Divdesmit pieci metri. Trīsdesmit. Tumšā ala turpinājās bezgalīgi.
Es nomiršu šeit, domāja Marti.
Un tad viņš redzēja, kā ūdens virsma virs viņa atspīd lampas gaismā. Paldies Dievam, nodomāja Marti, es to atradu.
Bet, kad galva izkļuva virs ūdens un viņš izgaismoja apkārtni, viņš redzēja, ka alas griesti ir tikai pāris metru augstāk. Nekur neredzēja šahtu, kas sniegtos līdz salas virsotnei, ne arī Huas luktura gaismu. Alā pēc ūdens pacelšanās bija palikusi vien liela gaisa kabata. Tā nebija saistīta ar Huas redzēto platāko šahtu.
Ak nē, nodomāja Marti.
Viņš mēģināja noteikt, cik daudz gaisa ir alā. Varbūt seši simti, astoņi simti kubikmetru. Turklāt gaiss, ūdenim ceļoties, droši vien bija saspiedies, vismaz mazliet. Ja tas būtu tāds kā dabas radīts saspiests gaiss, ar to viņiem
varētu pietikt pārsteidzoši ilgam laikam. Taču vai tā būtu pietiekami? Viņi nekādi to nevarēja zināt.
Vai viņiem būtu vērts riskēt un peldēt šurp, domāja Marti. Ja situācija atkal kļūs patiešām saspringta?
Bet tad viņš apjauta, ka Kamilla nespētu nopeldēt zem ūdens tik garu ceļu kā viņš. Mums jāizdomā kaut kas cits, Marti sprieda.
Viņš atkal nikni elpoja pāris minūtes un tad devās atpakaļceļā. Taču, kad viņš nonāca lielajā alas zālē, pēkšņi atplaiksnīja spēja doma, ka viņš vairs nav viens.
Sajūta bija tik spēcīga, ka viņš sastinga.
Viņš mīdījās ūdenī un ļāva luktura gaismas ķīlim slīdēt pa alu. Viņš zināja, ka jāturpina ceļš, pirms beidzas skābeklis. Taču vienlaikus aizvien vairāk šķita, itin kā kaut kas vai kāds viņu novērotu. Sekotu katrai kustībai.
Viņš nekad agrāk neko tādu nebija pieredzējis. Viņa raksturā nebija uzburt iztēlē neesošas briesmas. Ja viņš tā būtu darījis, viņš nevarētu pavadīt tik lielu daļu dzīves naksnīgos mežos dažādās pasaules malās. Gulēt alās, teltīs vai guļammaisā zem atklātas debess.
Luktura gaismā nevarēja redzēt neko, kas atšķirtos no parastā. Saprāts teica, ka viņš tikai iztēlojas. Taču vienlaikus visi viņa instinkti kliedza sarkano trauksmi.
Varbūt viņa smadzenes jau bija cietušas no skābekļa trūkuma un sāka sūtīt pārāk daudz impulsu. No otras puses, cilvēkam bija arī daudz tādu laika gaitā atrofējušos jutekļu kā feromoni un mangētiskie receptori, un, iespējams, arī citas, pagaidām vēl visai apstrīdamas sistēmas. Varbūt viņš šobrīd uztvēra tāda gandrīz zuduša receptora raidītos brīdinājuma signālus.
Katrā gadījumā viņš bija kādā ataviskā un dziļi svārstīgā veidā pārliecināts par to, ka viņam uzklups, ja viņš peldēs cauri lielajai alas zālei.
Viņam tikai vairs nebija sevišķi daudz izvēles iespēju, jo skābekļa trūkums jau sāka spiest plaušas. Turklāt kabatas luktura gaisma kļuva aizvien blāvāka. Ja sajūta bija pareiza un kāds jūras dzīvnieks uzglūnēja no kāda lielās alas stūra, viņam atlika vienīgi cerēt, ka lampas gaisma ir tas, kas radījumu iepriekš bija atturējis no uzbrukšanas. Daudziem dziļūdens
dzīvniekiem ir lielas un sevišķi jutīgas acis, jo dziļi jūrā praktiski nav nekādas gaismas. Luktura gaisma tādiem varētu šķist žilbinoša kā saule.
Man ir jāturpina, nodomāja Marti un sāka kustēties. Viņa diafragma atkal sāka sažņaugties, taču nomierinājās, kad viņš izlaida gaisu laukā. Viss atkal izvērtās nepatīkami riskanti, jau dievs viņu zina kuro reizi šajā diennaktī.
Tad luktura gaisma nodzisa līdz blāvam, sarkanīgam punktam. Tad arī tas bija pagaisis, un viņu apņēma ogļu melna, necaurredzama tumsa.
40
Ja kādreiz biji domājis krist panikā zem ūdens, tad tagad būtu laba iespēja to darīt, nodomāja Marti. Viņš neredzēja nekā, pat ne savu roku, nemaz nerunājot par alas sienām. Visur bija vienīgi necaurredzams melnums.
