Выбрать главу

Un tās acis, kuras cieši lūkojās uz viņu dažu metru attālumā, bija tālāk, nekā viņš bija domājis…

…tās skatījās uz viņu… itin kā… no milzīgi lielas sejas.

Tik lielas, ka viņš no sākuma nebija sapratis, kādam radījumam acis pieder.

Viņš bija meklējis ap lielajām acīm to izmēram atbilstošu galvu, neap­jaušot, ka salīdzinājumā ar seju apakštasīšu izmēra acis īstenībā ir nesa­mērīgi mazas.

Un ka tā tumšā līnija viņam pie kājām…

Satrūcies viņš saprata, ka līnija ir dzīva jūras simtkāja aizvērtā mute.

47

Marti pagrieza galvu ļoti lēni un uzmanīgi. Viņš redzēja, ka milzonīgā galva ir piestiprināta čūskveidīgam ķermenim, kas sānos no viņa saliecās līkumā un turpinājās viņam aiz muguras. Viņš redzēja vien mazu daļu dzīvnieka ķermeņa.

Radījums bija gigantisks. Tā apaļā ķermeņa diametrs bija vismaz trīs metri, tas bija kā pamatīgs koks. No dzīvnieka ķermeņa varēja redzēt var­būt divpadsmit metru.

Marti atcerējās, kā bērnībā bija jutis līdzi sliekām, kas bezspēcīgi locījās, uzbāztas par ēsmu uz aukstiem metāla makšķerāķiem. Viņš bija spriede­lējis par to, kā jūtas tārpi, kad redzēja tuvojamies lielu zivi. Ja tie vispār maz varēja kaut ko redzēt, vai tiem beigu beigās vispār bija acis?

Tagad lomas bija mainījušās.

Pārsteidzošā, iracionālā veidā. Viņš pats bija kļuvis par bezpalīdzīgu ēsmu, kam grasījās uzbrukt milzīga slieka.

Konrits, nodomāja Marti. Lielais jūras simtkājis. Bībeles Leviatāns. Ac­teku Kecalkoatls. Maiju Kukulkans. Kanādas pētnieku caddy. Eiropas vidus­laiku jūrasbraucēju Meerhorse. Halonas līča jūras pūķis.

Tik daudz cilvēku un tautu gadu simtiem un tūkstošiem bija aprak­stījuši vienu un to pašu dzīvnieku, katrs mazliet atšķirīgi. Visus novēroju­mus bija ietekmējis tas, ko viņi bija redzējuši iepriekš vai ko viņi sagaidīja. Moderno laiku cilvēki nekad nekā nebija redzējuši, jo viņi negaidīja, ka kaut ko ieraudzīs. Jo viņi kopīgi bija nolēmuši, ka nekā līdzīga konritam nav.

Mīkla bija atrisināta, Marti domās nopūtās. Taču par smagu cenu. Kamillai bija taisnība, apsēstības ir bīstamas. No viņa tagad iznāks paša ap­mātības upuris, viņam vairs nebūs kopīgas dzīves ar Kamillu.

Marti gaidīja, kad dzīvnieks uzbruks. Sirds mežonīgi dauzījās, taču viņš tomēr uzdrošinājās mazliet pagriezt galvu, lai gūtu labāku priekšā peldošā dzīvnieka koptēlu.

Tā čūskveidīgais ķermenis vīdēja caur duļķaino ūdeni kā milzīga, bet nesimetriska spirāle, kā zemestrīcē daļēji sabrukušas daudzstāvu mājas vītņu kāpnes vai kā… kas? Viņš nezināja, ar ko varētu salīdzināt radījumu. Tā daudzos līkumos sagriezies ķermenis bija krietni resnāks par jebkuriem naftas vai dabasgāzes vadiem, ko viņš bija redzējis.

Par spīti situācijai, Marti jūras biologa smadzenes dzīvoja savu dzīvi, tās sekoja savām programmām un mēģināja sarēķināt dzīvnieka izmērus. Halonas līča krastā iepriekš izskalotais konrits bija, pēc zvejnieku teiktā, astoņpadsmit metru garš bez galvas, un tā diametrs bija deviņdesmit cen­timetru. Sis indivīds nepārprotami bija lielāks, vismaz trīs metrus resns. Ja to garuma attiecības bija vienādas, tam vajadzēja būt vismaz četrdesmit vai četrdesmit piecus metrus garam. Ja tā ķermenis nebija par ūdeni ievē­rojami vieglāks, tam vajadzēja svērt vairāk nekā vislielākajiem Grenlandes vaļiem un fmvaļiem. Tātad gandrīz tikpat daudz kā lielajam zilajam valim. Tam jau bija mazliet grūti noticēt! No otras puses, Olavs Magnuss tiešām bija apgalvojis, ka lielās jūras čūskas reizēm izaug pat garākas par sešdes­mit metriem. Tā ka varbūt arī noslēpumainais bloop bija konrits, nevis milzu kalmārs…

Kas tu īsti esi, brīnījās Marti.

