Itin kā…
…itin kā starp viņu un alas muti pēkšņi būtu nostājies šķērslis. Kaut kas, kas aiztur viļņu kustības spēku kā zemūdens mols.
Viņš piepeši bija pārliecinātāks nekā iepriekš, ka alā nav viens. Alā bija vēl kāds. Kāds vai kaut kas, un tas bija gluži tuvu. Sajūta bija tik konkrēta un patiesa, ka viņš zināja — viņam ir taisnība.
Viņš gluži vienkārši zināja, ka tuvumā ir kaut kas ļoti bīstams, un tas viņam uzklups uzreiz, kad viņš sakustēsies tā, ka tas sajutīs ūdens vibrācijas.
Viņš nekad nebija pieredzējis tādas šausmas.
Viņš neuzdrošinājās pat sakustēties.
Taču skābekļa rezerves jau bija pavisam mazas, un krūtis žņaudzošais spiediens kļuva aizvien spēcīgāks.
Man ir jādodas tālāk, viņš domāja. Ja neturpināšu uz priekšu tagad un tūlīt, pēc brīža nomiršu. Taču, lai gan viņš mēģināja, viņš nespēja piespiest kāju muskuļus darboties. Viņš burtiski bija baiļu sastindzināts.
Viņa apziņa un saprāts kliedza, ka jākustas, bet vienlaikus instinkti pavēlēja palikt uz vietas.
Viņš kaitinoši apzinājās, ka viņa laiks ātri iztek. Tikai dažas sekundes, un tam vairs nebūs nozīmes, taču viņš nepiedabūja sevi kustēties.
Tad priekšā pēkšņi sāka mirdzēt vārga, dzeltenīga gaisma. Gaisma pastiprinājās, un viņš saprata, ka tā nāk no Kamillas luktura. Kamilla bija atpeldējusi viņam pretī!
Ūdens apkārt sāka virpuļot un šūpoties tik spēcīgi, ka viņš piespiedās pie klints.
Un tad viņš atkal sajuta viļņu izraisītās straumes. Kaut kas pirms brīža tās bija aizturējis, nu tas bija prom.
Taču tad atgriezās spazmas, spēcīgākas kā jebkad agrāk, un viņš vairs nespēja aizturēt elpu. Viņam bija jāievelk ūdens mutē, un tas uzreiz nonāca līdz balsenei. Viņš atkal aizvēra muti, taču ūdens dedzināja un plosīja plaušas kā uguns, un viņš bija spiests mežonīgi piepūlēties, lai neievilktu plaušās vēl ūdeni.
Nu tas vairs nebūs ilgi, viņš nodomāja.
Taču tad Kamilla jau bija blakus. Kamillas lūpas piespiedās viņa mutei maigas un brīnišķīgas un ielaida viņā — ak, paldies, paldies, paldies! — atsvaidzinošu, skābekļa pilnu gaisu.
Kamilla vilka viņu sev līdzi uz alu. Marti mēģināja spirināties ar pleznām un palīdzēt, cik varēja. Tad viņi atkal pacēlās augšup, un viņa galva izkļuva virs ūdens. Viņš ievilka skābekļa pilnu gaisu un spalgi izklepoja ūdeni no balsenes, šķita, ka krūtis pārplīsīs. Viņš nekad nebija tā klepojis.
Kamilla nogaidīja, kamēr pāries klepus lēkme un Marti elpa līdzsvarosies. Marti redzēja, ka viņas lampas gaisma ir ļoti spoža, it kā baterijas būtu jaunas, gandrīz nelietotas. Hua laikam bija iedevusi Kamillai savu lukturi.
— Vai atradi labāku vietu? — jautāja Kamilla.
Marti pakratīja galvu.
— Nē, — viņš aizsmacis sacīja.
Viņu sagrāba jauna, plosoša klepus lēkme. Klepus dedzināja plaušas, un sāpes izstaroja līdz pieres kaulam.
Debestiņ, cik tas bija tuvu, nodomāja Marti.
— Paldies vēlreiz, — viņš nopūtās, kad klepus sāka atlaisties.
— Nav par ko.
Taču visu laiku Marti prātā kliedza otrs lielais jautājums. Kas, ellē, lielajā alas zālē nupat bija noticis? Vai viņš bija iztēlojies triecienvilni un mola efektu, un visu pārējo? Vai arī alā tiešātņ kaut kas bija?
— Tur tātad nav platāku šahtu? — Kamilla vēl prasīja.
Es laikam jau esmu pilnīgs dārzenis, Marti drūmi nodomāja.
— Es vismaz… neatradu tādu, — viņš skaļi teica. — Otra tuneļa galā ir… tikai gaisa kabata, 'lāču tā ir diezgan tālu… un nezinu, cik ilgam laikam gaisa pietiktu.
— Jūs tātad netiekat citā šahtā? — Hua no augšas kliedza.
