Varbūt, nodomāja Kamilla. Ja vien pāragra nāve būtu vienīgā ar viņas slimību saistītā problēma.
Marti redzēja, ka Kamilla vilcinās.
— Izskatās, ka ar to ir saistīts vēl kas?
— Man nevar būt bērnu, — atklāja Kamilla.
Balss bija klusa, gandrīz vienīgi čuksts. Marti redzēja, kā Kamilla saritinās un apvij sev apkārt rokas, kā aizsargājoties no gaidāma sitiena.
— Tas ir žēl, — Marti ātri teica. — Tu būtu laba mamma.
Kamilla norija siekalas un ātri noslaucīja acu kaktiņu.
— No otras puses, pasaulē ir daudz bērnu, kam nav ne vecāku, ne kārtīgu māju, — Marti papildināja.
— Es kādā brīdi pazaudēšu visus matus, — Kamilla vēl teica. — Un arī visu citu apmatojumu. Neviens nezina, kad tas notiks. Tas var sākties kaut vai rītdien.
— Izklausās jautri, — atzina Marti. — Taču daudzas slimības nodara cilvēkiem krietni lielāku ļaunumu.
— Bet…
— Visu nekad nevar dabūt, — teica Marti. — Vajag vien izbaudīt to, kas ir tagad. Tik ilgi, cik tas ir. Ja paliksi gaidām laiku, kad viss vienlaikus notiek labi un nekas nenotiek slikti, nomirsi, tā gaidot.
Atkal kļuva gaišāk. Pēc brīža saule bija tik augstu, ka tās stari sniedzās līdz alas dibenam. Tie brīnišķīgi sildīja. Kamilla nekad agrāk nebija tik ļoti izbaudījusi saullēktu.
— Vai mums vajadzētu pamēģināt, vai starp mums kaut kas atkal varētu būt? — jautāja Kamilla un pagriezās pret Marti
— Manuprāt, mums vajadzētu, — Marti vienkārši teica. — Vai vismaz es ceru, ka tevi interesētu to noskaidrot.
— Tas gan radīs problēmas, — svārstījās Kamilla.
— Cilvēku attiecībās tā mēdz būt, — Marti apstiprināja. — Taču ari tad var izdzīvot. Reizēm. Parasti gan ne ar pilnu saprātu, bet tā, ka vismaz viena plauša mazliet velk gaisu.
Pozitīva nostāja, nodomāja Kamilla.
— Kā gan klājas Huai? — Marti nomainīja sarunas tēmu.
Viņš ieskatījās šahtā un redzēja, ka Huai izdevies izrāpties laukā. Par laimi, Hua studiju laikā bija aizrāvusies ar klinšu kāpšanu, nodomāja Marti. Bez viņas mēs nebūtu izdzīvojuši.
— Mums droši vien vajadzētu apģērbties, — piezīmēja Kamilla.
— Droši vien, — Marti piekrītoši teica.
Viņi atbrīvoja peldbikses un Kamillas krūšturi no caurules un uzvilka mugurā.
Pēc pusstundas no augšas atskanēja jauna balss.
— Hua! Vai tu… Vai tev viss ir kārtībā?
Marti un Kamilla uzreiz atpazina balsi. Kvoks!
— Mēs esam šeit lejā, — sauca Marti.
— Paldies Dievam! — izsaucās Kvoks. — Es jau biju pārliecināts, ka nekad vairs neredzēšu dzīvu nevienu no jums.
— Un kā ar pārējiem? — jautāja Hua.
— Visi ir kārtībā, — apliecināja Kvoks. — Tšiongam ir pievilcīgs zilums uz kājas, taču nekas sliktāks.
Hua dzirdēja, kā Kvoka balss aizlūst no aizkustinājuma. Tad vīrietis pāris reižu nokrekšķinājās un saņēmās.
Hua mēģināja piecelties stāvus, taču kājas vēl neturēja. Viņa būtu nokritusi, ja Kvoks viņu nenoķertu.
— Man laikam vajag… atpūsties… vēl mazliet, — teica Hua neskaidrā un mīkstā balsi.
— Tā varētu būt gluži laba doma, — Kvoks klusi teica.
Hua bija no galvas līdz kājām nosegta ar biezu dubļu slāni. Dubļi bija matos un ausīs, un tie noklāja arī seju. Huas drēbes bija driskās un viscaur dubļos, un lielas, nokarenas stērbeles atkailināja pārāk daudz baltas ādas, arī tādās vietās, kurām normāli vajadzētu būt slēptām. Taču Kvoka attieksme bija cieņpilna, kad viņš palīdzēja Huai atslieties pret lielu kaļķakmens bluķi.