Dzīvnieka galva bija apaļa, Marti tā mazliet atgādināja valzirga galvu. Purns bija augsts un strups. Acis bija galvas augšdaļā. Marti iepriekš bija šķitis, ka tās ir milzīgi lielas, taču tagad viņš saprata, cik mazas tās ir salī­dzinājumā ar dzīvnieka galvu. Plaksti bija zem acīm, nevis virs tām kā zīdītājiem.

Jūras simtkājim bija milzīgi lielas, spalvainas nāsis, kas lēnītēm kustējās. Mute bija resna līnija purna apakšdaļā bez lūpām. Tā turpinājās šķērsām

līdz galvas sāniem vismaz trīs vai četrus metrus. Marti saprata, ja dzīvnieks atvērtu muti visā plašumā, tas viegli varētu norit viņu vienā paņēmienā.

Dzīvnieka čūskveidīgais ķermenis bija kā liels līkumā sameties koka stumbrs, vienīgi tas izskatījās kā noklāts metāla bruņām. Tas bija sadalīts posmos, kurus citu no cita atdalīja zemas kores. Tie bija kā masīvi akas grodi. Riņķi un tos atdalošās kores lika garenajam ķermenim izskatīties — vismaz no šāda leņķa — pēc milzonīgas sliekas, tieši kā bija stāstīts birmiešu senajās likumu grāmatās. Šim indivīdam nebija desmiti skaidri iz­šķiramu spuru kā dzelmē gulošajam. Vai tās bija tikai vienam dzimumam raksturīga rota? Vai viņam uzglūnošais bezspuru indivīds bija mātīte vai tēviņš?

Tad… konrita abās pusēs piepeši izauga gara rinda asu trīsstūru. No sā­kuma to nebija, un tad tie vienkārši… parādījās. Marti saskaitīja trīsdesmit astoņus spuru pārus, tātad kopā septiņdesmit sešas spuras.

Konrits spēja piekļaut spuras ķermenim tā, ka tās pazuda skatienam! Tāpēc daļa aculiecinieku par tām nekā nebija teikuši. Tāpēc apraksti bija tik dažādi. Kad spuras bija stāvus, iespaids bija gluži citāds, itin kā runa pa­tiešām būtu par divām dažādām sugām. Marti redzēja, ka uz katra riņķa ir spuru pāris. Ari riņķiem tātad vajadzēja būt trīsdesmit astoņiem.

Interesanti, nodomāja Marti. Tātad seno indonēziešu, ķīniešu un vjet­namiešu zīmējumi, kā ari acteku un maiju griezumi bija attēlojuši dzīv­nieku pārsteidzoši precīzi. Izņemot, saprotams, mazas kļūdiņas.

Konrita vēders bija iedzeltens, mugura — brūna. Gar muguru sniedzās šauras, īsas krēpes. Krāsa nebija vienmērīga, bet plankumaina, dažas vie­tas tumšākas. Vai tas bija aizsargkrāsojums? Pret ko gan konrita izmēra dzīvniekam vajadzētu aizsargāties? Vai liela izmēra kašaloti un milzu kalmāri vienmēr bijuši tā nozīmīgākie dabiskie ienaidnieki? Vai arī tas bija pastāvējis jau aizvēsturisko briesmoņu laikmetā, kad pasaules jūrās vēl dzī­voja liopleurocion un carcharias megalodon līdzīgie briesmīgie plēsēji?

Konrita ķermenis beidzās ar platu asti kā vēzim.

Kas tu īsti esi, Marti atkal brīnījās. Konrits acīm redzami nebija ne basilozaurs, ne arī pārmērīgi liela airzivs. Varbūt tas pat nebija zivs. Varbūt

tas patiešām piederēja pavisam jaunam mugurkaulnieku tipam. Tad tas būtu lielākais atradums, ko zooloģija jebkad izdarījusi.

Visu laiku lielākais atradums, Marti domās noelsās. Diemžēl viņam pa­šam no tā nebūs nekāda prieka.

Viņš nekad nepagūs izbaudīt savu sasniegumu.

Marti drudžaini mēģināja iedomāties, kā dzīvnieks uzbruks. Vai tas viņam iesitīs ar asti vai mēģinās to norīt? No kā viņam vajadzētu uzmanīties vai­rāk — no astes vai galvas? Vai nezvēram antenās ir indes dzeloņi? Viņi itin nekā nezina par konritu medīšanas paradumiem.

Taču kādēļ dzīvnieks vēl neuzbrūk? Vai viņš to uzskatīja par nedrošu laupījumu? Varbūt tas nesaprata, cik ūdenī cilvēks ir lēns. Ja tas iztēlojās, ka viņš būtu tikpat ātrs kā ronis vai zivs, varbūt vienkārši gaidīja īsto brīdi. Varbūt tas uzbruks, līdzko viņš metīsies bēgt.

Marti domās saviebās, kad saprata, cik mazas ir viņa izredzes izdzīvot, neatkarīgi no tā, kā konrits uzbruks. Viņš nekad no tā neaizmuks saviem spēkiem. Palika vienīgi cerība, ka Kamilla un Hua pamanīs situāciju un izdomās, kā palīdzēt. Marti nespēja iedomāties, kas tas varētu būt.