Cik ilgi viņi spēs?
Viņiem apkārt bija piķa melna tumsa, viņi jau sen vairs neko nevarēja saskatīt. Vienīgais, ko Kamilla dzirdēja, bija viņas pašas elpa un sirdspuksti. Viņa juta pieskaramies ūdeni, kas kļuva iztrūcinoši vēss, un Marti stingro augumu, kas bija piespiedies viņas ķermenim. Ik pa brīdim viņa juta arī to, kā sīki akmeņi un dubļu pikas cauri ūdenim krīt virsū un rit lejup gar miesu.
Cik vēl ilgi? Kamilla sāka cerēt, ka viss drīz beigsies tādā vai citādā veidā. Pat ja beigas nozīmētu nāvi, viņa jau bija tik nogurusi, ka vairs nespēja par to satraukties. Lai vai kas, kaut tikai spīdzināšana beigtos.
Hua caur lietu un krēslu redzēja, ka izkustas viens no cauruli turošajiem akmeņiem. Lietus zem tā izēda aizvien vairāk zemes. Man ir kaut kas jādara, Hua domāja. Taču, pirms viņa paspēja izkustēties, abi akmeņi pēkšņi ripoja lejup.
Llua redzēja, kā caurules gals nokrīt līdz ar tiem.
Viņa vairs nedomāja, ko vajadzētu darīt, bet nira pakaļ caurulei. Viņa to gandrīz aizsniedza, tā aizskāra plaukstas locītavu, un viņa mēģināja to aptvert ar pirkstiem, taču tie bija pārāk lēni un stingi.
Caurule atlēca tālāk, un viņa vairs nevarēja līdz tai aizsniegties.
Cerams, ka tā peld, Hua domās iekliedzās. Jācer, ka caurule ir no plastmasas, kas ir vieglāka par ūdeni, nevis no smagas plastmasas, kas nogrimtu dibenā.
Zibeņošana uz mirkli bija apstājusies, un Hua neredzēja, kāda ir situācija.
Viņa turējās pie klintsradzes un gulēja gar šahtas sienu, kājām gaisā un ķermeņa augšdaļu zemāk bedrē. Ja viņa turpinās, iespējams, vairs netiks laukā, jo šahta kļuva stāvāka un šaurāka. Ja nokritīšu, nespēšu pagriezties, bet palikšu, iesprostota ar galvu uz leju, nodomāja Hua. Doma viņu šausmināja. Taču, ja viņa neko nedarīs, pirms Marti un Kamillas vienīgais dzīvības glābiņš nogrims, viņi noslīks.
Hua palūkojās apkārt un meklēja kaut ko, ar ko varētu uzvilkt cauruli augšā. Taču viņa neredzēja nekā piemērota, nekur nebija pietiekami gara koka zara.
Ko lai es daru, Hua drudžaini domāja.
Marti saprata, ka kaut kas nav kārtībā, jo caurule piepeši bija kļuvusi nedzīva un vaļīga. Bet gaiss tomēr joprojām nāca. Kas bija noticis?
Marti padeva cauruli Kamillai un gaidīja, līdz viņa sāka caur to elpot. Tad viņš pacēla Huas atnesto kabatas lukturi virs galvas un nospieda slēdzi.
Spilgta gaisma apžilbināja acis, taču pēc brīža tās aprada ar jaunajiem apstākļiem un atkal sāka redzēt normāli.
Tas, ko viņš redzēja, lika sirdij bailēs sarauties mazā bumbuli. Divas lietas atstāja uz viņu sevišķi lielu iespaidu. Pirmkārt, jūra bija pacēlusies vēl vairāk, nekā viņš bija domājis. Ūdens virsma tagad bija vismaz divarpus metru virs viņu galvām. Biedējoši augstu.
Tas tomēr nebija satraucošākais no redzētā.
Biedējošāks bija mazs, balts likums, kas pēkšņi bija pagrūdies zem ūdens. Kas bija noticis? Vai viņu gaisa caurule bija atdalījusies no sienas un nokritusi? Marti pakustināja kabatas lukturi un centās tikt skaidrībā.
Caurules gals noteikti bija nokritis, Huai nepamanot, domāja Marti. Vai arī… varbūt Hua vienkārši neko nevarēja izdarīt.
Hua redzēja, kā Marti kabatas lukturis iedegas dziļi zem ūdens.
Zibens gaismā viņa redzēja, ka caurule nav nokritusi līdz lejai. Tās augšgals bija trāpījis no alas sienas izlīdušā sakņu kumšķi un palicis karājamies uz tā. Viņiem atkal bija paveicies!
Taču daļa caurules jau bija ūdenī, un tās augšējais gals slējās tieši lejup, biedējoši tuvu ūdens virsmai.
