— Man jāmēģina. Es nevaru atstāt viņus nomirt.
— Pat ja pagūsi tikt līdz viņiem, nepaspēsi vairs atgriezties,—teica Kvoks.
— Es palikšu augšā. Šahta ir ļoti šaura. Tā aizsargās mani no vējā lidojošajiem priekšmetiem.
Vu pasniedza viņai trīs pudeļu korķus. Hua iebāza tos kabatā, uzvilka rokās ādas cimdus un devās prom.
— Laimīgu ceļu! —Vu sauca viņai pakaļ.
Nu paldies, nodomāja Hua. Jo viņai, Marti un Kamillai patiešām tagad vajadzēja veiksmi. Bez tās viņi neizdzīvos līdz rītausmai.
Hua sagrāba virvi pie alas ieejas un sāka vilkt to sāņus. Klints mazu gabalu tālāk nebija ne uz pusi tik stāva kā alas vietā, tās slīpuma leņķis bija starp piecdesmit un sešdesmit grādiem. Ar virves palīdzību viņa varbūt spētu uzskriet pa klinti līdz salas virsotnei.
Ak, manas nabaga roķeles, nopūtās Hua. Tad viņa sakoda zobus un atkal satvēra virvi.
41
Кап Hua pietuvojās Kamillas un Marti cietumam, vējš atkal bija briesmīgi pastiprinājies, un pirmās ūdens lāses, kas cirta kā pātagas, jau šķēlās cauri gaisam. Tam nav nekādas jēgas, nodomāja Hua, man būtu vajadzējis palikt alas drošībā. Vējš rāva matus un drēbes, milzīgi zibeņi šķēla debesis, un pērkons grāva kā apšaudē.
Un tad… viņas priekšā uzsprāga apžilbinoši spožs gaismas stabs, kas sniedzās līdz padebešiem.
Hua nekad agrāk nebija redzējusi tādu zibeni. Mirkli viņa manīja ap gaismas stabu arī tvaika mākoņus. It kā zibens karstums sekundes daļā būtu pārvērtis gaisa mitrumu un ūdens pilienus tvaikā. Vai kas tāds ir iespējams, Hua paspēja nodomāt. Bez šaubām!
Zeme mazliet nodrebēja, un Hua gaidīja pērkona grāvienu. Taču to nedzirdēja. Zibens bija iespēris tik tuvu, ka grāvienu dzirdēja tikai tālāk uz sāniem. Kad Hua uz mirkli aizvēra acis, viņa redzēja gaismas staba tīklojumu. It kā zibens būtu iekausējis tajās savu attēlu.
Baidīšanās nepalīdzēs, nodomāja Hua, viņai tagad tikai jādara viss, lai Marti un Kamilla varētu izglābties.
— Tu atnāci, — uzelpoja Marti, kad Hua parādījās.
Hua notina sifona cauruli no muguras. Viņa izņēma no kabatas vīna pudeles korķi un aizspieda ar to caurules otru galu. Tad viņa norāpās ar kājām pa priekšu zemāk šahtā. Viņa sameklēja kājām labu pamatu, vietu
kreisajai rokai un ar labo roku iespieda caurules galu klints plaisā, kas izskatījās piemērota. Tad viņa nodrupināja no sienas divus plakanus akmeņus un iebāza tos caurules galam abās pusēs. Kad viņa parāva šļūteni, tā šķita cieši piestiprināta.
Hua nolaida ar korķi aizpiesto caurules apakšgalu karāties bedrē. Tas aizsniedzās gandrīz līdz sašaurinājuma apakšai. Marti un Kamilla pie tā nokļūs uzreiz, tiklīdz ūdens pacelsies par kādu metru.
— Perfekti! — apstiprināja Marti.
Zibeņošana sablīvēja, un pērkona grāvieni kļuva nepārtraukti. Sāka līt, un trakojošā vēja triektās lāses durstīja zemi kā kniepadatas. Hua atspiedās pret to šahtas sienu, kas bija vēja pusē, lai būtu pēc iespējas labākā aizsegā.
Huai virsū un Marti un Kamillai acīs atkal sāka līt dubļains ūdens. Lietus atdalīja no bedres malām lielus dubļu pikučus, kas sašķīda gabalos pret ūdens virsmu, pacēla ūdeni mazos stabos kā niecīgas granātas un izšļakstīja slapjus dubļus visapkārt.
— Patiešām jauki, — nosprauslojās Kamilla.
— Vai jūs tur lejā tiksiet galā? — Hua norūpējusies sauca.
Kamilla vēl tik tikko spēja izšķirt Huas vārdus.
— Pagaidām… nekādas trauksmes, — viņa sauca pretī. — Taču ūdens atkal ir sācis kāpt!
Hua palūkojās lejup un redzēja, kā ūdens nežēlīgi stiepās gar Marti un Kamillas ķermeņiem.
— Atceries izelpot gaisu ūdenī, lai caurulē nesakrājas pārāk daudz oglekļa dioksīda, — atgādināja Marti.
Pēc piecām minūtēm ūdens sniedzās Kamillai līdz kaklam.
