Marti neatbildēja.
— Tagad konritu sala pārvērtīsies vienīgi par tūristu atrakciju, — turpināja Kamilla. — Tagad pasaulē atkal ir par vienu lielu mīklu mazāk.
Viņai atkal uznāca klepus.
— Vēl nupat mums bija lielā jūras čūska, nāga un caddy… un daudz kas cits. Tagad mums ir tikai viena jauna dzīvnieku suga.
Kamillas rokas un ķermenis sāka trīsēt, un Marti aplika vēl otru pledu viņai ap pleciem.
— Vai tas bija… labs darījums? — jautāja Kamilla. — Vai tev reizēm nešķiet, ka… mūsu pasaule pārāk saraujas?
— Tagad konritu var aizsargāt, — teica Marti. — Tas droši vien būtu izmiris desmit gadu laikā, ja mēs šo vietu nebūtu atraduši. Turklāt vienmēr, kad zinātne kaut ko atņem, tā dod kaut ko vietā. Parasti krietni vairāk nekā paņem.
— Cerēsim… tā, — klepoja Kamilla.
— Padomāsim rūpīgāk par to kaut kad vēlāk, — ierosināja Marti.
— Tagad… es nezinu, vai man tam pietiek spēka.
Saule sāka rietēt, un tās pēdējie stari atkal izrakstīja padebešus koši oranžos, sarkanos un dzeltenos toņos. Virs tiem bija tikai Visuma melnums. Halonas līča augstās, akmens stabus atgādinošās salas izcēlās pret saulrietu kā tumši silueti.
Vējš pastiprinājās, un ūdens sāka šļakstēt gar priekšvadni, kad kuģa ātrums pieauga. Kamilla atspieda galvu pret Marti krūtīm un saņēma viņa roku.
Marti jutās labi un mierīgi. Bija labi būt dzīvam. Elpot. Just vēju un viļņu šļakatas sejā.
Viņa prāts bija viegls un tukšs, taču labā nozīmē tukšs. Itin kā viņš pēkšņi būtu atbrīvojies no smagas nastas.
Viņš nezināja, ko nākotne atnesīs, taču bija ļoti ieinteresēts to noskaidrot.
Cilvēka laime ir mazajās lietās, Marti atcerējās Kamillas vārdus. Cilvēki, kas meklē laimi lielajās lietās, spēj būt, augstākais, pa pusei apmierināti. Brīžiem.
Sapņiem nenoliedzami ir slikts paradums kļūt ikdienišķiem, līdzko tie sasniegti, nodomāja Marti. Bet varbūt tieši to sasniegšanai sekojošais tukšums ļauj saskatīt visu skaidrāk. Varbūt mēs vienkārši esam tā veidoti.
Viņš atkal atcerējās, ko Kamilla viņam alā bija teikusi. Vārdos ietvertie apsolījumi piepeši šķita ļoti vilinoši. Dažādu iemeslu dēļ.
Viņš patiesībā vēl nezināja, vai viņi turpmāk varētu atkal būt kopā, un
nemācēja iztēloties, kāda varētu būt viņu kopīgā dzīve, ja doma kādā brīdī pārvērtīsies patiesībā.
Viņš tomēr nespēja par to satraukties.
Varbūt Kamilla bija runājusi tikai īslaicīgu, situācijas radītu emociju uzplūdā. Varbūt viņa pēc brīža mainīs domas, kad visu mierīgi pārdomās. Varbūt runa bija tikai par mirkļa ilūziju. Ilūziju, kas izgaisīs aiz apvāršņa tikpat ātri kā parādījusies. Kam bija lemts izgaist.
Laiks rādīs.
Pūķa siekalu sala palika aizvien tālāk aiz viņiem. Viņi noskatījās, kā saulrieta liesma nodziest jūrā un sala ar augsto virsotni atkal nozūd tumsā, kamēr ar to saistītie nostāsti ceļoja viņiem līdzi no tumsas pretī gaismai.
Dažas piezīmes pēc izlasīšanas (par to, kas ir patiess un kas — izdomāts)
Visi šajā grāmatā citētie tekstu fragmenti par jūras kriptīdiem ir īsti. Ari teksti, uz kuriem tiek norādīts netieši, patiešām pastāv. Vienīgais izņēmums ir avižraksts, ko Hua stāsta sākumā nosūta Marti, taču arī tas ir īstas, 1883. gadā vjetnamiešu avīzē publicētas, mazas ziņas iedvesmots.
Viss, kas grāmatā stāstīts par Vjetnamas konrita leģendu, ķiniešu jūras pūķu mītiem, Kalimantānas un citu Indonēzijas salu nāgu stāstiem un Centrālamerikas un Dienvidamerikas Kecalkoatla un Kukulkana mītiem un to savstarpējām līdzībām, arī ir patiesi. Pats esmu meklējis vecus un jaunus jūras pūķu zīmējumus un griezumus un vācis ar šo tēmu saistītus nostāstus, piemēram, Meksikā, Indijā un Kalimantānā. Tomēr tuvākais jūras pūķi attēlojošais daudzus tūkstošus gadu vecais klints gleznojums, ko esmu iepazinis, atrodas gluži netālu, proti, Pēterburgas Ermitāžā.
