Vai viņam vajadzētu mēģināt nokļūt tuvāk ūdens virsmai? Vai viņš uzdrošināsies mēģināt? Ja nu jau pirmā kustība izraisītu uzbrukumu? No otras puses, gaisa viņam vairs nevarēja būt diez ko ilgam laikam.
Marti ļoti piesardzīgi sakustināja pleznas, vispirms vienu un tad otru, un pacēlās kādu metru augstāk.
Bailes žņaudza vēderu, kamēr viņš gaidīja, ka dzīvnieks uzbruks.
Hua izbrīnījusies lūkojās uz eholotes attēlu. Ekrānā redzamais garenais tēls pēkšņi bija izstiepies garāks un līdzīgāks atspolei nekā pirmīt. Tad tas piepeši pavērās kā atvāžamais nazis. Resnais miets vispirms pārvērtās V burtā un tad, mirkli vēlāk, saliecās S formā.
Zivju meklētāja švīka tagad bija vismaz trīs reižu garāka nekā pirms mirkļa.
Tas nevar būt, nodomāja Hua. Tā nebija nekāda vaļhaizivs vai valis. Pasaulē nebija piecdesmit metru garu vaļu.
Tā ka tam vispār vajadzēja būt… tam jābūt…
Jo nekādu citu variantu nebija!
Un tad Hua atcerējās, ka Marti joprojām ir ūdenī un ka Kamilla grasās nirt.
Pušu pārkostais zvejnieks, ko viņi bija izvilkuši no jūras.
Vai viņš bija…
— Dievs pasarg, — Hua skaļi iesaucās un steidzās uz klāju.
Viņai vajadzēja atturēt Kamillu no niršanas!
Marti atkal uzmanīgi sakustināja pleznas un pacēlās mazliet augstāk. Konrits nepakustējās, taču tā skatiens viņam nepārtraukti sekoja.
Marti palūkojās aiz muguras, lai paraudzītos, vai dzīvnieka aste kustas. Viņš redzēja, ka tā pacēlusies tuvāk ūdens virsmai. Vai tas kaut ko nozīmēja? Ko dzīvnieks plānoja?
Ūdens virsma joprojām bija nomācoši augstu. Šādā tempā paies mūžība, līdz tikšu virspusē, sprieda Marti.
Skābeklis beigsies jau daudz agrāk.
— Kamilla, tā nav nekāda vaļhaizivs, — kliedza Hua. — Neej ūdenī!
Taču viņa nezināja, vai Kamilla dzird, jo pāri pārskrēja spēja vēja brāzma un aiznesa viņas vārdus prom. Sampans sāka šūpoties viļņos. Hua redzēja, kā Kamilla pieķeras trosei, lai nepārkristu pāri bortam. Mums vajadzētu pagriezt sampanu labākā pozīcijā, nodomāja Hua. Jācer, ka brāzma neliecina par jaunu vētru!
Kamilla pagriezās pret meiteni, lai labāk sadzirdētu, ko viņa mēģina pateikt. Neviena no viņām nepamanīja, ka gar smiltīm slīdošais enkurs atkal mazliet padevies un ka laiva pagriezusies dažus grādus sāņus.
Tad… kaut kas pacēlās virs ūdens pavisam tuvu.
Jūra eksplodēja daudzu metru augstā, balti putojošā ūdens stabā, itin kā kāds būtu uzspridzinājis dziļbumbu tikai mazliet tālāk no sampana. Šļakatas nolija pār abām un izmērcēja viņas slapjas. Sampana dibenā pēkšņi bija ūdens apakšstilbiem līdz pusei.
Tad putas nozuda skatienam.
Hua un Kamilla pavērtām mutēm nolūkojās uz prātam neaptveramo skatu.
Virs jūras slējās dīvaina, trīsdaļīga aste.
Es taču varētu tai pieskarties, Kamilla pārsteigta nodomāja. Tad viņa saprata, ka aste, kas slejas gaisā, ir vismaz divdesmit metru tālāk, taču tā ir daudzus metrus plata.
Daudz lielāka nekā liela vaļa aste.
— Kas ell… — izsaucās Kamilla.
Viņas blenza uz parādību, sastingušas uz vietas.
Tad, tikpat ātri kā parādījusies, aste nogrima tieši lejup un nozuda.
Konrits joprojām neko nedarīja. Tas nekustējās, bet klusi palika uz vietas un nenovērsdamies skatījās uz viņu. Tā acīs bija īpatnēji cilvēcīgs un… itin kā… domīgs skatiens. It kā aiz tā acīm notiktu kaut kas… saprātīgs. Itin kā milzīgais dzīvnieks apzinātos sevi un apkārtni.
It kā tas nebūtu naidīgs.
Marti zināja, ka viņš, ļoti iespējams, tikai iztēlojas, — konrita labvēlība vai vienaldzība, visticamāk, bija viena vienīga ilūzija.
Vistīrākā vēlamā iztēlošanās.
Dari to ātri, tu nolādētā pārmilzīgā slieka, domāja Marti. Rīkojies! Es vairs nespēju gaidīt, ar mani ir noticis pārāk daudz kas pārāk īsā laikā. Es esmu pie gala. Pārāk izsmelts. Dari to, lai abi tiekam no šejienes prom. Dari to, tad vismaz tas būs cauri.
