Korķis par milimetru pakustējās un nākamajā mēģinājumā atkal par milimetru.
Nu, tagad, nodomāja Hua.
Rāviens, un atkal par milimetru vairāk, un rāviens, un milimetrs, un rāviens, un divi vai trīs milimetri, un tad caurulīte pēkšņi izslīdēja no pirkstiem un krita, un… atkal iegrima. Taču šoreiz tā nepiesmēlās ar ūdeni, tā pacēlās un palika peldam virs ūdens, zvārojoties no vienas puses uz otru. Hua tikai tagad ieraudzīja, ka bezformīgs par ūdeni vieglāka auduma saišķis notur šļūtenes galu virs ūdens.
Cerams, ka es paspēju laikā, viņa nodomāja. Cerams, Marti un Kamilla joprojām elpo.
Huai izdevās pavirzīt sevi vēl mazliet augstāk. Viņa no atvieglojuma uzelpoja, kad atspieda kreiso plecu pret klintsradzi tā, ka liela daļa viņas svara novirzījās uz to. Sāpes plaukstās un muskuļos atlaidās, savukārt gandrīz uzreiz sāka sāpēt otrs plecs. Asinis saskrēja galvā aizvien sāpīgāk, viņai šķita, ka acis un deniņi jau izspiežas uz āru. Un ja viņa ieslīdēs atpakaļ šahtā…
Viņai bija jāpagriežas pareizā virzienā. Citādi viņa vētrā nepaliks dzīva. Šahta jau kļuva mazliet platāka, viņai jau vajadzētu spēt apgriezties. Vai viņa uzdrīkstēsies mēģināt? Varbūt viņai vajadzētu. Plaukstas pārlieku sāpēja. Tās asiņoja, un to āda bija lupatās. Turklāt roku un plecu muskuļi drebēja aiz noguruma. Viņa vairs nespēja uzgrūst sevi augstāk.
Hua mēģināja kaut ko saskatīt caur lietu un no augšas tekošo dubļaino ūdeni, taču tas bija ļoti grūti. Viņa neredzēja nekā. Ļoti uzmanīgi viņa atlaida labo roku no klints un ļāva visam svaram palikt uz kreisā pleca. Viņa pārstiepa labo roku pāri bedrei, meklējot tai stingru balstu.
Ja es tagad paslīdēšu…
Viņas roka atrada izvirzījumu, kas bija kā radīts rokas balstam, un viņa no atvieglojuma uzelpoja. Hua pārvirzīja arī kreiso roku pāri šahtai.
Viņa sasprindzināja visu ķermeni tā, ka tas kļuva par tādu kā alai pārstieptu stīgu. Kad pēdas un rokas piespiedās klintij, ķermeņa masa sadalījās jau tik vienlīdzīgi, ka viņa varēja pamazām pabīdīt sevi augšup.
Pāris metru augstāk vietas jau bija tik daudz, ka viņa spēja pagriezties, tik tikko. Mirkli viņai šķita, ka mugura pārplīsīs vai kaut kas salūzīs vai izies no vietas, taču tad viņa atkal bija pareizā virzienā, galvu augšā un kājām lejā.
Visas maliņas sāpēja, un pretīgi dubļains ūdens lija virsū no bedres malām, un viņa bija spiesta ik pa brīdim to izspļaut. Debestiņ, šī būs šausmīga nakts, nodomāja Hua un izšņauca dubļus no deguna. Taču viņi vismaz joprojām bija dzīvi. Visi trīs.
44
Kamilla un Marti nezināja, cik ilgi jau bija cīnījušies aizvien dubļainākajā un duļķainākajā ūdenī. Marti bija izslēdzis lukturi, lai taupītu baterijas, un aizvēris acis, lai tajās neiekļūtu dubļi. Mainoties viņi vairs neatvēra acis, bet darbojās tikai pēc taustes.
Pēc laika, kas šķita bezgalīgs, pēc desmitiem un atkal desmitiem maiņu, ūdens sāka pazemināties, taču Marti un Kamilla to pamanīja tikai tad, kad dubļainā putra pēkšņi plūda prom no viņu sejām un viņi saprata, ka atkal spēj elpot svaigu gaisu uzreiz, bez caurules.
Es tam neticu, nodomāja Kamilla. Tas ir cauri! Mēs atkal izglābāmies.
Viņa izņēma šļūtenes galu no mutes un ieelpoja brīvo gaisu. Viņa juta, kā asaras sariešas acīs, un viņai gribējās vienlaikus smieties un raudāt. Viņa joprojām bija spiesta turēt seju tieši uz augšu, pozā, no kuras nepatīkami savilktais kakls sāka velnišķīgi sāpēt.
Taču viņa juta, kā ūdens nolaižas gar kaklu, tagad jau krietni ātrāk. Tad viņi sāka nolaisties līdz ar ūdeni. Pēc mirkļa augstākais sašaurinājums bija pāris metru virs viņiem. Atkal drošā attālumā. Šķita jau neiespējami, ka ūdens kādreiz atkal varētu uzkāpt tik augstu.
