Debestiņ, ko man darīt, domāja Marti.
Viņš līdz izmisumam skaidri zināja to, ka viņiem vairs nav pārāk daudz laika, lai izdomātu risinājumu.
Hua sameklēja stingru balstu abām rokām, un tad… viņa grūda sevi augšup tik spēcīgi, cik spēja. Asas kaļķakmens šķautnes sāpīgi iespiedās plaukstās un pirkstu sasitumos un brūcēs tā, ka ūdens viņai apkārt iekrāsojās sarkans. Plecu un roku muskuļi dega kā ugunī.
Taču viņa mazpamazām cēlās augšup, un tad viņa jau bija pavisam taisni un juta, kā kājas atslābst pret akmeņiem. Ūdens tagad bija krūšu līmenī, viņa tātad vairs nebija sevišķi dziļi. Taču galva joprojām bija zem ūdens.
Neļaujies panikai, Hua kliedza uz sevi. Tev vēl ir laiks, tu to vari, tu spēj, tev izdosies! Vienīgi rokām jāatrod jauni, stabili balsti.
Huai jau šķita, ka ir izdevies stingri pieķerties klintij, un viņa atkal pastūma sevi augšup. Taču šoreiz kreisās rokas tvēriens nenoturējās. Klintsradze
bija pārāk slidena un apaļa, un roka paslīdēja. Tā nošļuka divdesmit centimetru zemāk, un tagad viņa bija tuvu tam, lai kristu panikā, jo skābekļa trūkums jau žņaudza kaklu un krūtis.
Hua piespieda sevi saglabāt mieru un meklēja kreisajai rokai spēcīgāku balstu klintī. Taču pretī nāca tikai dubļaina, gluma un gluda virsma. Viņa zināja, ka nevarēs pret to atspiesties, bet tvēriens atkal izslīdēs. Skābeklis tikmēr sāka beigties, un kārdinājumam nekavējoties atkārtot mēģinājumu bija aizvien grūtāk pretoties.
Hua pagrieza ķermeni pa kreisi un meklēja kaut ko labāku. Un tad… kreisā roka sastapa grumbuļainu, asu kaļķakmens izcilni. Hua tam pieķērās, sasprindzināja spēkus, cik vien varēja, un grūdās augšup. Asais akmens iekodās rokā tā, ka sāpes iesitās smadzenēs un lika viņai kliegt. Bet zods un seja pacēlās virs ūdens, un viņa izelpoja slikto gaisu un negausīgi vilka plaušās svaigu.
Domā, Marti sevi komandēja. Nekrīti panikā, bet izdomā kaut ko, tagad.
Harpūnas?
Nē, viņi vairs nepaspēs tās dabūt. Turklāt tās bija pārāk īsas. Tās nepacels caurules galu tik augstu, lai Hua tai tiktu klāt.
Taču ko vēl viņi varēja darīt? Viņiem nebija līdzi nekā cita! Vajadzēja kaut ko uzpeldošu, Marti pazibēja prātā. Viņiem vajadzēja kaut ko, kas turējās virs ūdens. Vai viņiem ir līdzi kaut kas tāds? Kaut kas, kas uzceltu cauruli līdz ūdens virsmai? Šahtā bija sakrituši vētras atnesti zari un citas peldošas lietas, bet tās turējās virs ūdens divarpus metru augstāk.
Marti palūkojās augšup. Huai bija izdevies izgrūst sevi no ūdens, ja neņem vērā plaukstas un rokas. Marti redzēja, ka Huas plaukstas asiņo. Spēcīgi. Tas tomēr nebija pārsteidzoši, jo Hua stāvēja uz rokām uz asšķautņaina kaļķakmens. Taču vismaz viņas galva bija laukā no ūdens.
Marti saprata, ka Huai ir pietiekami daudz grūtību savā situācijā. Viņiem pašiem vajadzēja ātri izdomāt atrisinājumu. Caurule atkal bija gandrīz pilna ar gaisu, un tā bija daudz vieglāka, gandrīz bez svara. Taču ar gandrīz nepietika.
Viņiem nebija nekā cita, kā vien Kamillas nirēja duncis, nažu makstis, pulksteņi ar dziļuma mērītājiem, Marti peldbikses, Kamillas bikini, harpūnas un trīs nirēju lukturi. Tie visi bija smagāki par ūdeni, kabatas lukturu korpusi diemžēl bija no metāla, nevis plastmasas. Viss bija smagāks par ūdeni, nopūtās Marti.
Vai, paga…
Viss bija par ūdeni smagāks… viss, izņemot peldkostīmus. Tie turējās virs ūdens! Vai ar tiem varētu pietikt?
Kamilla izbrīnījusies noskatījās Marti, kad viņš piepeši sāka vilkt nost peldbikses, taču sapratne parādījās viņas acīs, kad Marti aptina peldbikses mezglā apkārt šļūtenei. Marti izlaida to no rokas un pārbaudīja, vai tā ceļas. Tā bija vieglāka nekā pirms tam, taču vēl necēlās pretī ūdens virsmai. Viss tomēr joprojām bija kā uz naža asmens.
