Plaisa turpinājās tik tālu augšup, cik Hua spēja saskatīt. Zem tās nebija pamata kājām, taču, ja viņa spētu uzvilkt sevi mazliet augstāk, viņa varbūt varētu ieķerties plaisā arī ar kāju pirkstiem. Citu variantu nebija.
I lua pārvietoja uz plaisu arī labo roku. Viņa tagad asi noliecās pa kreisi, taču abu roku pirksti bija stingri ieķērušies plaisā. Tagad viņa nenokritīs, pat ja pēdas izslīdētu no izvirzījuma.
Hua ļoti uzmanīgi pacēla labo kāju no plaukta un aizstiepa to aiz
kreisās kājas papēža. Viņa atspieda pēdu pret mokasīna zoli un izslidināja kāju no kurpes. Mokasīns noslīdēja no plaukta un pazuda. Viņa neskatījās pakaļ krītošajai kurpei. Pirksti sāka sāpēt, un viņa mazliet atpūtās. Tad viņa atbrīvojās arī no otras kurpes.
Viņai tagad bija basas kājas, un viņa spēja ieķerties plaisā arī ar kāju pirkstiem. Tas visu atrisina, nodomāja Hua. Viņa pāris reižu dziļi ieelpoja un mēģināja atkal atbrīvot prātu no bailēm. Tad viņa sāka vilkties augšup, par spīti sāpēm, kas dedzināja plaukstas un pirkstus. Kad viņa iedabūja plaisā arī kāju pirkstus, sāpes atlaidās, un viņa aiz atvieglojuma uzelpoja.
Nākamās piecpadsmit minūtes viņa virzījās uz augšu pa plaisu pārmaiņus ar rokām un kājām. Viņa karājās kā muša pie dubļiem noplūdušās klints un virzīja sevi tuvāk augšmalai. Kad viņa beidzot pēc šķietami bezgalīgiem murgainiem pūliņiem uzrāpās virsotnē, sākumā bija grūti noticēt, ka tā ir īstenība. Viņa juta, ka kājas un rokas trīc un sviedri plūst pāri pierei un mugurai. Rokas bija briesmīgā stāvoklī, pilnas asiņainu brūču un sasitumu, un viņa droši vien zaudēs dažu pirkstu nagus. Taču tā šķita niecīga un nenozīmīga cena par to, ka zem viņas atkal bija stingra zeme. Ka viņa tomēr nenokritīs un netrieksies pret Lielā pūķa krasta akmeņiem.
Es to izdarīju, nodomāja Hua.
Viņai tomēr nebija laika palikt un atpūsties, jo bija jau gandrīz tumšs un līdz miera beigām vairs nevarēja būt tālu. Hua noskatījās uz bezcerīgo ainavu. Viss bija biezu zaru un stumbru krāvumu nosegts, un krēsla ātri sabiezēja.
Tas ir bezcerīgi, domāja I lua. Kā es šeit kaut ko varu atrast? Viņa izņēma no somas lukturi un izgaismoja žagaru kaudzes. Gaisma daudz nepalīdzēja, tā tikai padarīja gaismas un ēnas kontrastus spēcīgākus.
— Marti! — sauca Hua. — Kamilla!
Viņa paspēra atkal dažus soļus uz priekšu pa biezo zaru un žagaru klājienu. Zari sāka draudīgi brīkšķēt, un viņa ātri atkāpās. Paskatījusies uzmanīgāk, viņa pārliecinājās, ka kaudzes klājās virs šaura, taču pēc skata bezgalīgi dziļa kaļķakmenī ieēsta cauruma. Ja viņai nepaveiktos, viņa būtu iegāzusies bedrē caur žagaru kaudzēm. Viņai jābūt uzmanīgākai!
Hua nolauza garu zaru un bakstīja ar to zemi, lai pārliecinātos, ka tā neiebruks zem kājām.
Es esmu traka, nodomāja Hua. Es esmu traka, ka daru ko šādu, no tā taču nav vairs nekādas jēgas. Viņi nevar mani šeit dzirdēt, es tikai nonāvēšu sevi bez jebkāda jēdzīga iemesla. Pavisam nevajadzīgi sagādāšu lielas bēdas saviem vecākiem.
Taču tad viņa piepeši izdzirdēja apslāpētu saucienu.
— Vai kāds tur ir?
Balss bija dīvaini blāva, it kā nāktu no zemes iekšienes.
— Vai kāds dzird?
Tā bija Marti balss! Bet no kurienes tā nāca?
Hua noliecās tupus. Viņa laikam bija uz kādas alas jumta. Tagad bija iemesls būt piesardzīgai.
— Hallo, — Marti atkal sauca.
Hua joprojām nesaprata, no kurienes nāk balss. Tad viņa redzēja vārgu gaismas atspīdumu starp koku zariem. Viņa sāka mest zarus sāņus tik ātri, cik spēja. Skatam pavērās vien metru plata, kaļķakmenī ieēdusies bedre. Tā bija gandrīz apaļa, kā aka. Ari šī bedre šķita ļoti dziļa. No tās dibena atspīdēja gaisma.
