Varbūt es tagad nomiršu, nodomāja Hua, lielais jūras pūķis mani apēdīs.
— Tu taču mani tagad nemāni, vai ne? — Hua teica konritam.
Dzīvnieks piepeši atkal sakustināja spuras, divas trīs reizes, pavisam
ātri, ūdens tam apkārt sāka šļakstēt un balti putot kā krācē. Tā galva pacēlās augstāk virs ūdens un pastiepās uz sampana pusi. Konrits mazliet nolieca purnu, un Kamilla noripoja uz klāja tikai no pusmetra augstuma.
Kamillas galva atsitās pret klāju, bet citādi kritiens bija zems un kustība maigāka, nekā no vismaz tūkstoš reižu par Kamillu lielāka dzīvnieka varētu sagaidīt. Konrita galva iegrima ūdenī, un Hua redzēja vēl pēdējo zibsni tā acīs.
Tad tas bija prom.
48
— Nekad vairs mani tā nepārbiedē, — teica Marti, tīdams marli Kamillai ap galvu.
— Piedod, — Kamilla nomurmināja bēdīgā balstiņā. — Lai gan tā nebija… mana vaina.
— Es jau domāju, ka tas konrits… ka tas… Nezinu, ko būtu darījis, ja…
Kamilla piespieda pirkstu Marti lūpām un pārtrauca viņu.
— Kuš, — teica Kamilla. — Viss atkal ir labi. Tā nenotika. Tāpēc nedomā par to.
Kamillas galvas ādā bija nobrāzusies gara, asiņojoša brīce, kad konrits bija nosviedis to uz klāja. Viņas balss bija neskaidra, skatiens mazliet miglojās, un viņa pirms mirkļa bija sūdzējusies par nelabu dūšu. Marti pieļāva, ka viņa dabūjusi vieglu smadzeņu satricinājumu. Citādi tomēr izskatījās, ka viss ir kārtībā.
Kamēr Marti bija pie Kamillas, Hua burāja sampanu uz salas otru pusi. Vu, Tšiongs un Kvoks smagi strādāja uz krasta klintīm un pamāja viņiem. Viņi bija iznesuši mantas no alas atpakaļ krastā, taču vēl nebija pacēluši “Smejošo pūķi” virs ūdens. Tas bija tik dziļi ūdenī, ka bez skābekļa baloniem bija grūti no tā izvākt akmeņus, un viņi tos nemācēja lietot.
— Kas jūs aizkavēja? — jautāja Vu, kad viņi pietuvojās krastam.
— Vai jūs neko neredzējāt? — vaicāja Hua.
Vu neizpratnē uz viņu palūkojās.
— Ko mums būtu vajadzējis redzēt?
Gadsimta dzīvnieka atrašanu, nodomāja Marti. Gadsimta atradums, taču Vu, Tšiongs un Kvoks visu laiku bija salas nepareizajā pusē. Pasaule reizēm ir diezgan negodīga. No otras puses, Kvoks bija īpaši vēlējies, lai viņam nekad nebūtu jāredz lielais jūras pūķis.
— Mēs neuzņēmām nevienu fotogrāfiju, — atzīmēja Kamilla. — Mums joprojām nav pierādījumu!
Kamilla bija domājusi, ka Marti būs neapmierināts, kad to atkal atcerēsies. Taču viņš plaši nosmaidīja.
— Izņemot to, ka dzelmē ir viens svaigs līķis un vismaz daži tūkstoši konritu skeletu. Līdzīgi kā Miksnicas alā.
Kamilla skatījās uz viņu, neticēdama ausīm.
— Vai tas bija kāds joks?
Marti pakratīja galvu.
— Visas tās mucas…
Izpratne pavīdēja Kamillas acīs.
— Tiešām? — viņa izsaucās.
Marti pamāja.
— Zvejnieki runāja taisnību! — viņš sacīja. — Konritiem bez mugurkaula ir arī ārējais skelets, līdzīgi kā kukaiņiem. Bruņas, kas veidotas no desmitiem sarindotu riņķu vai posmu. Nezinu, vai tā tad vispār var būt zivs. Varbūt konrits ir kaut kas pavisam cits, jauna mugurkaulnieku klase. Bet vai atceries tos mazos, garenos vēžveidīgos, ko redzējām, kad ienirām alā?
— Kas ar tiem? Tu taču negribi teikt, ka…
— Jā gan. Es pieļauju, ka tie varētu būt nupat izšķīlušies konritu mazuļi. Mums vajadzētu tos aplūkot mazliet rūpīgāk!
— Bet ne tagad, — Kamilla nošausminājās.
— Ne tagad, — piekrita Marti.
Kamillas izteiksme kļuva aizdomīga.
— Kā tu piekriti tik viegli?