Viņš vairs nezināja, kurā virzienā vajadzētu doties. Viņš pēkšņi bija pilnīgi pazaudējis orientēšanās spēju. Viņš pat nebija pārliecināts par to, kurā virzienā ir augša un kurā — leja.
Marti juta, kā alas ūdens kustas pret krasta klintīm triekto viļņu taktī. Bangu sitieni svaidīja ūdeni un līdz ar to arī viņu uz priekšu un tad atpakaļ, viļņiem atkal plūstot uz jūru. Taču ūdens kustība bija pārāk haotiska, lai viņš spētu pēc tās noteikt virzienus. Viļņu grūdieni atsitās pret katru sienu citā laikā un citā ritmā, un atsitienu savstarpējā mijiedarbība bija krietni sarežģīta.
Es nekad neatradīšu izeju no šejienes, taustot ceļu tumsā, Marti nodomāja.
No otras puses… cik tālu no otras alas mutes viņš bija, kad izdzisa gaisma? Varbūt piecus, augstākais, sešus metrus, nekādā gadījumā ne vairāk. Ja viņš atrastu otru alu taustoties, viņš varētu vēl paspēt tikt līdz galam pietiekami ātri. Pati ala bija tik šaura, ka viņš nevarētu apmaldīties, pirms ieraudzītu Kamillas lampas gaismu. Vienīgi, ja arī Kamillas lampas baterija nebūtu nosēdusies.
Viņam vairs nebija laika izdarīt ne mazāko kļūdu. Viņam vajadzētu trāpīt tieši otrā tunelī. Ja viņš nenoturēsies īstajā virzienā, viņš nomirs.
Kad gaisma bija izdzisusi, siena bija varbūt trīs metrus tālāk no viņa pa
labi. Taču vai viņš joprojām bija tajā pašā stāvokli kā pirms brīža vai arī bija pagriezies? Nebija nekādu iespēju zināt. Droši vien vislabāk ir tikai pieņemt, ka viņš joprojām ir tajā pašā stāvoklī kā pirms brīža.
Marti pagriezās pa labi, atspērās ar pleznām un akli slīdēja uz priekšu. Viņš turēja nu jau nederīgo nirēja lampu sev priekšā un cerēja, ka tā kaut kam uzdursies. Taču priekšā bija vienīgi ūdens.
Viņš atspērās ar pleznām vēlreiz.
Joprojām nekā.
Debestiņ, nodomāja Marti.
Tagad kļuva skaidrs, ka viņš devies nepareizajā virzienā. Viņš kādā brīdī bija pagriezies un tagad nira nepareizajā virzienā. Viņš nezināja, vai peld uz sienas pusi vai prom no tās uz alas vidu. Vai varbūt viņš ceļo tieši lejup. Ūdenī gravitācijas spēks neko nepateica par virzienu, un viņš vairs pat neredzēja, uz kuru pusi ceļas gaisa burbulīši. Viņam nebija nekādu iespēju noskaidrot, kurš virziens būtu pareizs.
Viņš atspērās ar pleznām vēl reizi, viļņu kustība pasvieda viņu uz priekšu, un pēkšņi lukturis atdūrās pret klinti. Alas siena tomēr bija apmēram tur, kur viņš bija domājis. Viņš tikai nebija peldējis tai tieši virsū, un aplinkus maršruts bija pagarinājis ceļu.
Paldies Dievam, nodomāja Marti.
Viņš virzījās uz priekšu gar klints sānu. Viņš lēnām spērās ar pleznām un uzmanīgi slidināja pirkstus gar klinti, lai vairs nepazaudētu saskari ar alas sienu.
Un tad…
Cilvēkiem nav tādas straumi precīzi nosakošas sānu līnijas uztveres kā zivīm, bet šo vilni bija grūti nesajust. Tas iesita viņam kā vēja brāzma un sašūpoja pret alas sienu tā, ka viņa pirkstu gali sāpīgi piespiedās grumbuļainajai klintij. Kādu brīdi ūdens visapkārt bija pilns brāzmainas nepakļāvības, pilns visos iespējamos virzienos vienlaikus raustošu nemierīgu kustību. Taču straumes tagad šķita pavisam citādas nekā šūpas, ko radīja pret salas krastu šķīstošie viļņi. Tās bija ātrākas, un svārstību intervāls bija citāds, itin kā to izraisītājs būtu tuvāk.
Kas bija noticis? Vai, daudziem lieliem viļņiem saplūstot, radies milzu vilnis bija triecies pret salas krastu?
Ūdens kustība nomierinājās, taču pagāja tikai dažas sekundes, pirms viņš saprata, ka kaut kas ir mainījies.
Kaut kas bija citādi nekā iepriekš.
Ūdens kustība bija pārlieku nomierinājusies. Ūdens vairs nepavisam nemētāja viņu uz priekšu un atpakaļ tik spēcīgi kā pirms brīža. Viļņu radītā svārsta kustība tagad bija daudz maigāka un klusinātāka nekā mirkli agrāk.