Hua palūkojās lejup. Luktura gaisma trāpīja acīs un apžilbināja viņu.
— Marti? — Hua iebļāvās. — Kamilla?
— Hua?
— Paldies Dievam, jūs esat dzīvi! — izdvesa Hua. — Mēs jau paspējām nobīties no sliktākā.
— Esam šeit slazdā, netiekam pie skābekļa baloniem, — paskaidroja Marti. — Gandrīz noslīkām, kad ūdens pacēlās. Bet, par laimi, taifūns pārgāja pāri.
Hua sajuta, kā bailes sagrābj viņas krūtis. Es īsti negribētu būt tā, kas viņiem to pasaka, viņa nodomāja.
— Taifūns vēl nav cauri, — Hua sauca bedrē. — Esam vētras aci.
Ak nē, Marti aizžņaugti nodomāja.
— Vai tu domā, ka ūdens celsies vēl augstāk? — jautāja Marti.
— Domāju, — atbildēja Hua. — Tam tā ir jānotiek.
— Cik daudz? — tincināja Marti.
Kā es to varētu zināt, domāja Hua. Neviens nekad nav mēģinājis modelēt tik spēcīgu vētru ietekmi.
— Nezinu, droši vien ne pārāk daudz, — viņa tomēr teica. — Varbūt metru, augstākais divus.
Marti iztrūkās. Huas vārdi bija nežēlīgs cirtiens. Kā duncis starp ribām un slapjš cimds sejā.
— Tas ir pārāk daudz, — viņš teica. — Mēs noslīksim.
Tas nevar būt, nodomāja Hua.
— Vai jūs nekādi netiekat kaut mazliet augstāk? —jautāja Hua.
— Neiespējami, — Marti apliecināja. — Neizdosies.
Debestiņ, tas ir kā lēns murgs, nodomāja Hua. Es tūlīt no tā pamodīšos savā gultā, un viss atkal būs labi.
— Vai esat izpētījuši citas alas? — jautāja Hua. — Šeit augšā izskatās, ka ir daudz lejup vedošu bedru. Es gandrīz iekritu vienā no tām.
— Neesam, — teica Marti. — Domājām, ka šī būs… pietiekami augsta. Un tad mums vairs nebija laika meklēt labāku vietu. Ūdens kāpa pārāk ātri.
— Cik tālu ir citas alas? Vai mēs spētu līdz tām aiznirt?
— Varbūt. Taču tās var būt grūti atrast.
— Divdesmit metru tālāk ir aka, kas ir vairākus metrus plata līdz augšai, — teica Hua. — Ja nu es paspīdinātu tajā ar savu kabatas lukturi, no šejienes?
— Der pamēģināt, — teica Marti.
Marti sāka elpot ātri un dziļi.
— Vai tā tiešām ir laba ideja? — jautāja Kamilla.
— Vai tev ir labākas?
Marti minūti elpoja, spēcīgi elsdams. Tad viņš atkal iegrima zem ūdens. Viņš laidās lejup, ieslēdza kabatas lukturi un peldēja uz alu.
Luktura gaisma acīm redzami bija vājāka nekā agrāk. Baterijas sāka beigties. Cik ilgi tās vēl turēs?
Viņš nonāca lielajā zālē un atkal juta, kā viļņi, kas triecās pret salas krastu, kustina alas ūdeni turp un atpakaļ. Viņš turpināja doties pa kreisi, luktura gaismas kūlis atdūrās tumšā ūdens vidū. Tad otras alas mute pavērās viņa priekšā, un viņš iepeldēja pa to. Ja šīs alas galā neatradīsies gaiss, es vai nu nomiršu vai sasniegšu jaunu niršanas rekordu, Marti drūmi nodomāja.
Marti peldēja dziļāk alā. Cik tālu jau viņš bija ticis no tās mutes? Desmit metru, piecpadsmit? Pirms tam daži metri lejup, gar skursteni, un varbūt divdesmit pieci metri līdz lielajai zālei un alu krustpunktam. Viņa vecais rekords bija mazliet zem simt metriem. Saelpošanās varēja palielināt metru skaitu, ja viņš pāragri nezaudēs samaņu. No otras puses, viņam aiz muguras bija smaga, gara diena.
Vai viņam vajadzētu griezties atpakaļ? Drīz atpakaļceļa vairs nebūs. Vispār bija iespējams, ka viņš praktiski jau ir izdarījis pašnāvību.
Divdesmit metru, noteica Marti.
Viņam jau būtu lieki griezties atpakaļ, viņš vairs netiktu līdz galam. Ja alā nebūs gaisa, viņam klāsies slikti, taču, no otras puses, bija vērts mēģināt. Sliktākajā gadījumā viņa dzīve kļūs, augstākais, par dažām stundām īsāka.