— Ja šeit ir savienojums ar to, līdz tam ir pārāk ilgi jānirst, — Marti atzina.
Tas arī būtu daudz par vieglu, nodomāja Hua.
— Uz kuģa ir vēl viens skābekļa balons, — teica Hua.—Atnesīšu to jums.
Ja paspēšu laikā atpakaļ, nodomāja Hua. Pirms vētra ieslauka mani jūrā.
— Hua, tas neizdosies, — teica Marti. — Tas netiks cauri.
Hua izgaismoja sašaurinājumu ar lampu un saprata, ka Marti runā taisnību. Sprauga bija pārāk šaura. Viņai vajadzētu izdomāt ko citu. Taču ko? Domā, tu stulbā govs, Hua kliedza uz sevi. Domā! Izdomā kaut ko! Ātri!
— Aiziešu paņemt “Smejošā pūķa” sifona šļūteni, — Hua izdomāja.
— Tā ir daudzus metrus gara. Varat elpot caur to.
— Vai tu paspēsi? — Marti norūpējies vaicāja.
Redzēsim, nodomāja Hua.
— Es drīz atgriezīšos, — viņa sauca.
— Hua, ne…
Hua palūkojās uz padebesi. Melns, zibeņus metošs mākoņu mūris atkal bija biedējoši tuvu. Taču bez “Smejošā pūķa” sifona caurules Marti un Kamilla noteikti noslīks. Nekas viņus neglābs.
Tātad… kāds bija visātrākais ceļš lejup?
Hua izgaismoja zaru kaudzēm nosegto ainavu ar pieres lampu. Maršruts, pa kuru viņa bija atnākusi, pilnīgi noteikti nebija izmantojams. Un kā ar ieleju, gar kuru dubļu un koku lavīna bija slīdējusi? Vai tā jau būs aizplūdusi prom no ceļa? Tad ieleja būtu vieglākais un taisnākais ceļš uz alu.
Hua mērķēja uz ielejas pusi. Taču brīdi vēlāk viņa redzēja, ka grūstošās kaudzes tās apakšdaļā sastūmušās nepārvaramā valnī. Viņa viegli tiktu līdz tām, taču tālāk? Šķērslim būtu ļoti grūti pārrāpties pāri. Droši vien labāk būtu nolaisties gar klinti tieši alā.
Hua piesteidzās pie klints virsotnes un noņēma virves rituli no muguras. Viņa apsēja virvi ap lielu klintsakmeni. Zvaigznes virs viņas sāka aizklāties ar gabalu pēc gabala aprijošām melnām mākoņu masām.
Hua izņēma no somas viscaur izmirkušus, biezus ādas cimdus. Virve bija nelietīgi tieva, taču viņai nebija laika iesiet tajā mezglus. Viņa cerēja, ka ar ādas cimdiem varēs pietiekami stingri satvert virvi. Hua nosvieda virvi lejup un sagrāba to ar abām rokām.
Laižam, nodomāja Hua un sāka slīdēt gar virvi. Ātrums veikli kļuva bīstami liels, un Hua satvēra virvi ciešāk. Kritiens palēninājās, taču ne sevišķi daudz. Ar tādu ātrumu virve būtu noēdusi ādu no plaukstām dažās sekundēs, ja stiprie ādas cimdi tās neaizsargātu. Arī tagad Huas daudz pieredzējušās rokas sāpēja tik ļoti, ka viņai bija grūti saspiest virvi gana spēcīgi.
Kvoks no pārsteiguma satrūkās, kad Huas kājas nobūkšķēja pret zemi alas priekšā.
— Hua!
— Es viņus atradu! — Hua paziņoja. — Viņi ir slazdā, man ir jāaiznes viņiem sifona šļūtene, lai viņi caur to var elpot. Citādi viņi noslīks!
— Kādus brīnumus tu stāsti? — jautāja Vu.
Huas skatiens atdūrās pret mantām, kas bija sakrautas gar alas sienu. Starp tām bija arī dažas vīna pudeles, kas bija aizvērtas ar parastajiem korķiem. Apaļiem korķiem, kas bija gatavoti no korķozola mīkstās, taču biezās mizas.
— Vai jūs varētu man izņemt dažus vīna pudeļu korķus? — Hua palūdza.— Ātri!
Vu skatiens bija izbrīnīts, taču viņš nestāvēja uz vietas, bet gan izvilka no virtuves piederumiem viļķi un sāka vilkt korķus no pudeļu kakliem.
Kvoks piegāja pie alas mutes un paskatījās uz debesis šķeļošajiem zibeņiem.
— Tu vairs nepaspēsi uz turieni,— Kvoks teica.
Hua neklausījās, bet paņēma sifona cauruli un aptina to pa diagonāli apkārt ķermeņa augšdaļai. Tā bija stipra, balta, apmēram pieauguša vīrieša īkšķa resnuma plastmasas šļūtene.