Viņa saspieda krēsla atzveltni, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti, un cīnījās pret reiboni. Grīda draudēja piecelties stāvus, bet viņa neļāva tam notikt. Viņa zināja, ka tad, ja viņa to ļaus, grīda sašķaidīs viņas seju.
Sāpes sāka pulsēt kā ieplīsusi stikla pudele. It kā kāds būtu pēkšņi izvārtījis visus viņas iekšējos orgānus stikla lauskās un pēc tam aptinis tos ar dzeloņdrātīm. Elpošana sāpēja. Bet vienlaikus viņa bija dīvainā veidā pavisam sastingusi, dzīslās plūstot saldējošam ledainumam. Kā izlieta betonā. Kā gan viņa varēja vienlaikus just tik lielas sāpes un nejust nekā?
Jocīgi, Kamilla distancēti nodomāja. Dzīve reizēm ir ļoti dīvaina.
Viņa sakopoja spēkus, lai spētu ieskatīties Peteram acīs. Vēl mirklis, un viņa to spēs izdarīt. Bet vēl ne. Beidzot viņa uzdrošinājās sev atzīt, ka droši vien jau kādu laiku, vismaz dziļi zemapziņā, bija baidījusies no sliktākā un gaidījusi ko šādu. Tomēr bija stindzinoši dzirdēt to no Pētera paša mutes. Dzirdēt viņu dažos īsos un strupos teikumos apstiprinām visas tās bailes, kas bija sākušas dīgt pašas prātā.
Tagad gan man tas jādara, domāja Kamilla. Viņa pievērsa skatienu Petera sejai. Tajā nebija pat žēluma. Viņš vairs nejūt nekā, Kamilla skumji nodomāja. Kāpēc man vēl jājūt pret viņu tik daudz, ja viņš vairs nejūt itin nekā? Tas nav godīgi. Turklāt kāpēc viņam jābūt tik nolāpīti skaistam ar gaišajiem matiem, platajiem pleciem un garajām skropstām?
Dzeloņdrāts un stikla lauskas viņā pulsēja tumšās, asinssarkanās sāpēs.
— Vai tu saprati?
— Tu to pateici diezgan skaidri, — teica Kamilla.
Viņas balss bija aizžņaugusies, bet viņa vismaz neraudāja. Vēl ne. Viņa nolēma, ka neraudās, Peteram redzot. Vismaz tik daudz lepnuma viņai vajadzēja saglabāt. Pie tā viņai stingri jāturas. Citādi pazemojums būs pilnīgs. ,
— Tad… tā, ja? — Kamilla mēģināja sevi savākt. — Tā uzreiz cauri, neko nepaskaidrojot?
— Domā, ka situācija uzlabosies, velkot garumā? Es tādā veidā ietaupu daudz mūsu abu laika.
Kamilla juta, kā spiedoša sāpe sagrābj krūškurvi. Es taču nedabūšu sirdstrieku, viņa paspēja nodomāt. Šis taču ir tikai stresa simptoms.
Tad sāpes atbrīvoja vietu sašutumam. Tas sagruva pār viņu kā melns, visu pārklājošs vilnis.
— Kā tu tā vari? — kliedza Kamilla. — Kā tu vari tā aizsviest visu prom? Visu, ko mēs kopīgi esam izveidojuši? Visus mūsu kopīgos gadus? Kopīgo nākotni? Tikai tāpēc, ka esi saticis kādu citu sievieti, kas pēkšņi tev šķiet interesantāka nekā es?
Feters nopūtās.
— Tā jau nu īsti nemaz nav. Vai tad mums, tavuprāt, pēdējos gados ir bijis kaut kas kopīgs?
Peters pēkšņi izskatījās bezgala skumjš. Tik skumjš, ka Kamilla juta spiedošo naidu zaudējam spēku un aizplūstam prom. Viņa to vairs nevarēja notvert.
— Bet vai tad mums tagad… — izstomīja Kamilla. — Tu taču nevari patiešām teikt, ka…
— Tu mani vairs neesi redzējusi, kopš kļuvi par vadītāju, — apsūdzēja Peters. — Pēc tam tavas mājas ir bijušas uzņēmuma birojā, nevis pie manis. Pēc tam esi pa īstam dzīvojusi tikai savai firmai. Es esmu bijis kā tāds atraitnis. Lai arī mana sieva taču bija dzīva.
— Bet…
— Savā ziņā ir vēl vientuļāk būt dzīvas sievas atraitnim, nekā sērot par mirušu dzīvesbiedri, — Peters rūgti noteica.
— Vai šeit ir runa par to, ka es kļuvu bagāta tajā pašā laikā, kad tu pazaudēji savu bagātību? — mēģināja Kamilla. — Es varu pārrakstīt daļu savu akciju uz tava vārda, ja tu tā gribi. Es tikai nebūtu iedomājusies, ka tas ir tik svarīgi. Man droši vien būtu vajadzējis to izdarīt jau sen. Piedod. Nesapratu, ka…
Peters pacēla roku, lai Kamilla pārstātu.