Man droši vien vajadzētu sevi tagad nobildēt un pieteikties konkursam Mis Vjetnama, nodomāja Hua. Ja man jautātu, mani vairs neinteresē ne viļņu fizika, ne viļņu enerģija, ne vispār kas tāds, kas kaut kādā veidā ir saistīts ar jūru vai jūrasbraukšanu. Es pārvākšos dziļi sauszemē, līdzko varēšu. Tik tālu cietzemē, cik vien iespējams. Piemēram, Mongolija izklausās diezgan labi. Es varu sākt plānot vēja enerģijas stacijas Mongolijā.
— Vai izdomāsiet veidu, kā nošķelt no šahtas sienas mazliet kaļķakmens? — Marti jautāja. — Tā, lai skābekļa balons tiktu cauri?
Vu un Tšiongs no lejas paņēma skābekļa balonu un darbarīkus. Kvoks apsēja virvi ap jostasvietu un nolaidās šahtā ar kājām pa priekšu, līdzi paņēmis kaltu un āmuru.
— Uzmanieties, no šejienes tūlīt kritīs akmeņi, — Kvoks uzsauca Marti un Kamillai.
Kamilla un Marti pavirzījās sāņus, kad Kvoks uzklupa sienai. Lejā sāka krist kaļķakmens drupačas.
— Vai tu brauksi kopā ar mani uz Indonēziju? — Kamilla klusi vaicāja.
Marti pārsteigts skatījās uz viņu.
— Uz Indonēziju?
— Gribētu darīt kaut ko, lai labotu savu kaitējumu, — teica Kamilla.
— Ja vien tas vēl ir iespējams. Vai tu palīdzēsi man to izdarīt?
Marti pamāja.
— Jā, — viņš teica. — Es tev palīdzēšu.
— Mēs varētu arī nodibināt kriptīdu pētniecības un meklēšanas fondu, — fantazēja Kamilla. — The Cryptid Hutīt Foundation vai ko tādu.
Tad jau redzēs, Marti nodomāja. Nevajag steigties lietām pa priekšu.
Lejā nogāzās lielāks, pieauguša cilvēka izmēra bluķis. Tas nobūkšķēja pret alas grīdu un sašķīda gabalos. Šķembas aizlidoja visapkārt, pakšķēdamas pret sienām un ripodamas pa alas grīdu.
— Nu jau gan būs pietiekami, — teica Vu.
Kvoks un Hua nolaida skābekļa balonu lejā. Kamilla paņēma to pretī. Viņa aptvēra skābekļa balona sānus maigi un uzmanīgi, it kā tā būtu visdārgākā lieta pasaulē. Kāda tā savā ziņā arī bija.
— Mūsu atpakaļbiļete laukā no šejienes, — piezīmēja Marti.
Viņš pameta ar roku Vu un Kvokam, kuri lūkojās no bedres atveres.
— Uz drīzu tikšanos, — noteica Marti.
Marti piepeši kļuva domīgs. Viņš atcerējās pēdējo niršanas reizi alas lielajā zālē.
— Nu? — Kamilla kļuva nepacietīga.
— Pilnīgi nekas, — apliecināja Marti.
Kamilla izskatījās atklāti neticīga.
— Saki nu!
Vai tur kaut kas bija, domāja Marti, ļ ore iz, kad es apmaldījos tumsā un būtu noslīcis, ja Kamilla nebūtu nākusi palīgā.
Viņš bija cietis no stipra skābekļa trūkuma un bija gandrīz bezsamaņā.
Tādā situācijā varēja iztēloties visu ko. Turklāt, pat ja alā tad bija kāds liels jūras dzīvnieks, tas nebija uzbrucis viņam vai Kamillai.
Es tagad gluži lieki satraucos, nodomāja Marti.
— Palūkosim, varbūt atradīsim maskas un pleznas, — viņš teica un ļāva skatienam slīdēt apkārt alai.
Viņi bija spiesti meklēt gandrīz pusstundu, pirms atrada Marti pleznas un masku. Tās bija daļēji apraktas smiltīs, taču, par laimi, joprojām skaidri saredzamas. Tad viņi devās tālāk uz alas lielo zāli un sāka meklēt Kamillas niršanas piederumus. Maska atradās, taču no pleznām nebija ne miņas. Tās bija apraktas zem visu alas grīdu nosedzošā smilšu matrača.
— Tās var būt jebkur, — atzina Marti. — Jāiztiek vien bešā. Vari ņemt manas pleznas.
— Tās man ir par lielu, — atzīmēja Kamilla. — Taču nav problēmu, ceļš nav garš.
Kamilla sāka stiprināt skābekļa balonu pie muguras. Marti domīgi lūkojās uz lagūnas virsmu. Tā bija pavisam rāma un netraucēta. Nekas neliecināja, ka zem tās kaut kas kustētos. Liels jūras dzīvnieks būtu licis ūdens masām svārstīties uz priekšu un atpakaļ. Vai vismaz mazliet vibrēt.