Te nu bija, nodomāja Marti, kad viņš brāzās sāņus dzīvnieka saceltajā ķīļūdenī.
Viņš izmisīgi kūļājās ar pleznām un mēģināja sasniegt konritu, asinis plūda no rokas un riņķoja ap viņu sarkanos virpuļos, un viņš, pretēji visiem iespējamiem saprāta noteiktiem likumiem un varbūtībām, cerēja, ka vēl kādā veidā paspēs tikt priekšā konritam, pirms tas ierautu Kamillu savā rīklē, tā viņš varētu nostāties starp nezvēru un Kamillu un pats mirt viņas vietā.
Marti kūlās ar pleznām tik ātri, cik spēja, taču visu laiku atpalika, līdz konrits piepeši apstājās. Tas iztaisnoja spuras pretēji virzienam, kurā devās, itin kā tās būtu lejup slīdošas lidmašīnas bremžu eleroni, un apstājās kā pret sienu.
Marti redzēja, kā Kamillas nekustīgaisjķermenis slīd arvien tuvāk konrita galvai, un zināja, ka ir par vēlu, negrozāmi par vēlu. Nekas vairs nebija darāms. Apžēlošanas vai izpirkšanas vairs nevarēja būt.
Viņš neko vairs nevarēja pasākt — vien bezpalīdzīgi noskatīties, kā briesmonis apēdis Kamillu.
Samaņu zaudējusī Kamilla grima lejup un bez skaņas atdūrās pret dzīvnieka nāsīm. Konritam vajadzētu mazliet pakustināt galvu, un Kamilla iekristu tā mutē. Taču tas vēl neko nedarīja.
Marti sasniedza konrita galvu.
Radījuma acu skatiens bija… dīvains. It kā tas ko saprastu, justu, domātu. Itin kā tas izjustu ziņkāri, interesi…
…līdzjūtību un žēlumu?
Konrits atkal noraustīja vairākas spuras, tikai mazliet, tikai reizi. Kustība bija tik ātra un sīka, ka tā bija gandrīz nemanāma, taču viena spuru notrīsēšana pacēla konritu līdz virsmai, un Marti sajuta tā radīto turbulenci visapkārt. Kad konrits uznira, Kamilla uz milzīgā dzīvnieka purna cēlās tam līdzi.
Tu, ellīgais sadists, nodomāja Marti.
Viņam nekad nebija patikuši kaķi. Riebums, ko viņš pret tiem izjuta, bija saistīts ar to, kā tie bieži spēlējās ar upuri. Ar to, kā tie varēja darīt pāri mazajiem cīrslīšiem un pelēm reizēm pat stundām ilgi, pirms tos beidzot nogalināja vai pirms mazā sirds pārsprāga no pārāk ilgā sasprindzinājuma.
Plēsēji reizēm varēja atļauties darboties lēni.
Atļauties spēlēties ar upuri.
Es negribu redzēt, kas tagad notiks, Marti domās nokliedzās.
Hua skatījās ūdenī un mēģināja tikt skaidrībā ar situāciju. Tad kaut kas pacēlās virs ūdens laivas otrā pusē ar skaļu šļakstu, Huai pāri pārlidoja tik daudz šļakatu, ka viņa izmirka līdz ādai.
Hua pagriezās, lai palūkotos uz aizmuguri, un dziļi ievilka elpu.
Pirmais, kas piesaistīja viņas uzmanību, bija mazu šķīvju izmēra acis.
Dieviņ tētiņ, noelsās Hua. Tas ir vēl daudz lielāks, nekā es būtu…
Uznirusī galva bija milzīgi liela. Daudz lielāka par automašīnu. Lielāka nekā lokomotīves priekša. Hua ievēroja spalvu pušķi un antenas.
Konrits, viņa šokēta nodomāja.
Hua redzēja, ka Kamilla nedzīvi guļ virs konrita nāsīm. Tomēr nešķita, ka viņa būtu ievainota, un no viņas nesūcās asinis.
Dzīvnieks nebija sakodis Kamillu. Tas nebija viņai uzbrucis. Kāpēc? Huas skatiens sastapās ar konrita acīm. Tās skatījās tieši uz viņu.
Debestiņ, tas taču domā, apjausma izbrāzās Huai cauri kā elektrošoks.
Konrita skatiens nebija kā zivij vai kaķim, bet gan… bija tā, it kā viņa skatītos otra cilvēka acīs. Apzinīgs, saprātīgs skatiens.
Hua tam nespēja noticēt, bet… bija tā, it kā konrits saprastu, ko dara. Itin kā gribētu Kamillu nevis apēst, bet gan… palīdzēt viņiem?
Huai bija neiespējami pieņemt to par patiesību. Taču viņa saprata, ka Kamilla visdrīzāk jau būtu noslīkusi, ja konrits nebūtu pacēlis viņu virspusē.