Marti palūkojās uz Kamillu. Viņa pamāja.
Gaiss beigsies pavisam drīz, nodomāja Marti. Spiedošās skrūvspīles krūtīs pamazām atkal bija atgriezušās. Kamilla novilka bikini augšdaļu un padeva to Marti. Marti to piesēja, kamēr Kamilla noģērba arī apakšdaļu.
Patiesības mirklis, nodomāja Marti, kad arī Kamillas bikini abas daļas bija piesietas kā pludiņi.
Viņš atlaida cauruli un gaidīja, kas notiks.
Caurules gals sāka celties. Marti domās apspieda kluso triumfa saucienu, jo situācija joprojām bija ļoti riskanta. Huai vēl vajadzētu dabūt laukā korķi, un viņi nezināja, kāds ir viņas stāvoklis.
Šļūtenes gals cēlās kaitinoši lēni, un Marti pagrūda to uz priekšu, lai paātrinātu kāpumu. Šoreiz ar pludiņu pietika, un mīkstā plastmasa vairs nesagriezās līkumā.
Hua, Hua, Hua, Marti nodomāja. Tagad viss ir tavās rokās, jācer, ka tu vēl spēsi kaut ko darīt!
Hua stāvēja šahtā, savu roku balstīta. Viņa centās izslēgt no apziņas plaukstas šķeļošās sāpes un aizvien spēcīgāko dedzināšanu plecos.
Es vairs nespēju ilgāk stāvēt uz rokām, nodomāja Hua, tās sāks trīcēt un pievils, un tad es atkal nokritīšu lejā un vairs nespēšu uzstumt sevi
augšā. Hua slidināja kājas un ceļus gar klints sienu, taču tie neatrada nekādu pamatu.
Kaut kas parādījās virs ūdens.
Tas taču bija… vai tas varēja būt…
Tas bija! Tas tiešām bija Kamillas un Marti gaisa caurules gals!
Viņi joprojām ir dzīvi, Hua no atvieglojuma uzelpoja. Taču sekundi vēlāk viņa ievēroja, ka caurules galā ir korķis. Hua saprata, ka Kamillai un Marti bija cieši jāaiztaisa caurules gals, lai tā paceltos virspusē. Taču viņi paši tam vairs netika klāt un nevarēs elpot caur šļūteni, ja Hua nedabūs ārā korķi.
Kamillai un Marti vairs nevarēja būt atlicis daudz skābekļa plaušās. Taču ko viņa varētu darīt?
Hua iešūpoja ķermeni bedres vidū un izpleta kājas V veida leņķi, tās pieķērās abām šahtas sienām. Tad viņa sasprindzināja augšstilbu un apakšstilbu muskuļus un spieda kājas pret klinti, tik stipri, cik spēja. Spiediens plecos un plaukstās atlaidās.
Hua ļāva rokām saliekties un nolaida sevi zemāk, cenšoties atstāt pēc iespējas lielu daļu spiediena uz kājām. Viņa mēģināja plecu un roku sāpes izslēgt no prāta, izstumt ārpus apziņas. Viņai vajadzēja satvert caurules galu aizsprostojošo korķi zobos, nekādu citu variantu nebija.
Vēl… mazliet. Vēl… daži centimetri…
Sāpes rokās un plecos pastiprinājās līdz dedzinošai agonijai, kas ātri izplatījās arī līdz elkoņiem. Hua saprata, ka cīpslas grasās atrauties no muskuļiem.
Vēl centimetrs, divi…
Huas zobi iekodās korķī. Viņai vajadzētu sagrozīt roku taisni tagad, kad viņa vēl to spēj. Hua saprata, ka drīz jau būs par vēlu, jo muskuļi vairs nepakļausies.
Viņa jau paspēja nodomāt, ka arī tagad vairs nespēs iztaisnot roku, jo mirkli rokas un plecu muskuļi tikai drebēja un atteicās sadarboties. Taču viņa sakopoja visus atlikušos spēkus un aļkal stāvēja, balstoties uz taisnām rokām. Dedzināšana augšstilbos un rokās atlaidās. Taču korķis nenāca laukā, caurule karājās starp zobiem un cēlās augšup līdz ar viņu.
Hua vairs nesaprata, ko darīt. Man nav trīs roku!
Viņa pašūpoja galvu un cauruli, taču Marti bija iespiedis korķi pārāk cieši. Tas pat nepakustējās. Hua pakratīja galvu no jauna un atkal, un vēlreiz, taču korķis nekustējās.
Viņi noslīks, nodomāja Hua. Cik daudz laika man vēl ir?
Viņa sašūpoja cauruli uz pirkstu pusi, taču nevarēja to satvert. Viņa mēģināja vēlreiz, un nu viņai izdevās noķert cauruli starp vidējo un rādītājpirkstu. Viņa saspieda cauruli starp pirkstiem un mēģināja to izraut no zobiem.