Situācija bija ļoti bīstama, jo ūdens joprojām cēlās. Tas kāpa centimetru pēc centimetra pretī Marti un Kamillas gaisa avota galam. Turklāt cauruli gaisā noturošā sakne bija trausla un smalka, tā draudīgi šūpojās un līgojās, kad bedrē plūstošā straume to taranēja. Caurule jebkurā brīdi var noslīdēt no saknes. Bedrē līstošais ūdens ik pa brīdim nograuza no sienas arvien vairāk dubļu un smilšu. Zemes gabaliem atdaloties, sakne aizvien vairāk atkailinājās.
Hua vairs nevarēja vilcināties.
Caurule nokritīs jebkurā brīdi, tā vairs nevarēja noturēties uz saknes ilgi, un, ja tā nokritīs, Hua vairs nekā nevarēs izdarīt Kamillas un Marti labā.
Vai es varētu nolaisties lejā ar kājām pa priekšu un saķert caurules galu starp kāju pirkstiem, nodomāja Hua. Vai tas varētu izdoties?
Un ja nu es to nometu, pazibēja prātā. Tad taču es viņus nogalināšu!
Marti kabatas luktura gaismā redzēja, ka caurules gals joprojām ir gaisā. Taču sakne, uz kuras tā karājās, bija pārāk noliekusies.
Tā nokritis jebkuru mīļu brīdi, nodomāja Marti.
Un tad viņš redzēja, kā šļūtene slīd lejā. Tā iekrita ūdenī un grima kā akmens. Marti redzēja, kā no caurules laukā ūdenī izskrien lieli gaisa burbuļi. Tad nu tā, viņš nodomāja, tagad tas ir beidzies.
43
HuA GRASĪJĀS apgriezties riņķi, kad redzēja, kā gaisa caurule noslīd no saknes un nokrīt. Man tā ir jādabū, pirms tā piepildās ar ūdeni, nodomāja Hua. Viņa ienira šahtā, un ūdens pārplūda pāri galvai.
Marti redzēja, kā Huas galva, rokas un ķermeņa augšdaļa parādās gaisa burbulīšu vidū. Viņš redzēja, kā Hua mēģina saķert caurules galu. Taču tā grima pārāk ātri, un Hua to neaizsniedza.
Tad Hua bija ūdenī viscaur un joprojām mēģināja satvert cauruli. Šahta sašaurinājās, un Hua vairs netika dziļāk. Marti redzēja, kā Hua sniedzas ar rokām tik dziļi, cik spēj. Grimstošā caurule aizslīdēja gar pirkstiem dažu centimetru attālumā.
Debestiņ, arī Hua noslīks, Marti nodomāja, šahta bija tik šaura, ka viņa nespēs apgriezties. Viņa nespēs atgriezties augšā. Viņa noslīks kā žurka, dažus metrus virs mums. Viņa noslīks mūsu dēļ, jo lieki mēģināja mūs glābt. Un mēs būsim spiesti noskatīties, kā tas notiek.
Tas bija tik briesmīgi un rūgti, ka viņš nespēja par to domāt.
Caurule grima lejup, un lieli gaisa burbuļi nāca no tās atveres. Kad tā pietuvojās, Marti to saķēra un pagrieza stāvus, saspiežot lielā līkumā, lai gaisa izplūšana ūdenī uzreiz apstātos un caurulē paliktu pēc iespējas daudz gaisa. Taču viņš redzēja, ka caurule ir piepildījusies ar ūdeni vismaz metra garumā. Viņiem nebūs nekādu iespēju, ja neizdosies to iztukšot.
Marti palūkojās uz augšu un redzēja, ka Hua, atbalstījusi rokas pret
sienas izvirzījumiem, stumj sevi augšup ar spēku, lai izdabūtu galvu no ūdens. Huas kājas un ķermeņa apakšdaļa jau bija ārā no ūdens. Taču, jo lielāka daļa ķermeņa bija laukā, jo smagāka kļuva atlikusī nasta.
Marti pasniedza lukturi Kamillai. Viņa pavirzījās lejup, lai dotu vairāk vietas Marti, taču noturēja luktura gaismu caurulē.
Marti iebāza šļūtenes otru galu mutē un pūta tajā gaisu. Viņš redzēja, ka tā daļa, kurā ir gaiss, visu laiku kļūst garāka. Kad iekšā bija vairs tikai trīsdesmit centimetru ūdens, Marti pārstāja. Viņš iesita korķi caurules augšējā galā un turēja piespiestu īkšķi otrā galā.
Bet kurš izņems korķi, vaicāja Kamillas izteiksme.
Hua ir mūsu vienīgā cerība, nodomāja Marti. Protams, pieņemot, ka Hua dabūs arī galvu laukā no ūdens un nenoslīks.
Turklāt mums vajadzētu panākt, lai par ūdeni smagākā plastmasa paceltos uz augšu tik daudz, lai Hua to aizsniegtu. Marti mēģināja uzgrūst cauruli, taču tā bija pārāk lokana un saliecās līkumā jau pēc nepilna metra. Ar korķi tā mazliet pacēlās, bet ne pietiekami. Neizdevās piedabūt augšējo galu peldēt tā, lai tas paceltos līdz ūdens virsmai.