— Vai tevi kaut kas satrauc? — Kamilla jautāja.
— Nē, — Marti meloja. — Kāpēc vaicā?
— Nu tad… vai dodamies? Pēdējā niršana!
Viņi nolaidās ūdenī un sāka peldēt uz alas mutes pusi, elpojot pēc kārtas caur skābekļa balona caurulīti. Marti izgaismoja ceļu ar lukturi. Viņš pamanīja, ka viļņu kustības vairs nevar just. Jūra acīmredzot bija pavisam nomierinājusies, jo viļņi vairs nesitās alā. Vēl mazliet tālāk, viņš nodomāja.
Taču kāpēc priekšā nevīdēja gaisma?
Ala joprojām bija pavisam tumša, vienīgā gaisma nāca no viņu lampas.
Vai viņi ir nepareizajā alā? Marti vaicājoši palūkojās uz Kamillu. Viņa papurināja galvu un norādīja ar roku uz priekšu.
Viņi turpināja ceļu. Kāpēc ala ir tik tumša? Viņu gaisa burbulīši radīja asfalta melnas, nemierīgi dzīvīgas šļakatas pret alas jumtu.
Alas mutei jābūt pavisam drīz, nodomāja Marti. Taču viņš joprojām neredzēja gaismu.
Tad viņi pēkšņi nonāca strupceļā. Kabatas luktura gaismā varēja redzēt vienīgi smalkas, gaiši dzeltenas smiltis. Smilšu valnis aizsprostoja visu tuneli.
Vētra bija pārvietojusi zemūdens smilšu kāpas, Marti apjauta. Viena no tām bija ievēlusies alā un aizsprostojusi atveri.
45
Ta cieSi starp mums runājot, man tas mazliet jau sāk apnikt, Marti nodomāja. Viņi nevarēja zināt, cik daudz smilšu ir saplūdis tunelī. Bija iespējams, ka taifūns ir piepildījis visu tuneli ar smiltīm desmit vai piecpadsmit metru garumā. No otras puses, smilšu varēja būt daudz mazāk. Vētras sanestais ūdens acīm redzami bija aizplūdis prom pa citurieni. Šī ala tātad nevarēja būt vienīgā izeja. Bet atrast citu izeju varētu būt pārāk darbietilpīgi.
Marti peldēja aiz Kamillas un skatījās uz skābekļa balona mērītāju. Tas rādīja četrdesmit minūtes. Divdesmit minūtes diviem cilvēkiem. Viņi bija tik seklā ūdenī, ka slāpekļa burbuļi neapdraudēja. Varbūt ir vērts mēģināt!
Marti sāka smelt smiltis no kaudzes gala. Smiltis nebija sablīvējušās un viegli slīdēja sāņus, tāpēc sākumā gāja ļoti ātri. Taču temps palēninājās, līdzko smiltis vajadzēja pārvietot lielāku gabalu.
Kad viņi bija izrakuši pāris metru garu iedobi, kam tik tikko varēja tikt cauri, viņiem bija gaiss vēl desmit minūtēm. Tas neizdosies, Marti sašļucis nodomāja, mums jāizdomā kas cits. Mums jāpaplašina šahta vēl vairāk, lai varam izrāpties.
Doma šķita smaga. Bedres paplašināšanai vajadzētu daudzas dienas.
Marti ar žestiem ziņoja Kamillai, ka viņš izslēgs lampu. Viņš gribēja zināt, vai caur smiltīm vīd gaisma.
Tunelis satumsa. Kad acis pierada pie jaunajiem apstākļiem, viņi redzēja, ka caur smilšu segas augšdaļu spīd gaisma. Tuneļa mute tātad vairs nevarēja būt necik tālu! Marti atkal sāka smelt smiltis, kamēr Kamilla grūda
tās tālāk. Caur tām spīdošā gaisma kļuva spožāka, un tad pēdējās smiltis pēkšņi nobruka no ceļa.
Marti redzēja, ka no alas mutes viņus šķir vēl desmit metru. Arī tuneļa sākumdaļa bija gandrīz aizsprostota, bet starp smilšu valni un alas jumtu bija palicis mazliet vietas. Viņi varēja izrāpties cauri.
Marti palūkojās uz Kamillu. Kamilla enerģiski pamāja un sāka atraisīt skābekļa balona siksnas. Viņa neietilptu spraugā ar skābekļa balonu uz muguras, taču, ja pārvietotu balonu blakus, viņi tiktu cauri šaurajai vietai.
Viņi aizstūma vēl dažus klēpjus smilšu uz sāniem un sāka virzīties uz priekšu. Ik pa brīdim muguras noskrāpējās gar alas robaino jumtu un ādā uzradās jauni nobrāzumi līdzās desmitiem jau iepriekš dabūto švīku un zilumu. Es kļūstu tikpat raiba kā rožu krūmā izvārtījies palaidnis, nodomāja Kamilla. Pāris reižu viņi iestrēga, un viņiem vajadzēja pārvietot smilšu masas sāņus, pirms tika tālāk.
