem tām gaidošo tukšumu. Vai klintī nebija nekā, aiz kā viņas kājas varētu aizķerties? Vispār bija, izskatījās, ka tikai mazliet augstāk par celi ir neliels, pāris metru garš un apmēram sērkociņu kastītes platuma balsts.
Viņai tikai vajadzētu tikt mazliet augstāk…
Hua paskatījās, kas ir virs rokām. Kreisā roka bija plaisā, kas turpinājās daudzus metrus. Ja viņa gar to uzstumtu sevi mazliet augstāk, varētu izdoties.
Hua uzmanīgi virzīja kreiso roku augstāk, centimetru pēc centimetra. Labā roka atkal sāka sāpēt, stipri. Bija tā, it kā viņa to turētu virs ugunskura liesmām. Taču beidzot viņa dabūja kāju uz mazā izvirzījuma, un sāpes atlaidās.
Hua uz mirkli apstājās atpūsties un apsvēra nākamo soli. Kreisā roka tagad bija stingri ieķērusies klintī. Labās rokas tvēriens nepavisam nebija stingrs, un kājas viegli noslīdētu no šaurā un slidenā balsta, taču vismaz viņas svars tagad sadalījās starp abām kājām un rokām. Kas gan man te nekait, nodomāja Hua, šī taču ir gluži vai labākā vieta pasaulē. Ja neņem vērā to, ka taifūns drīz atkal sāks pūst pār krasta klintīm ar vismaz 250 kilometru ātrumu stundā. Kad Hua palūkojās sāņus, uz horizontu, viņa redzēja, ka melnie mākoņu torņi ir jau daudz tuvāk.