Tā nekādi nevarēja būt patiesība. Tas bija neiespējami!
Izņemot to, ka…
Hua atkal atcerējās, ka vecajās vjetnamiešu un ķīniešu pasakās jūras pūķis lielākoties bija laipns, labvēlīgs un draudzīgs radījums. Pēc nostāstiem, pūķis kļuva bīstams vien tad, ja to iztraucēja vai sakaitināja. Parasti tas tika uzskatīts par patīkamu radību. Varbūt tas ne velti ir ķīniešu horoskopa svarīgākā un stiprākā zīme. Vai seno laiku cilvēki tiešām par to kaut ko zināja?
Ko gan Marti bija stāstījis par Kalifornijas līča milzu rajām? Par biedējoša izskata radījumiem, kuru pīķu garums varēja tuvoties astoņiem metriem. Kad nirēji reiz bija izglābuši tīklā iepinušos milzu raju, tā viņiem bija ļāvusi jāt uz muguras, izvedusi vienu nirēju pēc otra fantastiskā braucienā, pateikdamās par dzīvības izglābšanu. Vai tam jau nevajadzēja zināmā mērā attīstītu smadzeņu darbību, spēju just pateicību? Vēlmi atmaksāt parādu vai vismaz pateikties glābējiem?
Šī radība bija vēl krietni lielāka par kaut kādu milzu raju. Tā bija garāka par jebkuru vali, ko Hua bija redzējusi, un tās galva bija ļoti liela. Kā autobusa priekšdaļa, nebeidzami liela salīdzinājumā ar pārējo ķermeni. Tā smadzenes varēja būt lielākas nekā lielajam valim, lielākas nekā kašalotam.
Ko tas darīja ar savām smadzenēm? Kā viņš izmantoja to kapacitāti?
Tad Huai prātā ienāca vēl kas cits, daudz nepatīkamāks. Kā ar to pušu
pārkosto zvejnieku, ko viņi bija izcēluši no jūras? Kas cits varētu būt pārkodis pieaugušu vīrieti uz pusēm, ja ne konrits?
Ja tieši konrits bija uzbrucis zvejniekiem un nogremdējis to laivu, tas ir ļoti bīstams, un mesties ūdeni būtu pašnāvība.
Konrits pacietīgi lūkojās uz meiteni, itin kā kaut ko gaidītu. Ko? Vai tas gaidīja, ka Hua nolaidīsies ūdeni un paņems Kamillu?
Hua pagrieza seju pret konritu un ieskatījās tam tieši acis.
— Paklau, tu taču neizmanto Kamillu tikai par ēsmu, lai pakamptu arī mani? — viņa jautāja.
Bija tā, it kā konrita acīs pavīdētu uzjautrināts uzplaiksnījums. It kā tas būtu vismaz lielos vilcienos sapratis Hua teikto.
Nu jau gan es jūku prātā, nodomāja Hua. Man vienmēr ir bijusi pārāk dzīva iztēle! Bet… vai viņai vajag laisties ūdenī, kad blakus laivai ir četrdesmit metru gara jūras čūska? Pēc garuma briesmonīgs radījums, kas bija vairāk nekā pietiekami liels, lai norītu viņu veselu?
No otras puses, ja konrits gribētu izdabūt viņu no laivas, tas to spētu, pat ja viņa nelaistos ūdenī. Turklāt pavisam viegli. Jebkurā mirklī. Arī laivas nogremdēšana tam nesagādātu grūtības.
Tā ka… varbūt dažādi indivīdi ēd atšķirīgu barību. Varbūt zvejniekiem bija uzbrucis cits indivīds. Varbūt šis konrits nepiederēja pie cilvēkēdāju kārtas. Vai varbūt konriti bija maitēdāji, kas aiztika tikai mirušus cilvēkus.
Es neticu, ka daru ko šādu, es redzu sapni, nodomāja Hua. Visi viņas instinkti brīdināja, kliedza, lai viņa turas prom no ūdens. Taču es nevaru Kamillu tur atstāt, Hua nodomāja.
— Okei, saprotu, ko tu gribi teikt, — Hua skaļi sacīja.
Es runāju ar lielo jūras čūsku tā, it kā tā mani saprastu, domāja Hua. Esmu pavisam zaudējusi prātu. Taču arī šī situācija nav pavisam parasta.
— Bet… tu taču arī no savas puses apjaut, kāpēc es mazliet nervozēju? — Hua jautāja konritam. — Tu esi drusku lielāks nekā es!
Huai atkal izlikās, it kā viņa redzētu uzjautrinājuma uzplaiksnījumu konrita acis.
— Labs ir, es iešu viņai pakaļ, — izspēra Hua.
Viņa piegāja pie trepēm un uzkāpa uz to pirmā, tad otrā un trešā pakāpiena.