Viņš nostalģijas dēļ bija pacēlis nolauzto dunci no alas grīdas, kad bija redzējis to vīdam smiltīs.
Hua no noliktavas kastes izvilka jaunu nazi. Marti paņēma dunci un nolaidās ūdenī.
— So long, — teica Marti. — Tiksimies pēc dažām minūtēm!
Viņš uzšūpoja kājas stāvus un nozuda skatienam.
— Velns parāvis! — izsaucās Kamilla. — Vīrieši!
— Vējš atkal sāk pūst, — piezīmēja Hua, lai pievērstu Kamillas uzmanību kam citam.
— Jauns taifūns?
Hua smējās.
— Nepavisam. Tikai pavisam parasta maza jūras brīze.
— Ai, jā, — atcerējās Kamilla, — vai no “Smejošā pūķa” vēl ir kas palicis pāri?
Hua priecīgi smaidīja.
— Mēs to nogremdējām šaurumā.
Oho, nodomāja Kamilla.
— Prātīgi darīts, — viņa teica.
— Izskatās, ka tas ir pavisam labā stāvoklī, — apstiprināja Hua. — Viļņi
nav to pārāk daudz mētājuši. To vajadzētu tikai vēl dabūt atpakaļ uz ūdens. Un motoru vietā!
Pēc brīža jūras virsmu jau izrakstīja zemas putu galotnes, un viļņi atkal sita baltas šļakatas pāri akmeņiem, kas bija iegrimuši tikai dažus metrus tālāk.
Kamilla ieskatījās pulkstenī. Bija pagājušas trīs minūtes no brīža, kad Marti bija ieniris. Balonā bija gaiss desmit minūtēm. Tas nebija sevišķi daudz. Arī citādi niršana vienatnē nebija sevišķi ieteicama. No otras puses, ūdens patiešām nebija visai dziļš.
— Tur kaut kas ir, — Hua piepeši teica.
— Kā tu to domā? — jautāja Kamilla.
— Kaut kāds… kaut kāds jūras dzīvnieks.
Hua norādīja ar roku tālāk jūrā.
Kamilla paņēma binokli un pavērsa to Huas norādītajā virzienā. Viņa pievilka attēlu un pārskatīja jūru uz priekšu un atpakaļ. Taču viņa redzēja tikai neskaitāmi daudz putu virsotņu un mazākus viļņus un daudz tālāk līča pēdējās stāvās salas.
— Es redzu tikai viļņus, — Kamilla žēlojās.
— Tur pavisam noteikti kaut kas ir, — uzstāja Hua.
— Vai tu vēl to redzi?
— Es tā… domāju.
— Kas tas ir? — jautāja Kamilla. — Valis? Vaļhaizivs?
— Var būt… iespējams, — Hua nepārliecināti teica. — Tas peldēja ļoti sekli… tas tikai mirkļiem parādījās starp viļņiem.
Kamilla joprojām nekā neredzēja.
— To ir ļoti grūti ieraudzīt, — Hua teica.
Sampans šūpojās spēcīgāk nekā iepriekš, un Kamilla ar otru roku turējās pie masta. Viņa bija tik piekususi, ka binokļa līmeniska noturēšana vienā rokā bija par grūtu. Okulāra mala pāris reižu sāpīgi iebakstījās acs kaktiņā. Au, Kamilla domās izsaucās.
— Tu tikai iztēlojies, Hua, tur nekā…
Un tad viņa to ieraudzīja, uz sekundi vai divām. Kaut ko garu un tumšu. Tumši brūnu vai melnu. Tas uz mirkli pacēlās virs viļņiem un tad atkal
nozuda aiz tiem. Kamilla mēģināja noturēt binokli pret to pašu vietu, bet sampans spēcīgi zvārojās, un tālskatis aizšūpojās sāņus.
— Eh, tas pazuda, — žēlojās Kamilla. — Vai tu vēl to redzi?
Hua pakratīja galvu.
— Nē. Man šķiet, ka tas ienira.
— Vai tā bija vaļhaizivs? Spriežot pēc krāsas, tā varēja būt vaļhaizivs.
Hua izskatījās nepārliecināta.
— Es… neesmu pārliecināta, — viņa atbildēja.
Ūdens joprojām bija kaitinoši duļķains vētras sacelto dubļu krikumu dēļ, taču redzamība sāka uzlaboties. Visos iespējamos virzienos peldošo smilšu zušu vēl aizvien bija krietni daudz, un Marti redzēja, ka viss jūras dibens ir gluži pilns brūnām, dzeltenīgām un baltām metāla mucām, kam jau sen bija pazuduši vāki un dibeni. Izskatījās, ka vētra tās izrakuši no smiltīm. To bija daudz vairāk, nekā Marti bija iztēlojies. Tās visur rēgojās no smilšu kāpām gandrīz nepārtrauktās kaudzēs un laukumos. Šur tur mucas slējās virs smiltīm garās un skaidrās rindās. Tās droši vien bija izmestas no kāda kuģa vienā reizē.