Sasodīts, nodomāja Marti. Viņa nudien mani pazīst pārāk labi. Ar to vēl radīsies problēmas.
— Es varbūt esmu kaut ko iemācījies, — ļoti nopietni apliecināja Marti.
Turklāt alā vairs nebija to mazo mugurkaulnieku, kad peldējām no turienes laukā, nodomāja Marti. Iespējamie konrita mazuļi tātad bija devušies tālāk. Tic droši vien bija iepeldējuši dziļākos ūdeņos, kad vētra bija pietuvojusies un alas ūdens sācis bīstami svārstīties turp un atpakaļ.
— Mums tomēr vēl jāizceļ “Smejošais pūķis”, — atgādināja Marti.
Hua uz viņu dīvaini paskatījās.
— Kas tad nu? — Marti jautāja.
— Man tev kaut kas jāparāda.
Hua pieveda Marti pie alas un atvēra līķu maisa rāvējslēdzēju. Viņa aizspieda degunu, jo no plastikāta maisa nākošā smaka bija neciešama. Marti domīgs lūkojās uz mirušā zvejnieka pušu pārkosto līķi.
— Konrits?
Hua paraustīja plecus.
— Kas gan cits tas varētu būt? — viņa jautāja.
Dažādas vienas un tās pašas sugas populācijas bieži ēd pavisam atšķirīgu barību, domāja Marti. Pat dažādiem vienas un tās pašas populācijas indivīdiem varēja būt dažādi medīšanas un barošanās paradumi.
— Mums paveicās, — piezīmēja Marti. — Ja mums būtu trāpījies kāds cits indivīds…
Hua aizvēra rāvējslēdzēju. Viņas skatiens pievērsās šaurumam starp salām.
— Man ir jādodas ūdenī, — Marti teica. — Taču sekojiet situācijai ar zivju meklētāju un brīdiniet uzreiz, ja redzat kaut ko.
Marti ar kompresoru pielādēja vienu skābekļa balonu un tad ienira, lai aizvērtu “Smejošā pūķa” lūkas un pārvietotu atsvaram izmantotos akmeņus. Marti darbojās zem ūdens četrdesmit minūtes, un nekas nenotika. Tad “Smejošais pūķis” pēkšņi atrāvās no dzelmes un aizvien lielākā ātrumā cēlās pret ūdens virsmu.
“Smejošais pūķis” šļakstēdams uznira, ūdens uzšļācās augstu, un mazās straumītēs tecēja prom no klāja. Visi aplaudēja.
— Jācer, ka piedabūsim dīzeļa sūkņus darboties, — nopūtās Kvoks.
— Paies diezgan ilgs laiks, līdz iztukšosim kravas telpu ar spaiņiem!
Kamilla redzēja, ka uz “Smejošā pūķa” klāja vēl ir pārdesmit akmens bluķu. To svars vairs nebija spējis noturēt laivu jūras dibenā. Divi akmeņi bija lielāki par citiem. Tie izskatījās dīvaini, it kā nebūtu akmeņi, bet gan…
Marti galva parādījās virs ūdens.
— Ielādēju līdzi pāri mazu konrita galvaskausu, — atzīmēja Marti.
— Jaunu, desmitmetrīgu indivīdu. Negribu atgriezties no šejienes bez pierādījumiem.
Marti kūlās ūdenī un skatījās uz Kamillu it kā atvainodamies.
— Tātad… vai es varētu vēl aizpeldēt un nobildēt to svaigo līķi? — jautāja Marti. — Ar zivju meklētāju izskatās, ka briesmas būtu jau…
Tas nekad nebeigsies, Kamilla nodomāja.
Taču pēc dažām stundām viņi visi jau bija uz “Smejošā pūķa” klāja. Visas mantas, kas uz laiku bija evakuētas, bija ieceltas atpakaļ kuģī, un mazais sampans atkal bija piesiets tam blakus.
— Vai paceļam buras? — jautāja Kvoks.
Marti pamāja.
— Tā varētu būt pavisam laba ideja. Tuvējās salās varētu būt cilvēki, kam nepieciešama palīdzība!
Vu un Tšiongs pacēla enkuru, un Hua kopā ar Kvoku sāka vilkt augšup grotburu. Dīzeļmotors gan vēl nebija savā vietā, taču buras darbojās. Svaiga vēja brīze ieķērās burā, un tā sāka būkšķēt un plīvot. Tad izliecās un nospriegojās, un “Smejošais pūķis” sāka kustēties.
— Vai mēs izdarījām pareizi, ka atbraucām šurp? — Kamilla pēkšņi vaicāja, joprojām stipri klusā un aizsmakušā balsī. Klepus lēkme pārrāva viņas teikumu.—Vai tomēr būtu bijis labāk, ja… mēs nebūtu atbraukuši? Ja mēs nekad nebūtu atraduši… Pūķa siekalu salu?