— Kas, ellē, tas ir? — Kamilla atkal iesaucās.
Hua apjukusi skatījās uz Kamillu. Taču viņa nepaspēja neko pateikt, pirms ieraudzīja vēl kaut ko. Bura fleterēja un sitās nemierīgi, un tad kļuva pavisam vaļīga. Viens no laivu turošajiem enkuriem bija izslīdējis, taču otrs palicis vietā, un laiva griezās sāņus. Klīverbomis tūlīt aizlidināsies uz otru pusi, varbūt jau tad, kad viņām uzklups nākamā vēja brāzma. Turklāt vējš tagad nāca tieši no salas aizmugures, tas ik brīdi mainīja virzienu un uzbruka laivai katru reizi no citas puses.
— Uzmanies no bomja! — kliedza Hua.
Taču brīdinājums bija pārāk vēlu.
Spēja brāzma iešalca burās. Laiva pagriezās izšķirošos piecus grādus, un bomis apmetās apkārt. Vējš pakampa līdzi Huas vārdus, un Kamilla tos nedzirdēja. Viņa arī neredzēja tuvojošos bomi.
Spirgtā vēja pārmestais klīverbomis trāpīja KamiUai pa galvu. Hua šausmās noskatījās, kā Kamilla pārkrīt pār bortu, ieplunkšķ ūdenī un nozūd skatienam.
Marti redzēja, kā burbuļu mākonis pašķīst ūdens virsmā kā balta roze. Mākonis izklīda, un caur to kaut kas grima tieši uz viņa pusi.
Marti nošausminājās, kad redzēja, ka tā ir Kamilla.
Ak nē, Marti domās iekliedzās.
Konrits pagrieza galvu uz šļaksta pusi, taču citādi palika vietā.
Tā uzmanība tagad acīm redzami bija novirzījusies no Marti, vismaz uz mazu laiku. Milzīgais dzīvnieks noskatījās, kā Kamilla lēnām grimst dziļāk. Kamilla izskatās kā bezsamaņā, nodomāja Marti. Kas viņai noticis?
Konrits sakustināja spuras un graciozi paslīdēja augšup. Tā spuras tikai mazliet nodrebēja, bet jau šī minimālā kustība ļāva tam slīdēt uz priekšu daudz ātrāk, nekā cilvēks spēja peldēt. Kādā citā situācijā Marti varbūt būtu apbrīnojis tā kustību skaistumu. Taču tagad viņa pasaule piepildījās vienīgi ar durstošu trauksmi, jo viņš apjauta, ka dzīvnieks ir sapratis Kamillas bezpalīdzīgo stāvokli.
Tu, lielais sūds, ņem mani viņas vietā, Marti domās kliedza.
Konrita garā ķermeņa spuras zibēja viņam garām, viņš sagrāba vienu no tām ar roku un sarāvās aiz sāpēm, kad spuras naža asā mala iegriezās plaukstā līdz pat kaulam.
Asinis sāka plūst ūdenī kā mazi, sarkani mākoņi, taču Marti neatlaida tvērienu, pieķērās spurai un izvilka dunci no maksts pie kājas.
Konrits ar galvu pa priekšu peldēja Kamillas virzienā, tieši no apakšas. Vēl pāris metru, un Kamilla bezsamaņā iegrims… tieši nezvēra mutē! Jācer, ka viņa neatgūs samaņu tad, kad tas notiks. Kad konrits atvērs muti un… Marti nespēja izdomāt domu līdz galam.
Ņem mani viņas vietā!
Viņš trieca stipro nirēja dunci konrita mugurā, tuvu spurai, tik spēcīgi, cik varēja. Bija tā, it kā viņš mēģinātu caurdurt no tērauda būvēta karakuģa sānus. Asmenis neizdūrās cauri bruņām, tas tajās pat neiegrima, vien, nekādu kaitējumu nenodarījis, aizslīdēja sāņus. Radījuma muguras plātnē parādījās tikai mazs, skumji šaurs un blāvs, knapi redzams nobrāzums, no kura neplūda asinis. Konrits pat nebija pamanījis, ka Marti tam iesitis ar nazi.
Mums nav nekādu iespēju, nodomāja Marti. Kamilla, man žēl, piedod man…
Sāpes rokā kļuva stiprākas, un viņš jau baidījās, ka agonijā zaudēs samaņu. Taču viņš joprojām neatlaidās, bet, gluži otrādi, salieca roku un palīda uz priekšu, par spīti sāpēm. Viņš atkal iesita konritam ar nazi, taču šoreiz trāpīja starp diviem mucveidīgajiem segmentiem. Tagad duncis iegrima dziļāk, kā mīkstā skrimslī. Tas iegrima līdz spalam starp posmiem. Taču no brūces arī tagad nenāca asinis, un, kad konrits mazliet noraustīja spuras, Marti sakropļotās rokas tvēriens atslāba, un viss viņa svars palika balstāmies uz nirēja dunča asmens. Tas neizturēja spējo rāvienu un pārlūza.