— Tas brīdis atkal ir klāt, — nopūtās Kamilla. — Cerams… ka mēs vēl tiksimies.
— Pat nedomā ko citu, — teica Marti.
Hua šausmās noskatījās, kā dubļainais ūdens kāpj augšup gar Kamillas un Marti vaigiem un žokļiem un kā tas paceļas līdz viņu sejām. Pēc mirkļa viņi jau elpoja caur Huas atnesto cauruli. Hua nevarēja dzirdēt Kamillas
un Marti elpošanu cauri vētrai, viņai vajadzēja tikai cerēt, ka viņi joprojām ir dzīvi.
Es neticu, ka viņi izturēs, Hua attapās domājam. Viņi ir spiesti pavadīt tādā veidā pārāk ilgu laiku. Hua aizdzina šo domu no prāta. Vēl nedomā tā, pat ja tas būtu visticamākais iznākums, viņa sev teica. Sērosi, kad cerību vairs nebūs.
42
Kamillai šķita, ka pagājusi jau maza mūžība kopš brīža, kad ūdens atkal bija pacēlies virs viņu galvām. Lai arī viņi mēģināja būt pēc iespējas rūpīgi un uzmanīgi, Kamilla zināja, ka situācija joprojām ir ļoti bīstama.
Viņi bija attīstījuši precīzu ritmu. Kad viņi mainījās vietām, tas, kurš bija elpojis, atrāva muti no caurules gala un uzreiz pielika īkšķi par aizbāzni. Lai arī viņi mēģināja būt akurāti, iekšā vienmēr iekļuva mazliet ūdens. Tā kā caurule bija tik gara, viņi nespēja ūdeni aizpūst prom un to vajadzēja norīt, citādi tas traucētu elpot. Kamillas vēders jau bija pavisam sapūties no visiem tiem dubļainā ūdens litriem, ko viņa bija spiesta norīt, un viņiem ik pa brīdim bija jāčurā ūdenī, lai atbrīvotos no šķidruma, kas bija sakrājies urīnpūslī.
Kopā ar ūdeni plūstošās smiltis un dubļi šņirkstēja starp zobiem un kairināja rīkli. Rezultātā ik pa brīdim uznāca mazas klepus lēkmes, kas tābrīža situācijā bija ļoti bīstamas. Viņi mēģināja neievilkt dubļus elpceļos, jo no tā viegli rastos tik spēcīga klepus lēkme, ka viņi noslīktu.
Pagaidām caurulē tikai reizi bija iekļuvis tik daudz ūdens, ka viņi bija tuvu tam, lai nomirtu negadījuma pēc. Marti bija izdevies izsūkt un norīt ūdeni, taču situācija atkal bija teju uz robežas. Varbūtību likumi sāka nostāties pret viņiem. Viņi bija uzvarējuši daudzas reizes, bet tagad žetonu kaudzes jau kļuva tik augstas un nestabilas, ka drīz tās būs aizvien grūtāk atturēt no apgāšanās. Cik ilgi viņus vēl pavadīs veiksme?
Situācija bija grūtāka nekā iepriekš, jo ūdens tagad bija vismaz metru
augstāk. Turklāt viņi bija nogurušāki. Viņu kustības kļuva aizvien automātiskākas, gurdākas un lēnākas. Kādā bridi viņi pieļaus jaunu kļūdu, un tad viss būs cauri.
Hua bedrē drebinājās un spļaudīja dubļaino ūdeni. Taifūna spēks atkal bija kļuvis velnišķīgs, un lielāko viļņu radītās šļakatas atkal bija sākušas triekties pāri salas augstākajām virsotnēm.
Tas nekad nebeigsies, Hua nodomāja.
Palūkojusies lejup, viņa zibens gaismā ieraudzīja kaut ko satraucošu. Lejup plūstošais ūdens bija izgrauzis pārsteidzoši daudz zemes ap akmeņiem, kas noturēja vietā Kamillas un Marti elpojamo cauruli. Akmeņi tomēr joprojām izskatījās turamies stingri vietā.
Vai viņai vajadzētu kaut ko darīt? Vai tas tikai pasliktinātu situāciju? Hua bija no aukstuma un lietus kļuvusi tik nejutīga, ka viņas domas kustējās stingi un lēni.
Viņai pēkšņi bija ļoti grūti pieņemt lēmumu.
Cik daudz reižu mēs jau esam to visu darījuši, Kamilla domāja. Cik daudz reižu esam nomainījuši kārtu elpot? Viņa no sākuma bija skaitījusi maiņas, lai spētu vismaz pēc summas būt skaidrībā par laika virzību, taču bija sajaukusi skaitu pie četrdesmit un vairs nebija sākusi no jauna. Tomēr viņai šķita, ka maiņu jau ir bijis neskaitāmi daudz un ka viņi ir kārpījušies mazajā, tumšajā bedrē veselu mūžību. Taču cik ilgs laiks bija pagājis, kopš ūdens atkal bija pacēlies pāri viņu sejām? Stunda? Divas stundas? Trīs? Cik daudz viņiem vēl jāiztur?