Atā, atā, nodomāja Kamilla un domās pamāja sašaurinājumam. Tevis man nepietrūks.
Ūdens tagad nolaidās daudz straujāk, nekā bija uzkāpis. Pēc zemākā sašaurinājuma ala kļuva plašāka, viņi vairs nevarēja turēties pie sienas kukuržņiem, bet vajadzēja kūlāties ūdenī. Taču tas ilga vien mirkli, un tad
kājas aizskāra alas dibenu. Tas vairs nebija raupjš kaļķakmens, bet gan ūdens sanestās biezās un mīksti dubļainās smiltis.
Pēc dažām minūtēm ūdens sniedzās tikai līdz krūtīm, tad līdz jostasvietai, tad gurniem. Tad tikai līdz potītēm. Tad tas bija prom.
Viņi stāvēja tur kaili un pārguruši, viens pret otru balstīdamies, no matiem līdz kāju pirkstiem dubļu noklāti. Joprojām bija piķa melna tumsa un debesīs neredzēja zvaigznes. Laikam debesis joprojām bija tītas biezos mākoņos. Taču lietus jau bija beidzies, un no augšas bedrē krita vien pēdējie dubļainie pilieni.
— Mēs… mēs izglābāmies,— noelsās Marti.
Viņa balsī staroja atklāta neticība. Itin kā viņam būtu grūti noticēt, ka viņi izdzīvojuši. F,s joprojām dzīvoju, nodomāja Kamilla. Mana dzīve vēl turpinās. Tā nebeidzās šajā alā. Šajā mirklī.
— Hua? — sauca Marti.
— Esmu tepat, — atskanēja Huas atbilde.
— Vai tev viss kārtībā?
— Man kādreiz… ir bijis arī labāk.
Hua izklausījās klusa un nogurusi. Taču vismaz viņa bija dzīva.
— Vai tu spēsi uzrāpties augšā?
— Es tā domāju, — apstiprināja Hua. — Tikai atpūtīšos brītiņu, pirms dodos.
Mums visiem ir bijusi visai grūta diennakts, nodomāja Marti.
Viņš turēja Kamillu klēpī un piespieda viņu cieši sev klāt, it kā nekad negribētu laist vaļā. Viņš juta Kamillas rokas uz savas muguras un ap jostasvietu, un Kamillas krūtis pret savu ķermeni, un piepeši, par spīti nogurumam, viņā pamodās mazs gribas iedīglis. Viņa dzimumloceklis saslējās un sāka pulsēt pret Kamillas pavēderi. Tas nenoliedzami bija mazliet neveikli, un viņam nebija nekādas iespējas to noslēpt, bet viņam jau bija vienalga. Viņa cirksnis nodrebēja, un tad viņš sajuta Kamillas pirkstus uz kakla, un Kamilla pagrieza viņa seju pret savējo un noskūpstīja viņu uz mutes, stipri un negausīgi. Viņas lūpas garšoja pēc sāls.
Kamilla nolaidās uz muguras smiltīs un novilka Marti sev līdzi.
Vēlāk Marti uzslējās pussēdus un domīgi palūkojās uz Kamillu.
— Piedod, bet es tevi joprojām mīlu, — teica Marti. — Esmu mēģinājis nedomāt par tevi tādā veidā, taču es laikam neko nevaru padarīt. Es, redz…
Kamilla uzcēlās uz ceļiem un pielika pirkstu pie viņa lūpām.
— Pirms tu kaut ko saki… ir pāris lietu, ko tev vajag zināt, — sacīja Kamilla.
— Bet…
— Man ir Rēmers-Stauts, — atzinās Kamilla.
Viņa pēkšņi izskatījās pavisam trausla un ievainojama, tam vairs nebija nekāda sakara ar to, ka viņa bija bez drēbēm. Kad viņi pirms mazas mūžības bija peldējuši no vienas salas uz otru Hano rietumu selgā, KamiUas kailums bija šķitis vismaz tikpat oficiālas un lietišķas bruņas kā jebkurš dizaina kostīms. Taču tagad…
— Tā ir jauna autoimūnā slimība, — turpināja Kamilla. — Es, pēc visa spriežot, nodzīvošu tikai mazliet virs sešdesmit gadiem. Tas ir, pēc statistikas.
Apstākļi tagad mainās gan, nodomāja Marti.
— Jūtu līdzi, — viņš teica.
— Varu nomirt arī jau daudz agrāk, — papildināja Kamilla.
— Žēl dzirdēt, — teica Marti. — Taču tā mēs visi vienmēr varam. Bija patiess brīnums, ka mēs nenomirām šodien. Rīt mēs varam saslimt ar malāriju. Vai pakļūt zem mašīnas pēc nedēļas.