Metra attālumā no alas mutes gaiss bija vēl piecām minūtēm un atvere bija sarāvusies tik maza, ka viņi vairs nespēja virzīties uz priekšu viens otram blakus.
Marti pagrūda skābekļa balonu sāņus un pastūma Kamillu pa priekšu. Kamillai izdevās izrāpties cauri atverei. Marti izlīda aiz viņas. Jūras caurspīdīgā virsma mirdzēja virs viņiem.
Pirmais, ko viņi ievēroja, bija smilšu zuši. Tie peldēja visapkārt kā mazas, melnas pirksta resnuma čūskas. Visa jūra bija pilna ar tām, taču tas nebija nekas pārsteidzošs. Ja taifūns bija pārvietojis jūras dibena smilšu kāpas, tas bija piespiedis smilšu zušus pamest savus iedobumus, lai uz tiem nesakrātos pārāk daudz smilšu. Tieši tā, kā Marti bija pieņēmis. Ūdens pēc taifūna bija pilns dubļu piciņu, un viņi redzēja vien dažus metrus uz priekšu. Jūras dibenu nevarēja saskatīt.
Kad Kamilla un Marti uznira, viņi redzēja, ka debesis ir baltu mākoņu aizsegtas.
Tie tomēr vairs nebija vētras mākoņi,,bet gan parastie jūras starocumulus — slāņu gubumākoņi. Kad viņi pavērsa skatienu Lielā pūķa virzienā, viņi redzēja, ka Hua tuvojas ar mazo sainpanu.
Vismaz mazākais kuģis tātad ir saglabājies neskarts, nodomāja Kamilla. Tas viņai šķita mazs brīnums. Kā gan “Smejošajam pūķim” bija izgājis? Izskatījās, ka sampans kustas vienīgi ar burām. Varbūt tā motors vētrā bija sabojājies. Hua piestūrēja sampanu pie viņiem un nolaida trepes ūdenī. Kamilla uzrāpās uz klāja un apmetās Huai ap kaklu.
— Paldies, — viņa vienkārši teica.
Arī Marti uzkāpa uz sampana. Viņš redzēja, ka jūras virsma mudžēt mudž no smilšu zušiem, tie peldēja gan retākos, gan blīvākos baros uz ūdens virsas un tās tuvumā tik tālu, cik vien acs spēja saredzēt.
— Te nu tu redzi tos savus astoņus miljonus jūras čūsku, — atzīmēja Kamilla. — Par kuriem sapņoji, jau mazs puika būdams!
— Tā varētu gan teikt, — nosmējās Marti.
Hua izbrīnā noskatījās uz viņiem.
— Tie taču ir tikai zuši, — viņa teica.
Tad…
Saule izlīda no mākoņu spraugas. Tās stari izgaismoja ar duļķēm pienesto jūru, un uz brīdi Marti izšķīra dzelmi un…
…kaut ko citu.
Kaut ko lielu un… saliektu.
Tad saule atkal aizgāja aiz mākoņiem, redzamība pasliktinājās un tik tikko skatienam pavēries rēgs nozuda.
Vai viņš kaut ko bija ieraudzījis? Vai arī tā bija tikai gaismas un ēnu spēle?
— Kas nu? — jautāja Hua.
— Dibenā kaut kas ir, — Marti teica.
— Ko tu gribi teikt? — jautāja Hua.
Marti paraustīja plecus.
— Es… godīgi sakot, nezinu. Taču varētu ātri paskatīties. Šeit nevarētu būt sevišķi dziļš.
Marti paķēra no sampana dibena pustukšo skābekļa tvertni un sāka stiprināt to pie muguras. Kamilla izbrīnā blenza uz Marti, neticēdama savām acīm.
— Tu nevari man to nodarīt, — protestēja Kamilla.
— Es aizkavēšos tikai mirkli,— Marti apliecināja.
Sampans līdz ar vēju virzījās tālāk no vietas, kur viņi bija, kad saule izlīda no mākoņiem. Cik tālu tas tagad ir, domāja Marti. Divsimt vai trīssimt metru? Diez vai tālāk.
— Nolaidiet abus enkurus un pagaidiet šeit, — lūdza Marli.
Kamilla skatījās uz viņu, ķerdama pēc elpas.
— Bet…
Kamilla nespēja pateikt vairāk. Viņa bija pārāk satriekta, lai saprastu, ko sacīt. Viņa bija domājusi, ka varētu paiet vismaz trīsdesmit miljardi gadu, pirms viņa pat apsvērtu iespēju atkal nirt.
Bet Marti bija uz klāja mazāk par minūti, un viņš jau bija gatavs jauniem piedzīvojumiem. Es patiešām ienīstu jūras biologus, Kamilla nodomāja.
— Hua, vai iedosi man jaunu dunci? — Marti teica un parādīja Huai pārlūzušā nirēju naža spalu. — Šis ir drusku sabojāts.