Lielākā daļa dibena bija noklāta ar mucām tik tālu, cik Marti varēja redzēt. Tās aizvien parādījās ceļā, kad viņš peldēja uz priekšu. Mucas nosedza apstulbinoši plašu teritoriju. Kā to varēja būt tik daudz? Šī taču ir pasaulē lielākā zemūdens izgāztuve, nodomāja Marti. Kā pie gandrīz tālākajām Halonas salām kas tāds varēja būt? Tas šķita iracionāli, neiespējami.
Starp mucām tagad bija arī kas cits.
Lieli, balti skriemeļi. To dzelmē bija simtiem, un daudzi bija vismaz cilvēka galvas lielumā. Tie noteikti ir vaļu muguras skriemeļi, sprieda Marti. Šur tur smiltīs vīdēja arī kaut kas balts un vēl lielāks, itin kā milzu galvaskausi. Tie noteikti bija vaļu kauli. Pie salām droši vien kādreiz notikušas vaļu medības, un kauli saglabājušies sārmainajās smiltīs. Tas bija interesanti, taču ar to noteikti nesaistījās nekas ievērības cienīgs.
Ja nu vienīgi…
Marti piepeši saprata, ka viena lieta ir vairāk nekā mazliet dīvaina. Kāpēc
no smiltīm slejas tikai galvaskausi un muguras skriemeļi? Tas bija neparasti. Ļoti, ļoti neparasti. Vispār tas bija pat pilnīgi neiespējami. Šeit kaut kas nav pareizi, Marti nodomāja, es kaut ko nesaprotu.
Žēl, ka ūdens ir tik duļķains, Marti nodomāja. Droši vien paies vairākas dienas, līdz tas kļūs skaidrs. Dubļu vētras dēļ viņš vienlaikus neredzēja vairāk par mazu dzelmes strēmeli. Man droši vien vajadzētu padoties, viņš sprieda. Šeit nekā nav. Izņemot miljardus smilšu zušu, sen uzšķērstu vaļu atlieku un bezgalīgu daudzumu to nolāpīto mucu. Kopumā to jābūt miljoniem, jo visur pēc taifūna bija no smiltīm atkailinātas, lielas kaudzes. Dažviet mucu droši vien bija daudzi tūkstoši pārsimt kvadrātmetru lielā teritorijā.
Marti ievēroja, ka mucas nav vienāda izmēra, bet izskatījās, ka tās ir ļoti dažādu lielumu. Laikam to ražošana Vjetnamā tikusi standartizēta tikai nesen, un agrāk simti dažādu uzņēmumu katrs bija ražojuši mazliet citāda izmēra plastikāta tvertnes. Arī dažāda izmēra vaļu skriemeļu tagad varēja redzēt pavisam bagātīgi gan atsevišķi, gan kā mazus mugurkaula gabalus, daži skriemeļi tuvu klāt cits citam. Starp citu… kā to varēja būt tik daudz? Vjetnamā nekad sevišķi plaši nebija piekopta vaļu medniecība.
Un tad…
Caur duļķaino ūdeni pavīdēja kaut kas garš un apaļš, kaut kas, kas bija kā…
…naftas vads vai dabasgāzes caurule. Vai kā līkumā sametusies liela izmēra notekcaurule.
Kā tas bija iespējams?
Naftas vads Halonas līča dzelmē, pie atklātās jūras? Turklāt naftas vadi un notekcaurules bija no metāla vai betona, tās nevarēja tā vienkārši sagriezties līkumā. Nē, tas bija kas cits.
Vai tas varēja būt… viņam ieskrēja prātā. Vai bija iespējams, ka…
Viņš neuzdrošinājās pabeigt domu. Viņš vairs neuzdrošinājās ne uz ko cerēt, ne pēc visa tā, kas bija noticis.Tomēr viņš pagrieza ķermeni un kājas stāvus un laidās pretī jūras dibenam. Caur duļķaino ūdeni tik tikko izšķiramā notekcaurule sāka augt viņa acu priekšā.
46
Kamii.i.ai apnika meklēt uzpeldējušo dzīvnieku binoklī. Viņa nolēma, ka tas droši vien jau ir ieniris un ka tā visdrīzāk ir vien ekspedīcijas ceturtā vaļhaizivs. Hua bija nozudusi zem klāja. Kamilla ieskatījās pulkstenī. Marti tiešām jau vajadzētu uznirt.
Hua atgriezās atpakaļ uz klāja.
— Dreifējam prom no savas vietas, — viņa domīgi teica. — Enkuri slīd gar smiltīm.