Koncepts, kas pazīstams ar nosaukumu Okama “bārdas nazis”, ir viens no svarīgākajiem principiem, kas virza dabaszinātņu pētījumus. Pēc šī koncepta, vienkāršākā teorija, kas izskaidro visus zināmos faktus, parasti ir pareiza.
Ja izmantojam šo principu attiecībā uz materiālu, kas rodas, apkopojot ziņojumus, spriedumus, nostāstus, likumus, hroniku ziņas un dažādu laiku zīmējumus, grebumus un kalumus, kuros attēlotas lielās jūras čūskas un jūras pūķi, vienkāršākais veids, kā tos izskaidrot, būtu tas, ka dažādu tautu un civilizāciju mūžsenie nostāsti par jūras čūskām ir kādās jūrās agrāk dzīvojuša un, iespējams, joprojām sastopama, zinātnei nepazīstama jūras dzīvnieka iedvesmoti.
Cits racionāls izskaidrojums būtu, ka jūrā dzīvojošo čūskveidīgo dievību līdzība radusies kultūru mijiedarbībā. Arī tā ir aizraujoša doma, jo tā norādītu uz to, ka pastāv mums pavisam nepazīstamas vēsturiskas pasaules un patiesības.
Priekšmetu atradumi tomēr neapstiprina kultūru aizguvumu teoriju. Līdz ar cilvēkiem pārvietojas arī dažādu kultūru radītas lietas. Tirgojoties priekšmeti tiek pārvietoti pat ievērojami vieglāk un elastīgāk nekā veselas ticību sistēmas. Ir krietni vieglāk pārdot indiešu brahmanim skaistu piekariņu, nekā pievērst viņu kristīgajai ticībai.
Trešais iespējamais izskaidrojums — visi pasaules nostāsti par jūras čūskām ir saistīti ar miljoniem gadu veciem bazilozauru skeletiem. Šai hipotēzei ir skaidras spēcīgās puses. īpaši bazilozauru skeletu un ķīniešu zīmēto jūras pūķu anatomiskā līdzība (izņemot galvu) un tas, ka tie bija ievērības cienīgi. Tomēr līdz šim bazilozauru skeleti ir atrasti tikai pavisam retās vietās. Vai tie tādā gadījumā var izskaidrot visus pasaules jūras čūsku nostāstus? Turklāt, ja runa būtu vienīgi par bazilozauru skeletiem, mums visus gadu tūkstošu laikā sakrājušos aculiecinieku novērojumus — no Hubilajhana flotes līdz Krishna un Menx— vajadzētu uzskatīt par tīrām ilūzijām vai fikciju.
Ja pirmais un vienkāršākais izskaidrojums ir pareizs, konrits — Leviatāns — Kecalkoatls — Kukulkans — njani — nāgas — Waterhorse — Meerhorse kultūrvēsturiski ir nozīmīgākā dzīvnieku suga vai ģints uz zemeslodes, daudz svarīgāka par govīm, zirgiem vai suņiem. Ja tā vairošanās ir atkarīga no sekliem jūras apvidiem un jo īpaši lielu upju deltām, visa suga (vai ģints, dzimta vai klase) gandrīz noteikti ir jau izmirusi vai vismaz atrodas uz izmiršanas robežas.
Ja konriti joprojām pastāv, taču mūsu laikā izmirst, tā ir milzīga neveiksme, tikpat liela kā lielo vaļu zaudējums.
Ir pavisam iespējams, ka liela daļa visu pasaules apdraudēto sugu ir atrodamas starp dažādiem kriptīdiem jeb vēl nepazīstamām dzīvnieku sugām. Daudzi nostāstos un pasakās attēlotie kriptīdi droši vien ir izmiruši jau sen, un daudzi, iespējams, vienmēr ir bijuši vien pasaku tēli. Taču daļa kriptīdu ir īstas, pastāvošas, taču izmirstošas sugas, kuru sistemātisku aizsardzību nav iespējams uzsākt, pirms to pastāvēšanai nav neapgāžamu pierādījumu.
Šobrīd Britu Kolumbijas Zinātniskais kriptozooloģijas klubs (BCSCC) savā jomā varbūt ir vienīgais pasaulē. Tāpēc, ja ir liela interese par jomu, labs veids, kā sākt darboties, ir iepazīties ar BCSCC nolikumu un nosūtīt labi pamatotu biedra pieteikumu. Kas attiecas uz lauka pētījumiem, vissvarīgākais ir vispirms pietiekami labi iepazīt jau zināmos lielos jūras dzīvniekus. Tikai tad, kad zini, kas ir parasts, vari atpazīt un atšķirt to, kas ir neparasts.