— Nē, nav runa par to. Es negribu tavu naudu. Pat ja būris ir apzeltīts,
tas tik un tā ir būris. Pasaule ir lielāka par būri. Tik liela, ka tajā var pat elpot.
— Cik… cik ilgi tu esi bijis ar viņu kopā? — Kamilla nomainīja sarunas tematu.
— Divus gadus, — teica Peters.
Tas bija kā jauns trieciens sirdī. Kamillai aizcirtās elpa. Divus gadus? Kāpēc es nekad neko nepamanīju? Tikai tik vien kā pēdējā laikā? Tikai tagad, lai arī Peteram jau ilgi vajadzēja domāt vienīgi par to, kā viņš man to varētu pateikt?
— Tik ilgi, — nopūtās Kamilla.
— Man bija diezgan aizvainojoši, ka tu nekad nekam nepievērsi uzmanību, — piezīmēja Peters. — No sākuma jutos patiešām kā slikts cilvēks. Cietu elles mokas savas vainas apziņas dēļ. Bet, kad tu nekad neko nepamanīji, pilnīgi neko, es sapratu, ka… ka varbūt tas, ko daru, nemaz nav tik nepareizi. Es sāku domāt gluži otrādi, ka darītu nepareizi, paliekot dzīvot šo melīgo dzīvi kopā ar tevi.
— Ej dirst, Peter, — atcirta Kamilla.
Viņai tagad vajadzēja kaut ko darīt, kaut ko, jebko, tāpēc viņa pakampa no galda grāmatu, ko Peters bija lasījis, un svieda to tieši virsū tik stipri, cik spēja. Peters viegli izvairījās no grāmatas. Tā nosvilpa gar viņa galvu un nobūkšķēja uz parketa.
— Cik pieauguši un oriģināli, — Peters sausi komentēja. — Vai tev ir vēl kas sakāms, vai arī tas būtu viss?
Nē, nodomāja Kamilla un juta, kā viņā aug panika. Tas taču nevarēja tā vienkārši beigties. Ne tik pēkšņi.
— Dod man vēl otru iespēju, — viņa teica. — Es labošos. Darīšu, ko gribēsi. Kaut vai pametīšu visu uzņēmumu un pievērsīšos mums.
— Vairs nesanāks, — nopūtās Peters.
Viņa seja kļuva maigāka. Redzot no tās plūstošo žēlumu, Kamilla beidzot saprata, ka ir par vēlu. Peters vairs pat nebija nikns uz viņu. Viņš bija nolēmis aiziet. Viņš tikai izlikās dusmīgs, lai padarītu visu vienkāršāku pats sev un Kamillai.
— Es tev viņu piedošu, — nomurmināja Kamilla. — Vai esi ar viņu tik ilgi, cik gribi. Tik ilgi, kamēr alksi pēc viņas. Tad atstāj viņu un atgriezies pie manis.
Peters nicīgi novaikstījās.
— Tas jau bija diezgan bezcerīgi. Ardievu, Kamilla. Žēl, ka tam šādi vajadzēja beigties.
Peters pagriezās un izgāja pa durvīm.
Nē, griezies atpakaļ, kāpēc tu pat nepagriezies atpakaļ, paskaties vismaz uz mani, vēl reizi, tas nevar…
Peters aizvēra durvis, vairs nepaskatījies uz Kamillu, un pār viņu nolija tukšums.
6
Kamilla blenza uz sava kabineta sienu, neko neredzēdama. Bija pavisam kluss, no pārējās ēkas nākošās skaņas bija pieklusušas. Bija tā, it kā laiks būtu apstājies. Smags spiediens sāka uzgult krūtīm, un Kamilla pamanīja, ka ir aizturējusi elpu.
Viņa bija iztēlojusies, ka atgriešanās Keilarantas 'lower palīdzēs, ka atgriešanās darbavietā piedabūs viņu domāt par ko citu.
Bet tas nelīdzēja.
Viņas dzīve nupat bija beigusies, pat ne vienreiz, bet būtībā divas reizes vienas dienas laikā.
Tad kā viņa varētu domāt par kaut ko citu? Par ko lai viņa domātu? Nekas vairs nebija palicis pāri!
Stacionārais telefons iezvanījās. Zvans nāca no viņas sekretāres Maijas Lākso.
— Te būtu tāds zvanītājs kā Marti Ritola, kas sakās tevi labi pazīstam. Viņam esot kas svarīgs un steidzīgs runājams. Es gan nekad neesmu dzirdējusi viņa vārdu, bet domāju tomēr pārbaudīt.
Nu tad tomēr kaut kas, domāja Kamilla. Marti. Marti Ritola. Neizprotama sakritība, ka viņš zvana tieši tagad. It kā Marti būtu zinājis, ka viņai tieši tagad nepieciešams atbalsts. Vai Marti būtu attīstījis telepātiskas spējas?